Dace Melbārde ir Eiropas Parlamenta deputāte, tāpēc lielāko daļu laika pavada Briselē, pa retam atbraucot uz mājām. Viena šāda brauciena laikā viņa pēc "Europe Direct Dienvidlatgale" centra vadītāja Oskara Zuģicka uzaicinājuma viesojās Daugavpilī. Paralēli semināram par medijpratības tēmu Dace Melbārde atrada laiku arī neformālai sarunai ar avīzes “Latgales Laiks” reportieri un pastāstīja par sevi un saviem plāniem.
Dace Melbārde ir latviešu kultūras darbiniece, politiķe, Eiropas Parlamenta deputāte, Bijusi Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore, Latvijas kultūras ministre piecās valdībās un Saeimas deputāte. Dzimusi Rīgā 1971. gada 3. aprīlī. Absolvējusi Valmieras 1. vidusskolu, pēc tam -- Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, pēcāk Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi maģistres grādu kultūras teorijas, administrācijas un vēstures specialitātē un Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē -- maģistres grādu sabiedrības vadībā. 2019. gadā ievēlēta Eiropas Parlamentā.
– Dace, pastāsti mazliet par savu bērnību?
-- Esmu dzimusi Rīgā, kur nodzīvoju līdz trīs gadu vecumam, bet, godīgi sakot, šo savas dzīves posmu nemaz neatceros. Kad man bija trīs gadi, mana ģimene pārcēlās uz Valmieru, un tieši ar šo pilsētu saistās manas spilgtākās bērnības atmiņas. Tā man ir dzimtā pilsēta un es uzskatu sevi par īstu vidzemnieci.
Vidusskolu pabeidzu Valmierā, tagad tā ir Valmieras ģimnāzija. Protams, šis laiks uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Man bija brīnišķīgi skolotāji, un tas man palīdzēja sevi attīstīt un pilnveidoties arī turpmāk. Šo laiku izmantoju arī, lai iegūtu zināšanas vairākos virzienos: mācījos mūzikas skolā, dejoju tautas dejas, dziedāju korī, nodarbojos ar vieglatlētiku un mācījos spēlēt tenisu. Vienmēr ar labu vārdu atceros savus literatūras un vēstures skolotājus. Tuvojās Atmodas laiks. Tolaik mūsu skolā bija pavisam jauns direktors Andris Piebalgs, kuru daudzi iedzīvotāji atceras kā tautas izglītības ministru un finanšu ministru. Viņš ilgu laiku bija Eiropas Savienības komisārs. Tolaik, Atmodas laikā, viņš nebaidījās no jauninājumiem, veica savdabīgus eksperimentus, meklēja jaunus risinājumus, veidoja nākotnes skolu.
– Kā jūs ietekmēja vecāki?
– Es esmu patiesi laimīgs cilvēks, jo vecāki joprojām ir ar mani. Viņi jau nosvinējuši piecdesmito kāzu jubileju. Mums vienmēr ir bijusi un ir īsta un stipra ģimene. Es uzaugu lielā ģimenē -- man ir brālis Herberts un māsa Gunta. Mēs esam saglabājuši ciešas ģimenes saites. Patiesībā, lai kur tu atrastos, kamēr vien ir vecāki, tu jūties drošībā. Tu atbrauc pie viņiem ciemos un saproti, ka esi mājās, ir māju sajūta šī vārda filozofiskā nozīmē. Nav svarīgi, kas tu esi, kas ar tevi notiek, tavi vecāki tevi mīl un gaida. Iespējams, ka jaunieši to tik ļoti nenovērtē, bet, laikam ritot, tu saproti -- cik lieliski, ka ir vecāki, novērtē viņu padomus un pamācības. Ģimene kļūst par tavu enkuru. Vēl viens enkurs ir tava piederība savai valstij, savai kultūrai.
– Jūs minējāt Atmodas laiku. Kā tas jūs iespaidoja?
– Es tajā laikā beidzu skolu -- šis ir jauna pieauguša cilvēka veidošanās laiks. Protams, daudziem cilvēkiem visas šīs izmaiņas bija īsts šoks. Un to var saprast. Mēs visi ilgu laiku dzīvojām tādā kā gaisa burbulī. Un, kad tas eksplodēja, mūsu dzīve krasi mainījās. Arī man šis periods bija šoks. Un tieši tad es nolēmu studēt vēsturi, veltīt savu dzīvi šai zinātnei.
– Un par ko jūs gribējāt kļūt pirms tam?
– Es plānoju savu dzīvi saistīt ar žurnālistiku. Man bija četrpadsmit gadi, kad sāku apmeklēt Jauno žurnālistu skolu. Bija jābrauc uz Rīgu, kur Latvijas Universitātē bija Žurnālistikas fakultāte. Taču Atmoda visu mainīja. Nolēmu studēt vēsturi, lai uzzinātu, kā patiesībā visu šo laiku dzīvoja visa pasaule, kā tā attīstījās. Jo mums par to visu laiku stāstīja ļoti vienpusīgi. Tāpēc izvēlējos Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti. Vēstures izpēte mudina sākt domāt. Turklāt politikā domāšana ir neaizstājama. Tas palīdz atrast patiesību, ieraudzīt reālo situāciju.
