Aleksandrs Isakovs ir labi zināms cilvēks sporta pasaulē gan Latvijā, gan ārvalstīs. Viņš bija Latvijas futbola izlases spēlētājs, kopā ar Latvijas valstsvienību A. Isakovs iekļuva un piedalījās 2004. gada Eiropas čempionātā Portugālē. Pašlaik vada Bērnu futbola centru „Daugavpils”, kur trenējas vairāki simti jauno futbolistu. Šoreiz viņš bija avīzes „Latgales Laiks” redakcijas viesis un, protams, mūsu sarunas galvenā tēma bija futbols, kā arī Aleksandrs pastāstīja par sevi.
-- Aleksandr, pastāstiet par savu bērnību? Kā jūs aizrāvāties ar futbolu, nevis citu sporta veidu?
-- Mana bērnība pagāja, braukājot kopā ar vecākiem šurpu turpu. Mans tēvs bija militārists, beidzis Daugavpils augstāko kara aviācijas inženieru skolu (DAKAIS). Dienesta laikā tēvs kopā ar ģimeni pabija daudzās valstīs. Mamma, kura tolaik bija gaidībās, kopā ar tēvu vispirms devās uz Viborgu Ļeņingradas apgabalā. Tur es arī piedzimu. Pēc tam kādu laiku dzīvojām Turkmenistānā, starp citu, tieši tur es sāku spēlēt futbolu. Man tad bija septiņi gadi. Godīgi sakot, šīs nodarbības īsti nevarēja uzskatīt par normālu treniņu. Jā, skrējām, mācījāmies spert un piespēlēt bumbu, un neko vairāk.
-- Kad atgriezāties Daugavpilī?
– Tolaik man jau bija desmit gadi. Vecāki izšķīrās un mēs ar mammu atgriezāmies Daugavpilī. Es uzreiz palūdzu mammai sameklēt man futbola sekciju, gribēju turpināt trenēties, turklāt labprāt un ar prieku. Šeit jau bija pavisam cits līmenis.
– Bet kāpēc aizrāvāties tieši ar futbolu? Bija taču arī citi sporta veidi?
– Man šķiet pareizi, kad vecāki bērnības gados dod bērnam iespēju izmēģināt spēkus vairākos sporta veidos, lai viņš pats saprastu, kur jūtas komfortabli, kas viņam īsti patīk. Vieni sevi veiksmīgi realizē individuālajos sporta veidos, citi – komandu sportā. Par sevi varu teikt, ka jau tad, kad spēlēju futbolu pagalmā, sajutu, ka tieši šis sporta veids mani pievelk. Tāpēc, kad atgriezāmies mājās, es lūdzu mammu pieteikt mani futbola nodarbībām.
– Sportistiem nereti ir tā, ka sports aizņem visu viņu laiku, bet mācībām spēka vairs nepietiek. Vai jums ir bijis laiks "grauzt zinātnes granītu"?
– Skolotāji nekad nesūdzējās par manām sekmēm. Mācījos, kad vēl bija piecu ballu sistēma. Man bija četrinieki un piecinieki, tas ir, es biju labs skolēns. Arī mamma man teica, ka sports ir sports, bet galvenais -- mācības.
-- Kurā skolā mācījāties?
-- Kad atgriezāmies Daugavpilī, sāku mācīties 2. astoņgadīgajā skolā cietoksnī, bet pēc tam pārgāju uz 5. vidusskolas sporta klasi. Mūsu pulkā bija četru sporta veidu -- futbola, peldēšanas, paukošanas, šaušanas pārstāvji. Tas bija lielisks laiks. Mērķtiecīgi nodarbojāmies ar sportu, nepametot novārtā mācības. No rīta vispirms bija divas stundas skolā, tad -- uzvelc vējjaku un brauc ar tramvaju, piemēram, ziemā, uz treniņu sporta zālē „Celtnieks” -- savulaik tā atradās Gajokā. Pēc treniņa -- atpakaļ uz skolu, uz stundām. Pēc mācībām -- pagarinātās dienas grupa. Kopā ar mums visu laiku bija skolotājs, kurš sekoja, lai mēs izpildītu mājasdarbus. Savukārt vakarā visi devāmies uz otro treniņu savā sporta veidā.
