Asu cīši daudz braucs nu Rēzeknis iz Daugovpili voi nu Daugovpiļs iz Rēzekni. Nazkai nu mane beja nūsaglobuojuse tei Rušyuna. Tai cytu reiz ir – puors symts metru nu leluo ceļa, a palīk naīraudzāts.
Bazneica. Nu 1928. goda maja leidz 1933. goda septembrim Rušyunys draudzis pravests beja Dominiks Pujats1 (1893–1945).
„Apskatījuši kapenes, turpinām ceļu uz 1 km tālo Rušūnas muižu, kur baznīcas prāvests Pujata kungs laipni mūs satiek, iepazīstina ar dažām baznīcas un klostera vēsturiskām ziņām. [..] Baznīca vienkārša, bet glīta, ar vienu augstu torni, rotāta labām gleznām. Baznīcas pagalmā atrodas veci kapi, kur miroņi glabāti bluķu jeb siles veidīgos ozola koka zārkos, kuri sastāv no diviem ozola bluķiem-pussilēm, sasistām kopā ar koka tapām. Blakus baznīcai atrodas divstāvu mūra klosteris.”2
Cik var sprīst, tys myura klūsters izbyuvāts pyrma bazneicys, kura beja vāluok i suokūs nu kūka.
Muiža. Rušyuna ir sena i boguota muiža, bet kurai cieški mainejās eipašnīki. 15. g. s. pīderēja Johanam Rībenderam, tod Johanam Mačinskim, tod Melhioram Felkerzamam, nu kura Rušyunu 1592. godā nūpierka Nikolajs Korfs, a jau 1597. godā puordeve Baltazaram Butleram. Tod beja Sokolovskim, otkon Felkerzamim, tod ilguoku laiku Selickim, nu kuru 19. g. s. vydā Rušyuna tyka Žolendžu saimei.
Genrihs Dymša (1857–1918) Varšavys universitatē īsavuiceja par mediki, beja uorsts Viļņā. Juo ūtrei sīva Mareja (1860–1938) beja nu Žolendžu saimis. Tai Genrihs tyka Rušyunā – vadeja te saimisteibu, kai ari naaizmiersa doktora dorbu.
Rušyunys saiminīku Genrihu Dymšu 1907. godā īvēlēja Krīvejis Vaļsts ūtruo sasaukuma Dūmē. Tī jis beja poļaku frakcejā, ari piečuok aktivs poļaku sabīdryskais darbinīks. Genrihs daudz naudys zīduoja labdareibai.
Genriham beja četri bruoli. Juo bruoļs Ļubomirs ari tyka īvālāts Krīvejis Vaļsts Dūmē – trešajā i catūrtajā. Ļubomira sīva Sofeja (1871–1963) beja Stanislava Kerbedza – leluo tyltu byuvnīka, Rībeņu i Lūznovys saiminīka – meita.
Latgalīšu kulturys darbinīks, uorsts Ontons Skrynda Pyrmuo pasauļa kara laikā tyka mobilizāts armejā, varūneigi karuoja pyrmajuos linejuos, tod tyka pi vuocīšu giustā, bet piec kaida laika palaists breiveibā. „Ejūt laukā nu nūmetnes, jys nalaimeigā kōrtā uzagryude uz nūmetņu dzalūņdrōšu žūga un īvaiņōja sevi sejā. Jau byudams ceļā uz dzimtini, jys saslyma ar ašņa saindēšonu. Atsagrīžūt uz Rēzekni, jau beja ļūti slyms. Tymā pat vokorā jū aizvede uz Rēzeknes slimineicu, temperatura beja ļūti augsta. Rēzeknes slimineicā jam snēdze paleidzeibu kaids ōrsts Benislavskis, pūļu muižinīks nu Rušyunas, kurs izdareja operaciju vīns pats, jo nikaidu cytu ōrstu tymā laikā tur nabeja. Dr. Benislavskis slymajam Dr. O. Skryndai izvede specialu operaciju ar dziļu grīzīni, kas apturātu īkaisuma izaplateišonu. Pēc operacijas Dr. O. Skrynda zaudēja samaņu un nōkušā reitā, 31. martā 1918. godā, nanōkūt pi samaņas, pyrmajūs Leldines svātkūs jys myra.”3
Cīši īspiejams, ka atmiņu autore čupeit jauc i tys uorsts nu Rušyunys ir ar pavuordi Dymša, a ni Benislavskis4.
