Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2023. gada 8. februāris
Trešdiena
Aldona, Česlavs
-3.4 °C
daļēji mākoņains

Ukraina: vakar, šodien, rīt...

2014. gada pavasaris… Neatkarīgas valsts -- Ukrainas -- teritorijā sākās karadarbība. Divos Donbasa apgabalos -- Doņeckā un Luhanskā -- aktīvi sāka darboties separātisti, kurus atbalstīja Krievija. Daudzi cilvēki nemitīgās apšaudes dēļ bija spiesti pamest savas mājas, savu zemi un meklēt glābiņu citās valstīs, tostarp Latvijā. Un šajā laikā no TV ekrāniem milzīgos apjomos pār mums sāka gāzties pretrunīgas un bieži vien nepatiesas informācijas straume. Diemžēl tobrīd galvenais ziņu avots, galvenokārt Latgalē, bija Krievijas televīzijas kanāli.

Jau no pirmajām dienām daži Krievijas mediji, kas tolaik bija visai populāri mūsu reģionā, saviem skatītājiem un lasītājiem klāstīja to, kas bija izdevīgs viņu prezidentam, tādējādi veidojot maldīgu sabiedrisko domu. Vieni meli sekoja citiem. Un cilvēki, diemžēl, tam ticēja. Žurnālisti -- citu informācijas avotu pārstāvji, vairākkārt atmaskoja šīs viltus ziņas. Bet nez kāpēc daži iedzīvotāji labprātāk ticēja un deva priekšroku propagandas medijiem. Diemžēl situācija nav īpaši mainījusies arī šodien, kad Krievija jau ir iebrukusi neatkarīgajā Ukrainā.

Kopš 2021. gada oktobra pasaules medijos tika publiskota informācija, ka Krievija gatavojas uzbrukt Ukrainai. Pēc tam bija foto un video pierādījumi tam, ka Krievijas militāristi bāzējas pie Ukrainas robežas. Tajā pašā laikā Krievijas prezidenta Vladimira Putina rupori pastāvīgi ziņoja, ka tās ir tikai mācības. Un cilvēki atkal ticēja. Un viņi atkal tika piekrāpti.

2022. gada 21. februārī Krievija atzina Doņeckas un Luhanskas apgabala neatkarību, bet 24. februāra rītā Putins nāca klajā ar uzrunu, kurā paziņoja par „specoperācijas” sākumu. Tajā pašā laikā tiešas militāras darbības viņš joprojām sauc par "specoperāciju". Galvenais viņam bija atrast savai rīcībai ticamu ieganstu -- nepieciešamību aizsargāt Doņeckas tautas republiku un Luhanskas tautas republiku un pašu Krieviju, nosaucot Ukrainu par neonacistisku valsti.

Galvenais biedra Putina mērķis ir it kā tikai “atbruņot” Kijevu, atbrīvot valsti no iedomātiem “neonacistiem”. Ne par kādu svešas teritorijas sagrābšanu viņš pat neieminas.

Tajā pašā laikā biedrs Putins nez kāpēc aizmirst, ka Krievijā aktīvi darbojas savi, turklāt absolūti reāli neonacisti, kuri katru gadu ar īpašu nežēlību nogalina milzīgu skaitu cilvēku. "Спаси Россию от хачей! Россия для русских, Москва для москвичей!", šādus saukļus bieži var dzirdēt no skūtgalvju mutes. Un bieži vien tas nebeidzas tikai ar lozungiem. Esam vairākkārt redzējuši dažādus videorullīšus ar Krievijas neonacistu piedalīšanos, kuri īpaši nežēlīgi piekāva cilvēkus, visbiežāk ieceļotājus no Vidusāzijas.

Šādas organizācijas darbojas ne tikai Krievijas galvaspilsētā, bet arī visā Krievijā. Vietējo tiesībsargājošo iestāžu augstākie ierēdņi regulāri sniedz atskaites, ka izdevies aizturēt noziedznieku bandu, taču nez kāpēc to skaits nemazinās. Turklāt runa ir par jauniešiem vecumā no 15 līdz 30 gadiem. Bet kāpēc gan skatīties uz savējiem, ja var izdomāt citus un pat citā valstī, kas var kļūt par gardu kumosu ambiciozam politiķim? Diemžēl šoreiz izvēle krita uz neaizsargāto Ukrainu.

