Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2023. gada 8. februāris
Trešdiena
Aldona, Česlavs
-3.3 °C
daļēji mākoņains

Priede

Valentīns Lukaševičs

7. septembris ir Starptautiskā tīrā gaisa diena. Ja grib to svinēt, tad vislabāk to ir darīt kādā priežu mežā – pie Priedaines vai Silmalas, Priežmales vai Borovkas.

Apakšā smiltis, caur kurām ātri izsūcas ūdens. Koki atstatus viens no otra. Te gaišs, tīrs, bez dubļiem un brikšņiem. Pa īstu silu var staigāt čībiņās un ļoti nebaidīties, ka pārnāksi mājās ar ērcēm apkarinājies.

Skuju, sveķu, mizas smarža ir īpaši reibinoša svelmainā vasarā, pēc lietus. No meža gaisa var noreibt, man pāris reizes tā ir bijis.

Kad sveces bija dārgas, bet petrolejas lampu vēl nebija, kā apgaismes ierīces tika izmantoti skali un lāpas. Tie izgaismoja lielāku platību, bija daudz lētāki par vaska un dzīvnieku tauku svecēm.

Šobrīd lāpām ir vairāk simboliska, mazāk praktiska nozīmē. Latgaliski mūsdienās lāpas sauc par guņsvāzom, bet agrāk tām bija cits, ļoti īpatnējs nosaukums. „Par šakalim sauc smolki saškaļdeitu ļūti svečainu prīdes molku, labi izkaltātu, kas vīgli dag. Pagaleišu garums apmāram 30 cm. Šakaļus lītōja pi leidaku dūršonas naktīs kai apgaismōšonas leidzekli. Šakaļus dadzynōja drōšu kurvī pīstyprynōtā pi laivas, voi ari kurvis tyka nasts rūkā. [..] Šakali daga ar lelu un gaišu līsmu. [..] Šeit mynātōs ziņas nōk nu Zvērgzdines pogosta Ludzas apriņkī. Cytūs pogostūs „šakaļus” sauce par „svečelim” (nu vōrda sveči).”1

No skuju koku sveķiem var izveidoties dzintars, ko citviet Latvijā sauc arī par zītaru. Lipīgi sveķi par cieto, caurspīdīgo, taču trauslo minerāli top milzīgi daudzu gadu garumā. Kad es paņemu pirkstos dzintara gabaliņu, man šķiet, ka es skatos uz planētas vēsturi, ka redzu kaut ko prātam neaptveramu.

Kas man mājās ir vecāks, senāks par dzintaru?

Kaut arī Latgale nav jūras krastos, šejienes cilvēkiem dzintara rotas, piekariņi un obrazeni ir lielā cieņā. Mana vecmāmiņa dzintaru uzskatīja par ļoti veselīgu, tādēļ nēsāja ļoti tumša dzintara masīvu kaklarotu. Es esmu iecienījis dzintara kaklā karināmus krustiņus.

Man garšo un es labprāt ēdu un dzeru priedes. Specializētos veikalos var nopirkt hlorofilu, no visiem tā nopērkamajiem veidiem man vislabāk garšo tas, kurš dabūts no priežu skujām.

Kad pavasarī zied priedes, ir īstais laiks ievākt to pumpurus. Tie labi noder tējās, tos var vārīt ūdenī un garaiņus ieelpot. Abos gadījumos tas labi der elpceļiem.

Var svaigus priežu pumpurus bērt pannā un cept. Vislabāk rapšu vai olīvu eļļā, garšas un izskata ziņā ir kaut kas līdzīgs ceptām gailenēm, ja tās dikti sabārsta ar garšvielām.

Ja man gadās īstā mežā redzēt, ka no priedes iztecējuši sveķi, es nelielu gabaliņu paņemu, ilgi košļāju, tad noriju. Ļoti aizrauties ar to nevajag (sekas detalizēti nestāstīšu), bet pāris reizes gadā es to ieteiktu izdarīt.

Pirms gadiem divdesmit pieciem Latvijā popularitāti ieguva teiksma par Skanošajiem ciedriem un Anastasiju2. Par šīs kustības galveno simbolu kļuva Sibīrijas ciedri, jeb, precīzāk, Sibīrijas priede. Tautas botānikā ir daudz pašpieņemtu nosaukumu, Sibīrijas ciedri ir viens no tiem.

Kā man teica viens profesionāls dendrologs, starp Sibīrijas ciedru un īsto ciedru (var aplūkot Salaspilī, Nacionālajā botāniskajā dārzā) ir tāda pati saikne kā starp mežacūku un jūras cūciņu.

Šobrīd dažviet Latgalē var redzēt svaigi saaugušus Sibīrijas ciedrus, ļoti iespējams, ka tos ir stādījuši ekokustības Anastasija dalībnieki.

