Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2023. gada 8. februāris
Trešdiena
Aldona, Česlavs
-3.4 °C
daļēji mākoņains

No saulītes līdz eļļas gleznām

Kalkūnu iedzīvotājs, sešdesmit septiņus gadus vecais mākslinieks autodidakts Jurijs Sarāns ir ne tikai daudzu personālizstāžu dalībnieks, viņa gleznas rotā daudzu valstu klasiskā reālisma glezniecības cienītāju kolekcijas. Taču pārsteidzošākais ir tas, ka, zinot sava darba un gleznu patieso vērtību, Jurijs nemaz netiecas pēc publicitātes, gluži otrādi, dzīvo noslēgti, pilnībā veltot savu talantu kārtējā šedevra radīšanai.

Nevis māksla, bet hobijs

Vai tā nav utopija vai neizskaidrojama dīvainība -- gleznot pašam sev, nevis vispārējai apskatei, kad radošā darba rezultātus apbrīno plaša publika -- gan mākslas lietpratēji, gan amatieri, izsakot uzslavas un komplimentus, kas, savukārt, dod stimulu turpmākam darbam. Daudziem māksliniekiem tā arī ir, taču Jurijs ir izņēmums. Viņš bilst, ka neredz jēgu publiski demonstrēt savas gleznas, jo viņam nepiemīt godkāre, bet pārdot savus darbus par pusvelti netaisās, jo, pirmkārt, viņš to nav pelnījis, otrkārt, tagad nav cilvēku, kas spēj profesionāli un pienācīgi novērtēt klasisko glezniecību. Savu nodarbošanos viņš sauc nevis par augsto mākslu, bet gan hobiju.

Jurijam Sarānam nav profesionālās akadēmiskās izglītības, viņš pat nav beidzis mākslas skolas, un viņam nebija skolotāju.

Viss sākās ar to, ka toreizējās Nīderkūnu astoņgadīgās skolas zīmēšanas skolotāja uzdeva saviem audzēkņiem uzzīmēt saulīti. Jurijam tā sanāca skaistāka nekā pārējiem: “Es nespēju izskaidrot savu fenomenu. Mūsu dzimtā nebija mākslinieku. Zīmēju tāpat vien… Taču vēlāk zīmēšanas stundās man tika izvirzītas augstākas prasības. Tāpēc es pilnveidojos, līdz apguvu klasisko glezniecību.”

Jurija vecāki, tēvs Jānis un māte Anna, kuri tolaik strādāja uzņēmumā „Ļespromhoz”, priecājās par dēla panākumiem un atbalstīja viņa aizraušanos. Jāatzīmē, ka vecāki kopā nodzīvoja 66 gadus līdz Jāņa nāvei, kurš aizgāja viņsaulē 2020. gadā deviņdesmit gadu vecumā.

Jurija dēls Konstantīns ir precējies, abi ar sievu dzīvo un strādā Daugavpilī, viņiem ir meita Marija, Jurija mazmeita. Arī māsa Vera dzīvo Daugavpilī, viņa ir uzņēmēja.

… Pēc astoņgadīgās skolas Jurijs absolvēja Daugavpils 1. arodskolu, 1974. gadā aizgāja armijā, kur turpināja gleznot: „Šeit es pirmo reizi saskāros ar glezniecības maģisko spēku, redzot, kā lietuviešu mākslinieki, kuri pēc augstskolas absolvēšanas ieradās armijā virsnieka dienesta pakāpē, profesionāli strādāja ar otu. Viņi ņēma vienu eļļas krāsu, sajauca to ar divām vai trim citām pretējās krāsās, tādējādi iegūstot vēlamo toni. Tagad šis process man ir ierasts, bet toreiz aizrāva un sajūsmināja. Kopš tā laika arī es gleznoju tikai ar eļļas krāsām,” stāsta Jurijs. Tā viss arī sākās.

Jurijs visu dzīvi strādāja par mākslinieku noformētāju dažādos Daugavpils uzņēmumos, kā arī nepameta novārtā glezniecību, kurai pilnībā nodevās pēc aiziešanas pensijā.

Sava ceļa meklējumos

J. Sarānam paša mājā ir mākslinieka darbnīca, šeit viņš glezno. Tagad viņš strādā pie kārtējās gleznas, bet prātā jau nākamā darba sižets un kompozīcija.

Mākslinieks gandrīz katru dienu strādā astoņas līdz desmit stundas, dažreiz līdz pilnīgam radošo spēku izsīkumam, kad, pēc Jurija teiktā, otas vietā rokās gribas ņemt lāpstu vai cirvi, lai padarbotos fiziski. Dažas gleznas Jurijs glezno mēnešiem ilgi, uz kādu laiku noliekot malā, bet pēc tam atkal atgriežoties pie vecajiem darbiem: “Es itin kā „iekāpju” gleznā un tad uzreiz redzu trūkumus zīmēšanas tehnikā, sižetā vai kompozīcijā. Kaut ko mainu, pievienoju vai pārtaisu pilnībā, un tikai pēc tam, kad viss nostājas savās vietās, uzskatu, ka darbs ir pabeigts.”

