Helēnu Soldatjonoku pazīst visi, kas kaut kādā veidā bija saistīti ar sociālo jomu Daugavpilī. Savā darbā viņa ir palīdzējusi ļoti daudziem cilvēkiem un turpina to darīt arī esot pensijā. “Ne mirkli nav miera,” smejas Helēna, taču viņa atvēlēja stundu sava dārgā laika, lai atnāktu ciemos uz laikraksta “Latgales Laiks” redakciju un neformālā gaisotnē pastāstītu par sevi, savu darbu un vaļaspriekiem.
-- Helēna, jūs taču neesat dzimusi Daugavpilī?
– Ņemot vērā to, cik gadus es dzīvoju Daugavpilī, uzskatu sevi par daļu no tās. Taču esmu dzimusi citur. Mana ģimene dzīvoja laukos Rēzeknes rajonā. Man bija pieci gadi, kad mūsu ģimene bija spiesta pārcelties uz Cēsu rajonu uz septiņiem gadiem. Tas bija pēckara laiks. Tolaik Latgales iedzīvotāji algā naudu nesaņēma, bija izstrādes dienas. Tas ir, par savu darbu cilvēki saņēma graudus, gaļu, vistas no fermas. Par naudu nebija ne runas, bet vecāki gribēja uzcelt savu māju. Šim nolūkam viņi paņēma kredītu -- 5 tūkstošus rubļu -- tajā laikā tā bija milzīga nauda, kas bija jāatmaksā. Tāpēc mūsu ģimenei nācās braukt uz Vidzemi uz septiņiem gadiem, lai nomaksātu kredītu. Tur par darbu maksāja naudu. Cēsu rajonā piedzima mana māsa, tur es sāku iet skolā. Pēc septiņiem gadiem pārcēlāmies uz Rīgas rajonu, kur nodzīvojām divus gadus, un tikai pēc tam atgriezāmies Latgalē.
– Vai tad jūs vēl bijāt skolniece?
– Jā, es gāju Nautrēnu skolā, tā bija piecus kilometrus no mājām, tāpēc es vai nu dzīvoju internātā vai katru dienu gāju mājās kājām. Vidusskolā mācījos Rēzeknē, jo mana māsa mācījās mūzikas skolā, kas atradās šajā pilsētā. Tad visu darba nedēļu mēs dzīvojām un mācījāmies internātā.
– Kādu profesiju gribējāt apgūt tajos gados?
-- Es sapņoju kļūt par žurnālisti, lai gan, iespējams, īsti nesapratu, kas tas ir par darbu, bet man patika sacerēt, es rakstīju dzeju, man lieliski padevās sacerējumi. Es pat grasījos stāties Latvijas Universitātē un apgūt šo profesiju. Mēs ar draudzeni veselu gadu braukājām uz kursiem universitātē. Vienu eksāmenu -- latviešu valodā -- nokārtoju uz piecinieku, bet neaizbraucu uz vācu valodas eksāmenu. Es vienkārši nobijos. Līdz ar to Latvijas Universitāte man bija ciet.
– Un tad jūs nolēmāt doties uz Daugavpili?
– Jā, iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Mums bija eksperimentālā programma, mums mācīja latviešu valodas skolotāja darbu krievu skolā un krievu valodas skolotāja darbu latviešu skolā.
– Kā veicās mācībās?
-- Tas bija kaut kas! Es skatos, kā mācās tagad, un nevaru beigt brīnīties. Mūsu laikā par mācīšanos trīs vai četras darba dienas nebija ne runas. Visas piecas dienas nedēļā no rīta līdz vakaram. Turklāt mums vēl bija jāizlasa milzīgs daudzums literatūras: krievu, latviešu un ārzemju klasiķu darbi. Turklāt mēs mācījāmies arī virkni valodu, tostarp latgaliešu, lietuviešu, senslāvu. Mums bija arī ļoti aktīva dzīve ārpus studijām. Kopā ar Ritu Strodi aktīvi darbojāmies komjaunatnē. Es biju kultūras darba organizatore institūtā.
