Šogad 27. novembrī Baznīcā iesākas jaunais liturģiskais gads, un tas piedāvā mums brīnišķīgu iespēju sākt visu no jauna savā dzīvē. Adventā liturģiskie lasījumi atklāj svarīgas patiesības par to, kas ir Dievs, kas esam mēs kā cilvēki un kas mums jādara, gatavojoties Ziemassvētkiem, kā arī gaidot Kristus otrreizējo atnākšanu. Adventa sākumā ir vērts atgādināt to, ka cilvēki pārsvarā uzskata šo liturģisko laika posmu par Kristus dzimšanas svētku gaidīšanu un gatavošanos tai, tomēr tas neatklāj visu patiesību par šo svarīgo laiku. Adventu veido divas daļas: pirmā daļa sākas ar Adventa pirmo svētdienu un ilgst līdz 16. decembrim. Bībeles teksti runā par pasaules beigām un Kristus otrreizējo atnākšanu lielā spēka un godībā, bet otrā daļa sākas ar 17. decembri un ilgst līdz pat 24. decembrim, un Bībeles teksti vēsta par notikumiem, kas risinājās tieši pirms Kristus piedzimšanas.
Dievs mums no jauna dāvā šīs četras nedēļas, lai mēs pirmām kārtām ieraudzītu, kur savā dzīvē esam iesnaudušies, iestiguši vai arī neko negribam mainīt, un, otrkārt, lai ļautu Dievam mūs pamodināt. Tieši tā! Nevis pašiem pamosties, bet ļaut, lai Dievs to paveic mūsos. Kā teica apustulis Pāvils: “Jau ir pienākusi stunda jums celties no miega.” (Rom 13,11) Grieķu valodā tas skan nedaudz citādi: “Jau ir pienākusi stunda, kurā jums jābūt uzmodinātiem no miega.” Tātad Advents nav laiks, kurā mums būtu jāizdara milzīgi darbi, lai beigās parādītu Dievam, cik brīnišķīgi esam, bet gan laiks, kurā mums jāļauj vai jāpiekrīt, lai Viņš varētu mūsos darboties ar savu žēlastību.
Droši vien katrs no mums pazīst tādu fiziskā noguruma un izdegšanas stāvokli, kad esam mēģinājuši pamosties, bet nespējām piecelties no gultas, kad bija nepieciešama kāda palīdzība no malas. Svētais Pāvils runā par trīs snauda stāvokļiem, no kuriem nepieciešams piecelties, lai varētu dzīvot, priecāties, nobriest ticībā un mīlestībā, tomēr mums nepietiek spēka tā paveikšanai. Apustulis Pāvils Vēstulē romiešiem raksta: “Dzīvosim godīgi kā dienā: nevis dzīrēs un skurbumā, nevis izvirtībā un izlaidībā, nevis ķildās un skaudībā.” (Rom 13,13) Protams, apustulis te raksta par konkrētiem grēkiem, par pārmērīgu alkohola lietošanu dzīru laikā, par baudkāri, kā arī par strīdiem un skaudību. Tomēr šie grēki simbolizē konkrētas realitātes mūsos, kas novirza no galamērķa un iegremdē vēl dziļākā tumsā un garīgā nāvē.
Pirmā no tām ir “dzīrošana un skurbums”. Svētais Pāvils visdrīzāk te atsaucās uz seniem pagānu ieradumiem, kas piedāvāja attiekties pret dzīvi vieglprātīgi, dzīvojot jautri un izlaidīgi. Dzīrošana bija ātrs veids, kā aizpildīt iekšējo tukšumu cilvēkā, mazināt stresu un nomierināties pēc pārdzīvotām grūtībām. Pirmais jautājums, kas mums būtu jāuzdod sev, ir šāds: “Ar ko es aizpildu iekšējo tukšumu savā dzīvē?” Vienam tas var būt alkohols, citam narkotikas, nikotīns, seriāli, datorspēles, kaislības vai fiziskās aktivitātes, vai arī pastāvīga nodarbošanās ar nevajadzīgām lietām. Taču mums vajag atsacīties un izmest no savas dzīves visus “korķus”, ar kuriem mēģinām aizpildīt tukšumu, jo citādi Dievam nebūs vietas, kur darboties. Kad cilvēks ēd daudz ogļhidrātus, viņš kļūst miegains, tāpat notiek ar mums, kad savu iekšieni piepildām ar to, ko apustulis Pāvils sauc par dzīrošanu un skurbumu, jo tad neļaujam Dievam mūs pamodināt, un līdz ar to mēs vēl vairāk slīgstam miegainībā. Tas mūs attālina no pilnības sasniegšanas.