1918. godā nūmyra ari Genrihs. Piec juo nuovis Rušyunu montuoja sīva, bet Agraruos reformys rezultatā Rušyunys muižā tyka īreikuota škola. Tai školai beja interesants nūsaukums – Skudreišu.
Rušyunys muižys dzeivojamuo sāta piec vīnu datu calta 1903. godā5, piec cytu – 19. g. s. 3. catūrksnī6.
Azars. Par Rušyunys azaru 1889. godā zinis ir devs Gustavs Manteifeļs. „Senejūs dokumentūs tū sauce Rossen. Saskaņā ar Narbuta līceibom, tys bejis „svātais azars”. [..] Dziļums krostu tyvumā nanūzeimeigs. Azara vydā tys sasnādz 3 saženus. Dybyns mōlains, yudiņs skaidrys. Uz azara ir burveigi izkaiseitas 10 saleņas, klōtas, golvonūkōrt, ar bārzu bērstalem. [..] Pa azara yudini nareti cirkulej tvaikūneits. Tū ap 1860. godu Kamencas muižkungs īgōdōjis nu Leodijas.”7
Sola. Aglyunys aba tymlaiku Rušyunys dzeļžaceļa stacejā storpkaru periodā par posta nūdalis prīšknīku struoduoja Mārtiņš Grigorovičs. Jis beja aizrauteigs senlītu kolekcionars, reikuoja ekskursejis i publicēja nūvodpietnīcyskus rokstus.
Daudzi reizis jis vede turistus iz solu, kura teiksmom apveita. „Ar laivām dodamies apskatīt Rušūnas ezerā esošo tā saucamo Lielā upuru kalna salu, pret Rušūnas muižu, austrumu virzienā, 2 km tālumā no krasta. Salas ziemeļu vakaru pusē paceļas liels kalns ar kalna visaugstākā vietā esošo kādu lielu akmeni, kur mūsu senči ziedojuši dieviem. Kalns senos laikos bija apaudzis ar simtgadīgiem ozoliem un liepām, vēlākos laikos ozoli, liepas izcirsti un viņu vietā ataudzis jauns mežs. Šī sala pirms pasaules kara tika apstrādāta, pie kam tur atrasta kāda sena veca tīra zelta kalta arābu nauda, vienīgais arābu vecas zelta naudas atradums visā Latvijā, jo līdz šim Latvijā vecas arābu naudas ir atrastas tikai sudraba un bronzas; reto, vienīgo eksemplāru visā Latvijā interesenti var apskatīt pie Rušūnas pastmeistara M. Grigoroviča, st. Rušūna”8.
Kas nūtyka ar unikalū monetu9 i pošu Mārtiņu Grigoroviču Ūtruo pasauļa kara laikā, nav zynoms. Legendu asu dzierdiejs daudz, tik faktiska pīruodiejuma nivīnai nu tūs nav.
Svātī meži. Jurs Urtāns 1988. godā roksta: „Dažādu seno tautu mitoloģija mežu bieži iztēlojās kā dievību mitekli. Arī senajiem Latvijas iedzīvotājiem līdzīgi uzskati nebija sveši, par ko liecina viduslaiku rakstītie avoti. Nereti svētā meža tradīcija daļēji saglabājusies līdz mūsdienām, lai gan reāli eksistējošs senlaiku „svētais mežs” Latvijā vairs nav atrodams. [..] Līdz mūsdienām saglabājušies vairs tikai atsevišķi senie kulta koki vai nelielas birzis. [..] Šobrīd apkopotas ziņas apmēram par 40 Latvijas svētajiem mežiem un birzīm. No tiem lielākā daļa atrodas Kurzemē un Vidzemes ziemeļdaļā. Neviens svētais mežs līdz mūsdienām nav saglabājies Latgalē, lai gan jezuītu pātera Strībinga ziņojumā par 1606. gada misijas ceļojumu uz Rēzekni un Ludzu ir teikts, ka vietējie iedzīvotāji ir „elku kalpi, kas pielūdz kokus, un tiem ir birzis, kurās ap Lieldienām un Miķeļiem ziedo dažāda veida upurus””10.