Viens no dzejoļiem, kurš man un daudziem citiem palika strikti atmiņā no skolas laikiem, ir Raiņa „Lauztās priedes”. Dzejoli iezubrījām un vēl tagad atceramies vismaz pirmās divas vārsmas, taču dzejoļa simboliku, tā alegorisko vēstījumu skolotāja, lai cik viņa centās... Nu nepieleca, arī šobrīd ne visai pielec!

Šis dzejolis jau gana sen ir atdzejots latgaliski.

„Vējs augstōkōs prīdes nūlauze,

Kas kāpōs pi jyurmolas stōvēja –

Pēc tōlem tūs skatīni gribēja snēgt,

Ni slēptīs tōs spēja, ni muguru līkt..”3

Ja par ozoliem un liepām dažreiz saka, ka tas ir Senču ozols vai Kulta liepa, ka tas ir Upurozols/Upurliepa, tad priedēm bieži vien ir citi epiteti – Krusta priede, Karātavu priede.

Ja cilvēka pakāršana bija ieplānota konkrētā vietā, tad parasti tika uzbūvēta speciāla konstrukcija – karātavas. Ja nebija vēlmes būvēt šādu konstrukciju, parocīgākais no augošiem kokiem šādai eksekūcijai bija priede – bieži sastopams koks, kurš labi pārskatāms un zari ir atbilstīgā augstumā. 

Bija Karātavu priede pie Viļakas un citur, taču droši vien Latgalē zināmākā Karātavu priede savulaik augusi Jaunaglonā –Karātavu kalnā Rušonas ezera krastā.

Koks te auga līdz 1930. gadam, tad to nozāģēja, bet vēl 20. gs. 80. gados bija redzams priedes celms4.

Vai t. s. Karātavu priedes tiešām ir saistītas ar nāves sodu izpildi, to grūti teikt. Iespējams, ka pie koka tika pērti cilvēki vai citādi mocīti. Iespējams, ka par Karātavu priedēm iesauca tādus kokus, kuriem vienkārši bija īpatnējs raksturīgs izskats.

Priedes neaug saspiedušās viena pie otras, arī pameža parasti nav. Priežu meži ir gaiši un pārskatāmi, te ir grūti apmaldīties. Tieši tādēļ ironijā un paradoksā ir balstīts teiciens apmaldījās trijās priedēs5!

Ir priedes, kuras izaug ļoti garas un taisnas. No tādām gatavoja kuģu mastus, bet pašus kokus sauca par mastu priedēm. It kā senāk tādas augušas Krāslavas apkaimē, taču to bijis ārkārtīgi maz.

Visbiežāk priedes tika izmantotas kā materiāls koka māju celtniecībai. Bija laiks, kad absolūti lielākā daļa Latgales/Sēlijas cilvēku dzīvoja priežu guļbūvēs.

Priedes cirta ziemā – pēc ilgstoša spelgoņa un attiecīgā mēness fāzē. Ēku sienās lika ar koka ziemeļu pusi uz āru. Starp baļķiem sastūķēja sūnas. Koka mājā bija ne tikai silti, bet tā arī smaržoja.

Priedes ir fotogēniskas, tās labprāt savās gleznās tēlo gleznotāji. Priede ir skaista viena pati ceļa malā, arī tikpat skaista ir priežu audze stāvā ezera krastā.

Ezers zilāks par debesīm, tālajā krastā mežs, kurš iezīmē horizontālo līniju. Priekšplānā augstā krastā rūsganas priedes, kuras stalti iezīmē vertikālo asi. Es šeit aprakstu Aivja Pīzeļa gleznu „Priedes saulrietā”.

Īstens priežu mežu fans ir latgaliešu dzejnieks un alternatīvā dzīvesveida praktizētājs Oskars Seiksts. Dabā viņš redz teju visa pašu pārāko pakāpi, ko nevar un arī nevarēs pārspēt tehnoloģiskā civilizācija. Daba ir pati skaistākā, pati vitālākā, pati prātīgākā, pati smalkākā, pati sarežģītākā utt. Mūziķis Sovvaļnīks, izmantojot Oskara Seiksta dzejoli, sacerēja īstenu smagā roka himnu "Pats sevī dzeivs"6:

Par daudz svešu vuordu golvā,

Par daudz svešu drēbu mugorā.

Stuovu plyks kai prīde

Sylta janvara leitā.

Pats sevī dzeivs,

Pats sevī dzeivs.

dor meža vydā?

Juopaceļ sāta.

A spāka viņ tāva padūms

Da babys puosaceņa.

Pats sevī dzeivs,

Pats sevī dzeivs.

 

 

 

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.