Pāvests Francisks runā par “materiālo labumu uzkrāšanas slimību”. Tas notiek tad, kad mēs mēģinām aizpildīt eksistenciālo tukšumu savā sirdī ar materiālām lietām, – nevis tādēļ, ka mums tās būtu vajadzīgas, bet tikai tādēļ, lai nodrošinātu savu dzīvi. Patiesībā visi mūsu laicīgie labumi nekad nespēs piepildīt iekšējo tukšumu, tieši otrādi – darīs to vēl dziļāku, cilvēkam kļūstot arvien mantkārīgākam.” (Vatikānā, 22.12.2014.) Šādiem cilvēkiem Jēzus atkārto: „Tu saki: es esmu bagāts, un man bagātības papilnam, man netrūkst nekā, bet tu nezini, ka esi nelaimīgs un nožēlojams, nabags, akls un kails. (...) Tad nu esi dedzīgs un atgriezies.” (Atkl 3,17-19) Materiālo lietu uzkrāšana tikai apgrūtina un pat palēnina došanos uz priekšu. Lai katrs par to padomā!
Otra realitāte, kurā nepieciešams mums pamosties, pēc Pāvila domām, ir saistīta ar “izvirtību un izlaidību”. Vēstulē ebrejiem ir teikts: “Laulība lai ir pie visiem godā, un laulības gulta lai ir neaptraipīta. Netiklos un laulības pārkāpējus Dievs tiesās” (Ebr 13,4). Protams, ar to Pāvils nepretojas laulāto intīmo attiecību veidošanai, bet pievērš uzmanību tam, kas savstarpējās attiecībās ir saistīts ar netiklību. Šādas nenobriedušas attiecības var novest līdz tam, ka saiknes, kuras veidojam ar vīru, sievu, bērnu, draugu utt. noslēdz mums ceļu pie Dieva, jo otrs cilvēks mums ir kļuvis par elku. Daudzi cilvēki, piedzīvojot vientulību, tik ļoti ilgojas pēc otra tuvības, ka pat lūgšana par labu vīru vai sievu kļūst viņu lūgšanu vienīgais saturs. Šādi cilvēki meklē Dievu galvenokārt nevis tāpēc, ka vēlas Viņu pazīt un būt kopā ar Viņu, bet gan tāpēc, ka redz Viņā savu vajadzību apmierinātāju. Viņi nevēlas kalpot Dievam, bet gan izmantot Viņu savtīgiem mērķiem. Izlaidība ir saistīta arī ar visām grēcīgām attiecībām, kā arī dažādiem ieradumiem vai atkarībām seksuālajā jomā. Ir laiks sakārtot mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem, uzdodot sev jautājumu par baudkāri un izlaidību mūsos, lai Dievs varētu mūs uzmodināt un palīdzēt patiesi Viņu meklēt.
Visbeidzot, trešā realitāte, kurai mums būtu jāpievērš uzmanība, ir “ķildas un skaudība”. Svētais Pāvils uzsver, ka viens no galvenajiem šķēršļiem Dieva darbībai mūsu dzīvē ir piedošanas trūkums. Adventa laikā jāpadomā, ar ko mēs esam sastrīdējušies vai uz kuru cilvēku turam naidu, lai ar viņu izlīgtu. Nepiedošanas sekas ir tādas, ka mūsu sirds ir it kā ieslēgta cietumā. Un, kaut arī Dievs nemitīgi vēlas mūs uzmodināt no garīgā miega, tomēr, ja esam iestrēguši naidā un nepiedošanā, mēs neļaujam Viņam darboties mūsos. Kāds ir trāpīgi teicis, ka “kristietis bez mīlestības ir kā adata, kas nešuj – tā dur, tā ievaino, bet, ja tā nešuj, ja tā neauž, ja tā nesavieno, tad no tās nav nekādas jēgas kā vienīgi sāpes un ciešanas.”