– Vai māte tolaik bija stingra un prasīga?
-- Mana mamma ir brīnišķīgs cilvēks, kuru es ļoti mīlu un cienu. Viņa darīja visu, lai es izveidotos par personību. Esmu pateicīgs mammai par to, ka viņa man deva iespēju absolūti visur, palīdzēja gan vārdos, gan darbos, un joprojām turpina to darīt. Mūsu ģimene nebija turīga, man nebija tā, ka es saņēmu visu, ko vien gribēju.
– Vai bērnībā sapņojāt kļūt par futbolistu, vai arī gribējāt apgūt citu profesiju?
-- Bērnībā bija tik daudz visa kā, bija dažādas vēlmes, par ilgtermiņa attīstības perspektīvām nedomājām. Par to, ka var profesionāli sportot un ar to labi nopelnīt, pat neiedomājāmies. Tāpēc bija ļoti dažādas vēlēšanās. Kas attiecas uz sportu un konkrēti futbolu -- man tas patika un patīk līdz pat šai dienai. Sportista dzīve nevar būt vienveidīga, katra diena atšķiras no iepriekšējās un ir piepildīta ar dažādiem interesantiem notikumiem. Tāpēc es nenožēloju, ka kļuvu par profesionālu futbolistu.
-- Tajos laikos nebija datoru, mobilo telefonu, nebija pat tik daudz televīzijas kanālu, kuros rāda multfilmas, kā tas ir tagad. Tāpēc visu laiku pavadījām ārā, spēlējot dažādas spēles vai nodarbojoties ar dažādiem sporta veidiem. Mūsdienās jaunieši un bērni dod priekšroku citādai brīvā laika pavadīšanai. Vai tiešām pie vainas ir tikai datori?
-- Es negribu teikt, ka tā ir kaut kāda viena "sāpe", tam ir vesela virkne iemeslu, dzīves apstākļi. Protams, ir arī aizraušanās ar datoriem, kas ir izplatīta ne tikai bērnu, bet arī dažu viņu vecāku vidū. Turklāt cilvēki tagad mazāk kontaktējas, un to ir veicinājis arī koronavīruss un attālinātais darbs un mācības tā laikā. Cilvēki jau gandrīz neprot satikties, nezina, par ko runāt. Īpaši izteikti tas ir jauniešu vidū. Pavērojiet -- tikko ārā no skolas, tā uzreiz pievēršas telefonam. Pēdējā laikā arvien biežāk šādi rīkojas arī pieaugušie, kuri nekur nevēlas iet, nekur neved bērnus, uzskatot to par absolūti nevajadzīgu nodarbi. Arī tas viss veicina intereses mazināšanos par sportu vai citām aktivitātēm.
-- Atgriezīsimies pie jūsu aizraušanās ar futbolu. Kā kļuvāt par profesionālu futbolistu?
-- Nevaru teikt, ka biju ļoti apdāvināts futbolists. Manā grupā bija talantīgāki, daudzsološāki puiši. Tā sagadījās, ka 15--16 gadu vecumā manā dzīvē bija pagrieziena punkts. Es gribēju kaut ko pierādīt gan sev, gan citiem. Katrā treniņā strādāju ar pilnu atdevi, un to pašu prasīju arī no saviem partneriem. Un es, ejot šajā virzienā, ievēroju progresu un nolēmu pilnveidoties tālāk. Tad mani arī sāka aicināt uz dažāda vecuma junioru izlasēm, tad izgāju visus ciklus Latvijas jaunatnes izlasē. Tolaik šīs komandas treneris bija Aleksandrs Starkovs, kurš vēlāk kļuva par Latvijas pieaugušo futbola valstsvienības galveno treneri. Pieauguša futbolista karjeru sāku dzimtajā Daugavpilī, komandā „Dinaburga”, pēc tam aizbraucu uz Krieviju, kur vairākus gadus spēlēju dažādos klubos.