Studiju laikā institūtā es iepazinos ar savas dzīves mīlestību – savu vīru, ar kuru drīzumā svinēsim kopdzīves zelta jubileju. Trešajā kursā apprecējos, ceturtajā paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, jo piedzima meita. Institūtā atgriezos jau Ritas grupā. 1979. gadā kopā absolvējām augstskolu.
– Vai izdevās pastrādāt savā profesijā?
– Tolaik bija obligāts norīkojums, bet, tā kā man jau bija meita, darbs bija jāmeklē pašai. Man piedāvāja vietu bērnudārzā vai institūtā pie Šteimaņa un Meņšikova Partijas vēstures un zinātniskā komunisma katedrā. Es piekritu otrajam piedāvājumam. Kādu laiku strādāju par kabineta vadītāju. Nostrādāju divus gadus. Man piedāvāja vietu aspirantūrā Ļeņingradā, bet, kā teica Meņšikovs, es samainīju zinātni pret naudu. Mana ģimene aizbraucu uz BAM (Baikāla--Amūras maģistrāle).
– Piedalījāties celtniecībā?
– Nē, mēs devāmies uz jau uzbūvētu posmu. Tur nodzīvojām sešus gadus. Tolaik dzīvojām kopā ar vīramāti pagaidu mājā, kur nebija ne tualetes, ne citu elementāru ērtību. Mans vīrs strādāja BAM par mašīnistu. Sākumā tur strādāju par pionieru vadītāju skolā, pēcāk man piedāvāja vadītājas darbu dzelzceļa tehniskajā bibliotēkā. Šajā laikā es apguvu visus ar dzelzceļu saistītos tehniskos terminus. Taču pēc tam mēs bijām spiesti pamest Habarovsku. Šajā pilsētā piedzima mūsu dēls. Un tomēr gēniem ir milzīga nozīme. Dēls ir dzimis Tālajos Austrumos, bet viņam ir Latvijas gēni. Dēls nopietni saslima, un Habarovskas profesori mums pateica, ka šī nav viņa dzimtene.
-- Kas bija tālāk?
– Pēc atgriešanās Daugavpilī devos pie Ritas un teicu, ka gribu strādāt. Vīrs sāka strādāt uz Latvijas dzelzceļa. Savukārt es iestājos darbā pilsētas izpildkomitejas organizatoriskajā daļā. Mani tur pieņēma atplestām rokām, jo esmu latviete. Tā 1987. gada jūlijā sākās mans darbs pašvaldībā, biju dažādos amatos.
-- Un tad pienāca 1991.--1992. gads…
– Jā, Latvija atguva neatkarību, un vajadzēja visu sākt no nulles. Sākumā strādāju alternatīvajā dienestā. Tas tika izveidots tiem puišiem, kuri vēlējās dienēt nevis armijā, bet gan alternatīvajā dienestā. Bet 1992. gadā Veronika Latkovska un Valdis Lauskis man piedāvāja darbu sociālajā dienestā. Mēs veidojām visu šo sistēmu, bija daudz jāmācās, izbraukājām visu Eiropu, mācījāmies, strādājām ar ministriju. Arī pilsētas vadība izrādīja pretimnākšanu. Mēs bijām kā akli kaķēni, ķepurojāmies, kā mācējām. Pēcāk veidojām likumdošanas bāzi.
– Tomēr 1998. gadā jūs visi kārtējo reizi nolēmāt kardināli mainīt savu dzīvi un piedalīties Saeimas vēlēšanās. Kāpēc?