– Kāds bija studiju laiks?
– Tas bija spilgts, piesātināts. Kad mācījos pirmajā kursā, sākās barikāžu laiks. Un mēs, pirmkursnieki, protams, piedalījāmies šajā pasākumā, bijām uz šīm barikādēm. Tas bija nemierīgs laiks. Pirms tam mēs veicām izrakumus kaut kur Kurzemē. Paši saprotat, tolaik mobilo tālruņu vēl nebija, informācija, it īpaši laukus, sasniedza ļoti lēni, tāpēc mēs ne uzreiz uzzinājām par gaidāmajām pārmaiņām mūsu valsts dzīvē.
Otrajā kursā sāku apvienot darbu un klātienes studijas. Citas izvēles nebija. Pašā sākumā pēc neatkarības atgūšanas bija ļoti grūti finansiāli. Tāpēc es vispirms iekārtojos darbā uz pusslodzi, bet pēc tam -- uz pilnu slodzi Kara muzejā izglītības nodaļā. Man tika uzticēts izveidot muzejā izglītojošu programmu, un šajā gadījumā runa ir galvenokārt par ekskursijām. Un mani tas tik ļoti aizrāva un ieinteresēja, ka pēc tam, studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, es šai tēmai veltīju savu maģistra darbu.
– Jūs diezgan ilgu laiku esat veltījusi kultūrai. Bet kas jūs pamudināja pamest šo jomu un pievērsties politikai?
-- Jāteic, ka patiesībā es nekad tā īsti neesmu pametusi kultūru, jo arī politikā es strādāju kultūras jomā. Aizgāju uz Saeimu, lai attīstītu Latvijas kultūru, ilgu laiku biju kultūras ministres amatā, arī tagad Eiropas Parlamentā lielu uzmanību veltu tieši kultūrai. Un šoreiz ierados Daugavpilī, lai risinātu kultūras, izglītības, jaunatnes jautājumus. Mūsdienās daudz kas ir atkarīgs no jauniešiem, viņu aktivitātes, vēlmes attīstīties un attīstīt savu valsti. Viņiem ir jāzina par tām iespējām, kas tiek piedāvātas, jāsaņem nepieciešamā informācija un jāsaprot, ka viņi var atrast atbalstu savām idejām.
– Jūs ilgu laiku pārstāvējāt Nacionālo apvienību, bet šī gada sākumā pievienojāties politiskajai partijai „Jaunā Vienotība”. Kāpēc?
– Šo lēmumu ietekmējuši pēdējo gadu notikumi – Covid-19 pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā, kā arī mans darbs Eiropas Parlamentā. Mums ir jābeidz dalīt mūsu sabiedrību savējos un svešajos, jāatrod saskarsmes veidi, jāparāda, ka esam atvērti sadarbībai, esam gatavi viens otram palīdzēt.
Runājot par manu darbu Eiropas Parlamentā, es ilgu laiku strādāju konservatīvo grupā, taču nejutos tai piederīga. Ziniet, es esmu Eiropas optimistu pulkā. Esmu pārliecināta, ka Eiropas Savienībai Latvija ir vajadzīga. Mēs nedrīkstam būt eiroskeptiķi, mums ir jāstrādā kopā, lai izveidotu spēcīgu savienību, es tagad runāju par dažādām jomām: drošību, ekonomiku utt. Mūsu jauniešiem ir jābūt iespējai mācīties, tostarp Eiropas augstskolās, iegūt eiropeisku izglītību. Esmu eiroatlantiskās sadarbības atbalstītāja. Manuprāt, šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk Latvijai ir vajadzīga spēcīga ES un spēcīgs NATO. Redzu, ka man ar „Jauno Vienotību” ir kopīgas vērtības un izpratne par Latvijas izaugsmi, tāpēc tagad esmu „Jaunās Vienotības” komandā.
– Tagad ir gada maģiskākais laiks, kad varam iedomāties vēlēšanās, un tās bieži piepildās. Ko jūs gribat novēlēt Latgales iedzīvotājiem un visai mūsu mīļajai Latvijai?
– Es vēlos, lai mūsu iedzīvotāji apzinātos, ka galvenā vērtība pasaulē ir viņi paši. Mūsu dzīve strauji mainās, un mums ir ļoti ātri jāpielāgojas šīm pārmaiņām, vienlaikus palīdzot citiem. Gribu novēlēt mūsu cilvēkiem neatkarīgi no vecuma turpināt mācīties, ieguldīt sevī, jo mums ir jāveido sabiedrība, kas visu laiku ir gatava mācīties. Ejiet uz muzejiem, apmeklējiet bibliotēkas, lasiet grāmatas, veidojiet savu dzīvi paši, neļaujiet to darīt citiem. Un, protams, šajā smagajā laikā es gribu novēlēt mums visiem mieru un labestību!
-- Paldies par sarunu!