Pēc dažiem gadiem A. Starkovs pie manis uz Astrahaņu, kur spēlēju vietējā klubā Pirmajā līgā, atsūtīja savu palīgu Igoru Kļesovu, lai pavērotu mani kā Latvijas izlases kandidātu. Tobrīd es jau biju pieaugušo futbola vecumā, proti, vairs nebiju iesācējs, man tobrīd bija 28 gadi. Taču bija viens nosacījums -- pabeigt šo Krievijas „vojāžu” un atgriezties Latvijā, spēlēt komandā „Skonto”. Naudas ziņā varbūt zaudēju, toties atgriezos mājās un pat savas valsts izlasē. Šie divi faktori lika nosliekties par labu futbolam, nevis naudai.
-- Visas savas karjeras laikā esat spēlējis aizsarga pozīcijā. Kāpēc?
-- Tā bija trenera izvēle, taču ir jāņem vērā arī sportista mentalitāte. Es nebiju individuālists, kurš prasa -- piespēlē man bumbu, un es gūšu vārtus. Vienmēr spēlēju par komandu un ar komandu, vienmēr gribēju aizsargāt komandu. Kas tu būsi: labais centrs vai kreisais centrs, tas viss ir atkarīgs no tavas fizioloģijas, tas ir, no tā, kas tu esi: kreilis vai labrocis, tomēr, kad esi izlasē, tu vienādi spēlē ar abām kājām. Tagad, piemēram, man ir vienalga, ar kuru kāju spēlēt.
– Jums ir divi dēli. Vai gribējāt, lai viņi kļūst par futbolistiem, vai arī devāt viņiem izvēles brīvību?
– Ar vecāko dēlu nebija variantu. Es biju jauns un gribēju, lai dēls iet manās pēdās. Un šajā gadījumā viss izdevās lieliski. Viņam tiešām patika futbols, spēlēja ar prieku, brauca uz sacensībām dažādās valstīs. Un viņš pats pieņēma lēmumu vairs netrenēties, mācoties vidusskolā, kad sākās sarežģīti eksāmeni. Vairs nebija laika, bija jāizdara izvēle. Dēls atnāca pie manis un pateica, ka nav līderis, tāpēc labāk vairāk laika veltīs mācībām. Protams, es atbalstīju šo lēmumu. Tajā pašā laikā viņš teica, ka nenožēlo, ka iesaistīju viņu futbolā, pateicās man. Ar jaunāko dēlu viss bija nedaudz citādāk. Arī viņu es aizvedu spēlēt futbolu. Viņš trenējās apmēram gadu, taču jaunākajam dēlam ir mazliet citāds raksturs. Viņam piemīt spilgti izteikts individuālisms. Pats pateica man -- tēti, neved mani vairs uz futbolu. Tolaik jau biju ieguvis dzīves pieredzi, tāpēc neuzstāju un nepiespiedu. Rezultātā jaunākais dēls sāka nodarboties ar peldēšanu un joprojām visu uzmanību veltī šim sporta veidam. Un es lepojos ar viņu.
-- Par ko jūs sapņojat?
-- Es turpināšu futbola tēmu -- vēlos, lai dzimtajā Daugavpilī futbols attīstās. Es vēlos, lai šo sporta veidu neietekmētu politika. Vēlos, lai futbola sabiedrība un Daugavpils vadība nonāktu pie kopsaucēja, lai izveidotu tik spēcīgu kodolu, ka mēs varētu paziņot visai Latvijai, ka esam izveidojuši lielisku futbola centru, kur trenējas ļoti daudz bērnu, ir lieliska infrastruktūra, stadioni gan ar mākslīgo, gan dabīgo segumu. Es vēlētos likvidēt visus aizspriedumus. Un tad mums būs lieliski rezultāti!
-- Paldies par sarunu.