Jurijs nekad nav apmierināts ar rezultātu, viņam nepatīk uzslavas un viņš neuzskata sevi par glezniecības meistaru. Gluži pretēji, Juriju kaitina, ja viņu par tādu dēvē.

Glezniecībā viņam nav elku. Jurijs uzskata, ka katram māksliniekam ir savs unikāls un neatkārtojams otas triepiens un tehnika, kā arī gleznošanas paņēmiens.

Jurijs nevēlējās komentēt, piemēram, Maļeviča un viņa „Melno kvadrātu”, Rotko, Vasilija Kandinska, Vinsenta van Goga vai Salvadora Dalī darbus: „Arī es, kļūdoties, pētot un analizējot, ilgi meklēju savu ceļu un tēmu glezniecībā, līdz to atradu. Brīžiem tas bija ērkšķains un smags. Galvenais ir neatdarināt citus, nespriedelēt par to, vai tas ir vai nav modē. Ir jābūt savam pasaules redzējumam. Viss nāk no prāta un sirds.”

J. Sarāns atzīst, ka zīmēšanas tehnika viņam ir ierasts darbs, visgrūtākais ir izlaist caur sevi topošās gleznas tēmu un ielikt tajā emocijas un dvēseli. Ikkatrā darbā krāsām ir jāsarunājas savā starpā. Taču radīt gleznā gaisa, vieglas dūmakas un apjoma klātbūtni, kas Jurijam Sarānam izdodas, reizēm nav pa spēkam pat izciliem gleznotājiem.

Agrāk Jurija gleznās nebija cilvēku un dzīvnieku, līdz kāda paziņa izteica piezīmi, ka darbi ir labi, bet tajos nav dzīvības. Tagad daudzās mākslinieka gleznās ir cilvēki un viņiem blakus -- mūsu mazāki brāļi, kuri, pēc Jurija teiktā, paši prasās tikt iekļauti gleznas kompozīcijā. Viņa radošās darbības diapazons ir ļoti plašs. Jurijs glezno ainavas, klusās dabas, teiku, Bībeles un izdomātus sižetus. Taču ar prieku uzgleznotu cilvēka portretu pēc pasūtījuma -- pēc foto.

Smeļ ar karoti

Jurijs ir daudzu personālizstāžu dalībnieks, kura darbi tika prezentēti Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā, mākslas salonos, biedrībās un vernisāžās. Viņa darbus augsti novērtējuši eksperti, taču Jurijs vairs nevēlas demonstrēt savus darbus publikai. Sanāk, ka viņš glezno sev, lai gan atzīst, ka nebūtu nekas pretī, ja gleznas kāds iegādātos, un, vēlams, nevis gleznošanas amatieris, bet speciālists.

Turklāt runa ir arī par cenu, jo, papildu izdevumiem par krāsām, otām un citiem materiāliem, darbā ir ieguldīts milzīgs garīgais un emocionālais potenciāls, vienkārši sakot -- naudā grūti izmērāms talants.

Bet, diemžēl, pašlaik ir gandrīz neiespējami pārdot gleznu par pienācīgu cenu: “Dažkārt pircējs uzreiz piedāvā, viņaprāt, pienācīgu naudas summu, sakot, ka veikalā tāda glezna maksā tikai 15--20 eiro. Bet es neesmu tik lēts! Tāpat arī mana māksla! Un ir jānošķir oriģināls no kopijas vai reprodukcijas. Kā piemēru Jurijs min „Zaporožec” un „Mercedes”. Abas mašīnas brauc, bet cena?

Mākslinieku viņa darbu pieprasījums īpaši neuztrauc, jo viņš labi atceras kāda Latvijas Mākslas akadēmijas profesora teikto, kurš savulaik, izpētījis Jurija gleznu kvalitāti un piešķirot tām augstu vērtējumu, jautāja, kur viņš apguvis gleznošanu, un, saņemot atbildi -- "nekur", sacīja: "Kā meistars jūs esat nobriedis, un būtu viegli iestājies un absolvējis akadēmiju. Tad jūs smeltu ar kausu, bet, gleznojot sev, smeļat tikai ar karoti.”

Tomēr vairākas Jurija gleznas ir iegādājušies klasiskā reālisma glezniecības pazinēji un pievienojuši tās savām privātkolekcijām dažādās valstīs – Amerikā, Itālijā, Japānā, Vācijā un citur. Par dažiem darbiem tika samaksāta pat ļoti liela nauda.

Tagad Jurijs strādā pie citas gleznas. Un nav šaubu, ka tā viņam izdosies saskaņā ar ieceri.

 

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.