-- Man piedāvāja. Atnāca Vilhelms Maļina, teica, ka vajag. Es piekritu. Tolaik uz acīm bija rozā brilles. Es domāju, ka Saeimā spēšu kaut ko mainīt. Es staigāju pa kabinetiem, runāju no tribīnes, mēģinot pavirzīt to vai citu projektu, saņēmu dunkas. Atceros, vienreiz Šķēle man kliedza no zāles: "Nu paraudi, Helēnīt, paraudi par bērnu pabalstiem." Pēc diviem gadiem es izstājos no partijas „Latvijas ceļš” un pārgāju opozīcijā pie sociāldemokrātiem. Es nespēju pārkāpt sev pāri, lai balsotu par noteiktiem lēmumiem. Klupšanas akmens bija jautājums par otro pensiju līmeni. Es jau toreiz, 2000. gadu sākumā, uzstāju, lai šo pensiju uzkrājumu varētu mantot radinieki, taču tolaik neviens manī neklausījās. Šis likums tika pieņemts pavisam nesen.
– Un tad jūs atgriezāties Daugavpilī.
-- Jā, un strādāju dažādās darba vietās. Biju gan pilsētas domes lietu pārvaldniece, gan dzimtsarakstu nodaļas vadītāja. Bet galu galā nonācu pie secinājuma, ka mana īstā vieta ir sociālajā jomā. Arī tagad, jau esot pensijā, aktīvi darbojos Sarkanajā Krustā, rakstu un realizēju dažādus projektus, lai palīdzētu tiem, kam tas nepieciešams.
– Zinu, ka jūs aktīvi strādājat ar bēgļiem no Ukrainas?
-- Jā. Pavisam nesen pie manis viesojās puisis no Ukrainas, viņš ir bārenis. Viņš šeit meklē darbu, ir reģistrējies Nodarbinātības valsts aģentūrā, bet pagaidām neko nav izdevies atrast. Puisis ir apguvis metinātāja profesiju, tagad neklātienē mācās par elektriķi. Nosūtījis savu CV vairākām firmām, bet nav saņēmis nevienu atbildi. Šeit, izmantojot izdevību, gribu jautāt, vai kādam ir metinātāja vakance, lūdzu, sazinieties ar mani Sarkanajā Krustā. Mēs arī aktīvi vācam mantas bēgļiem. Par laimi, pasaulē ir daudz labu cilvēku.
– Un vietējiem iedzīvotājiem?
– Es nekad neesmu aizmirsusi par vietējiem iedzīvotājiem. Tagad risinām divu privātajā sektorā dzīvojošu sieviešu problēmu. Abas ir mazturīgas, vienai ir Parkinsona slimība. Viņu mājām nav pieslēgta ūdensapgādes sistēma, bet blakus ir ielas ūdens pumpis („kolonka”). Agrāk tas bija paredzēts vairāk nekā desmit mājām, tagad palicis tikai divu māju lietošanā. Taču tas ir tikai uz papīra. Patiesībā tur ūdeni ņem visi, kam nav slinkums, vairākas reizes pat slēdzene tika norauta. Bet par ūdeni maksā šīs divas nabaga sievietes, rēķini -- 100 eiro un vairāk. Izskatās, ka problēma tiek risināta. Uzņēmuma “Daugavpils ūdens” vadība izrādīja pretimnākšanu un plāno šo ielas ūdens pumpi pārņemt pilsētas pārziņā.
-- Helēna, par ko sapņojat jūs pati?
– Es gribu būt vesela, novecot vesela, lai es, tāpat kā mamma, nebūtu apgrūtinājums saviem bērniem. Manai mammai ir 93 gadi, un viņa dzīvo viena privātmājā, pati par sevi rūpējas. Arī es gribētu tā dzīvot. Bet domāju, ka diez vai tas izdosies, jo es dzīvoju un strādāju citos apstākļos. Runājot globālāk, es sapņoju par mieru uz zemes, lai visās valstīs iestātos miers, lai cilvēki neciestu badu, lai nebūtu vardarbības.
-- Paldies par sarunu!