Un šeit palīgā nāca Gebelss. Protams, Otrā pasaules kara izraisītāja Hitlera labā roka jau sen ir viņpasaulē, taču viņa darbs „Propaganda” aizvien ir dzīvs. Prokremliskajiem medijiem nevajadzēja “izgudrot riteni no jauna”, pietika, lai izpētītu un īstenotu zināšanas un praksi, ko Pauls Jozefs Gebelss izdomāja pirms gandrīz simts gadiem. Tieši pateicoties viņa izstrādātajai propagandai, viņam izdevās maldināt un ieraut karā 80 miljonus vāciešu.

Viņa darba galvenie principi ir: vēriens, vienkāršība, koncentrēšanās un pilnīga patiesības neesamība.

Simtreiz atkārtoti meli kļūst par patiesību. Mēs meklējam nevis patiesību, bet gan efektu. Tas ir propagandas noslēpums: tiem, kurus paredzēts ar to pārliecināt, ir jābūt pilnībā iegrimušiem šīs propagandas idejās, nepamanot, ka tās viņus ir pārņēmušas. Lielākoties tauta ir daudz primitīvāka, nekā mēs to iedomājamies. Tāpēc propagandas būtība slēpjas vienkāršībā un atkārtošanā,” rakstīja Gebelss.

Ir vairāki principi, pēc kuriem strādāja pats propagandas pamatlicējs. Pēc viņa domām, jo ​​vairāk melu, jo labāk un efektīvāk, jo tauta spēj asimilēt to informāciju, kas tai tikusi atkārtoti ļoti daudz reižu.

Turklāt, jo pieejamāka tā būs vidusmēra iedzīvotājam, jo ​​labāk. Tas ir, tiks lietoti lāsti, pat lamuvārdi, un tauta to labāk uztvers un sapratīs. Nav jāmeklē gudri vārdi, tikai vienkāršība, tāda, lai to saprastu pat visstulbākais cilvēks, jo, ja apjēgs viņš, tad arī profesors sapratīs teikto. Noteikti pastāvīgi jāskandē galvenais sauklis, piemēram, "mēs cīnāmies pret neonacismu".

Tekstā un aicinājumos nedrīkst būt šaubu. Visam teiktajam ir jābūt apliecinājumam, cilvēkiem nedrīkst rasties ne mazākās šaubas. Respektīvi, labāk teikt, ka tieši Ukrainas varas iestādes pašas grauj savas pilsētas, pat frāzes “šķiet, ka” lietošana ir aizliegta, pretējā gadījumā visas propagandistu pūles var izrādīties veltas. Turklāt, jo vairāk emociju, jo labāk. Un ja tam visam tiks pievienota informācija, kura cilvēkus šokēs, tad propagandisti savu darbu būs paveikuši izcili. Meli sasniegs savu mērķi un stingri iesakņosies vienkāršo ļaužu prātos. Tā Gebelsa komanda rīkojās pagājušā gadsimta 30. gados, un Putina komanda tāpat darbojas mūsdienās.

Tajā pašā laikā Gebelss identificēja savas propagandas galveno ienaidnieku -- tas ir prāts. Un, tiklīdz cilvēki beidzot „ieslēgs” prātu, viņi sapratīs, kā ir patiesībā. Tātad, viss ir mūsu rokās.

Mūsdienās prokremliskās propagandas darbība ir jūtama visā pasaulē, arī Eiropas Savienības teritorijā. Daži iedzīvotāji cieši tic Putinu atbalstošo saukļu patiesumam, atsakoties ticēt realitātei. Un par to ļoti satraucas Eiropas Parlamenta deputāti, tostarp Dace Melbārde.

Pie konkrētiem priekšlikumiem demokrātijas aizsardzībai un cīņai ar Krievijas propagandu Eiropas Parlamentā esam strādājuši visu pagājušo gadu. Es pati piedalījos pasaulē pirmā digitālās vides regulējuma izstrādē, panākot, ka Digitālo pakalpojumu tiesību aktā īpaša uzmanība tiek pievērsta arī digitālās telpas aizsardzībai mazākās valodās, kāda ir latviešu valoda.

Tāpat diskusijās ar kolēģiem “Speciālajā komitejā par ārvalstu iejaukšanos un dezinformāciju” esmu panākusi, ka šī gada pavasarī Eiropas Parlamenta plenārsēdē pieņemtajā ziņojumā liela loma piešķirta medijiem un to būtiskajai nozīmei demokrātijas ekosistēmas uzturēšanā, tāpat akcentēta arī sabiedrības medijpratības nepieciešamība.