Cik var nu vysaidu olūtu nūgīst, taids svātais mežs beja iz vīnys voi vairuoku Rušyunys azara solu.
Par svātajim mežim ir rakstejs viesturnīks Kaspars Kļaviņš. Jis itū fenomenu apsaver vysys Eiropys kontekstā, izviertej filozofiskūs, psihologiskūs i literarūs rakursus, kai ari akcentej svareiguokū cytu pietnīku dorbūs. „Pētot jezuītu ziņojumus, Jānis Plaudis secina, ka ziņas par koku pielūgšanu Latgalē sastopamas ļoti ilgā laika posmā: no XVII gadsimta vidus līdz pat 1759. gadam. Turklāt sakrālos rituālus šeit pildīja ikviens – tāpēc nav bijuši nepieciešami īpaši cilvēki. Lielā dabas svētnīca bijusi atvērta katram, kas vien tajā iegājis. Ozolu pielūguši vīrieši, liepu – sievietes. Elku kokiem upurēti vaska gabaliņi, metāla drumslas, monētas, ēdamais (olas). Veltes nestas noteiktā laikā un apraktas pie koku saknēm. Turklāt šis process pavadīts ar rituāla tekstu.”11
Akmiņs. 1990. godā izguoja cīši interesanta gruomota – Jura Urtāna „Pēdakmeņi. Robežakmeņi. Muldakmeņi”. Skaidra līta, ka tī ir roksts ari par Uperakmini12, kurs Rušyunys azara Upera aba Lelajā solā.
Tys akmiņs ir 1,2 m augsts, apleikmārs pi zemis 5,5 m. Piec nūstuostu, akminī beja īkolti roksti i te uperāti jāri. Tān īkolumus iz akmiņa naredz. Pi akmiņs i iz tuo dadzynuota guņs. Izrokumūs ap akmini natyka atrostys nikaidys senlītys.
Skaiški i interesanti par akminim roksta Roberts Mūks 1995. godā izdūtajā dzejūļu gruomotā „Kali juga”.
„Akmeņus vajag aplaistīt,
Jo arī viņi – kaut ar grūtībām –
Grib augt.
Agrāk akmeņi bija viegli un ēteriski,
Tāpat kā viss cits, kas tagad ciets.
Ticiet man,
Mēs dzīvojam Akmens Laikmetā,
Un mūsu Dievs ir buldozers.”13
1Rogovkīts Dominiks Pujats 1914. goda pavasarī pabeidze Rēzeknis Tierdznīceibys školu, tuo poša goda rudinī īsastuoja Petrogradys katuoļu Gareigajā seminarā. Beja vikars i prāvests daudzuos draudzēs, nūmyra i paglobuots Atašīnē.
2Grigorovičs M. Tūristu gaitas Latgalē // „P.–T. Dzīve”, 1933., Nr. 8.
3Laurinoviča H. Helenas Oļgas Skryndas kuņdzes dzeives tragedijas st ōsts // „Dzeive”, 1966., Nr. 75.
4Varēja byut i doktors Ontons Benislavskis, bet tod nu Rikopolis muižys.
5Romanovskis V. Sāksim! // „Ļeņina Karogs”, 04.07.1987.
6Zilgalvis J. Eklektisma arhitektūra: 2. Latvijas neorenesanses muižu arhitektūras īpatnības // „Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A.”, 1992., Nr. 5.
7Škutāns S. Gustava Manteifeļa ziņas par Rušyunu // „Dzeive”, 1975., Nr. 127.
8Grigorovičs M. Tūristu gaitas Latgalē // „P.–T. Dzīve”, 1933., Nr. 8.
9Ir ari verseja, ka tei moneta tyka atrosta krostam tiuļuokajā Spičkys solā.
10Urtāns J. Svētmeži, svētbirzis, svētkoki // Dabas un vēstures kalendārs 1988. gadam (sast. Oskars Gerts) – Rīga: Zinātne, 1987., 225.–227. lpp.
11Kļaviņš K. Svētie meži, pagānisms un ekoloģija // „Karogs”, 2008., Nr. 4.
12Urtāns J. Pēdakmeņi. Robežakmeņi. Muldakmeņi. – Rīga: Avots, 1990., 85.–86. lpp.
13Mūks R. Kali juga – Rīga: Cīrulis, 1995., 13. lpp.