Svētie Raksti ļoti skaidri māca un arī visa kristīgā tradīcija to apstiprina, ka ļaunumu nevar uzvarēt ar ļaunumu, bet tikai ar labu. Akvilas vietējam laikrakstam “Centro” pāvests Francisks intervijā teica: “Ir vajadzīgs vairāk spēka, lai piedotu, nekā, lai karotu. Piedošanai ir vajadzīgs lielāks iekšējais un kultūras briedums. Visiem būtu jāattīsta miera kultūra, kas izriet tieši no brieduma piedot. Ja necentīsimies to darīt, paliksim ieslēgti ļaunuma loģikā, kas ir vienota ar to personu interesēm, kuras izmanto šos konfliktus un pat karus, lai vairotu savas bagātības un paverdzinātu citus. Piedošana ir vienīgais iespējamais ierocis pret katru karu.” (26.08.2022.)
Tāpat arī skaudība ir šķērslis, lai mēs pamostos no miega. Kāpēc? Jo mēs vēlamies būt tie, kas neesam, mēs raugāmies uz citiem cilvēkiem un redzam viņu skaistumu, labestību, talantus, spējas, bet nespējam to ieraudzīt sevī. Kāda cita atdarināšana, kā arī citu cilvēku dzīves dzīvošana panāk to, ka Dievs nevar mūs pamodināt, jo Viņš nāk pie mums, bet mēs neesam savās mājās. Dievs nenāk pie mūsu fikcijām, ilūzijām, fantāzijām vai ilgām, bet pie konkrēta cilvēka un pie viņa reālās dzīves situācijas. Tātad atmetīsim šo tēlošanu un pastāvīgu neapmierinātību ar to, kas mēs patiesībā esam!
Garīgie tēvi skaudību un greizsirdību mēdz salīdzināt ar tārpu, kas grauž mūs no iekšienes – pamazām grauzdams sirdi, vai ar cilpu kaklā, kas pakāpeniski savelkas. Jo skaudība parasti nes visvairāk ļaunuma tam, kas kultivē sevī šīs sajūtas. Lai katrs no mums padomā: “Kāpēc es nevaru šo cilvēku paciest? Kāpēc negribu pat viņu redzēt? Kas notiek manī? Kāpēc manī ir šīs slēptās dusmas pret otru?” Labi padomājot, mēs sapratīsim, ka tās ir tikai mūsu fantāzijas, kas tomēr pieaug, kad “vārāmies paši sevī”. Mums jāsargā sava sirds no šīs slimības, jo skaudība un greizsirdība izraisa karus, izraisa ķildas gan mājinieku, gan darbabiedru starpā. Būsim uzmanīgi un nepieļausim to! Lūgsim, lai Dievs mums dāvā draudzīgu sirdi, kas tiecas tikai pēc vienprātības un miera.
Mēģināsim izdzīvot šo Adventa laiku, pievēršot uzmanību šīm trim realitātēm jeb grēka struktūrām, par kurām raksta apustulis Pāvils. Nemeklēsim skaistas teoloģiskās pārdomas vai askētiskas apņemšanās, bet vienkāršībā atmetīsim no sevis to ļaunumu, kas neļauj Dievam nākt pie mums. Viņš visu šo Adventa laiku mēģinās mūs uzmodināt jaunai dzīvei, lai mēs varētu dzīvot kā gaismas bērni, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, dzīvot ar paceltu galvu un ar apziņu, ka esam Viņa izredzētie un mīlētie bērni.
Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