Šeit vēl varētu atgādināt, ka pagājušajā gadā Eiropas Parlaments pieņēma manu ziņojumu, kura viens no mērķiem ir panākt Eiropas mediju telpai pieejamā finansējuma palielināšanu. Eiropas Parlamentā aicinām veidot atsevišķu Eiropas ziņu mediju atbalsta fondu ar pienācīgu finansējumu. Savā ziņojumā īpaši uzsveru vietējo un reģionālo mediju nozīmi sabiedrības informēšanā un drošumspējas stiprināšanā. Vienlaicīgi mēs vēršamies pie ES valstu valdībām, aicinot būtiski palielināt medijiem pieejamo atbalstu arī nacionālā līmenī.

 Šis Eiropas Parlamenta ziņojums pievēršas medijiem gan kā demokrātijas sargiem, gan arī kā ekonomikas spēlētājiem, kuru ekonomiskā dzīvotspēja ir jāstiprina, jo tai tieša ietekme uz mediju kvalitāti un neatkarību.

Tāpēc ļoti ceru, ka Eiropas Komisijas priekšsēdētājas Urzula fon der Leienas šoruden izvirzītā prioritāte – demokrātijas stiprināšana, nozīmēs būtiskus ieguldījumus arī medijos. Eiropas Parlamentā sekosim līdzi Eiropas Komisijas solījumam līdz nākamā gada vidum nākt klajā ar Demokrātijas aizsardzības pasākumu kopumu. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, šī gada 29.--30. jūnija NATO dalībvalstu samitā Madridē tika pievērsta pastiprināta uzmanība NATO austrumu flangam, jo īpaši Latvijas, visas Baltijas valstu reģiona un Polijas drošības stiprināšanai. Faktiski jau dažas stundas pēc Krievijas uzbrukuma sākuma Ukrainai, NATO sabiedrotie nosūtīja pirmās papildu spēku vienības uz Latviju un Baltiju, un Poliju. Arī citās austrumu flanga valstīs – Bulgārijā, Rumānijā, Slovākijā, Ungārijā – ir palielināta sabiedroto klātbūtne. Pēc šī samita NATO sabiedroto klātbūtne Latvijā pieaug un turpinās pieaugt kvalitatīvi un kvantitatīvi, piemēram, līdz šim izvietotās sabiedroto bataljona kaujas grupas austrumu flangā ir pārveidotas līdz brigādes līmeņa vienībām. Tāpat šobrīd ir daudz lielāka ASV spēku klātbūtne Baltijā – ir palielināts karavīru skaits, kā arī amerikāņu līdzdalība militārajās apmācībās. Drošības nodrošināšana ir pastāvīgs process, taču šobrīd esam kvalitatīvi labākā drošības situācijā. Tādēļ pastiprināta NATO klātbūtne Latvijā ir skaidrs apliecinājums sabiedroto solidaritātei, apņēmībai un spējai aizstāvēt Latvijas iedzīvotājus un teritoriju pret jebkādu iespējamo agresiju.

Tomēr arī mums pašiem ir jāstiprina sava robeža, jāaizsargā sava kibertelpa un informatīvā telpa. Tie ir pašas Latvijas neatliekami darbi. Iekšējā un ārējā drošība ir nedalāmas. Ir pozitīvi vērtējams, ka lielākoties visi jaunievēlētie politiskie spēki Saeimā ir apņēmušies tuvāko gadu laikā palielināt finansējumu Latvijas valsts iekšējai drošībai – tiesībaizsardzības sistēmai, valsts robežas apsardzībai Latgalē un valsts drošības iestādēm. Šī politiskā apņemšanās ir jāīsteno vistuvākajā laikā.

Papildu tam būtiska ir pozitīva sinerģija starp NATO un Eiropas Savienību. Latvijai kā abu organizāciju dalībvalstij ir svarīga savstarpēji papildinoša sadarbība tādās jomās kā militārā mobilitāte, atbalsts Ukrainai un citiem partneriem vai noturības pret hibrīdo apdraudējumu stiprināšanai,” Dace Melbārde pastāstīja avīzei „Latgales Laiks”.

 

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.