Jaunbūvi, lai gan tas ir viens Daugavpils mikrorajons, var nosacīti sadalīt divās daļās -- kreisajā un labajā, piemēram, dodoties pa 18. novembra ielu bijušās apavu fabrikas virzienā. Par mikrorajona „labo krastu” avīze „Latgales Laiks” jau rakstīja, taču otra puse ir daudz kolorītāka, skaistāka un savdabīgāka. Tur ne tikai atrodas dievnami, uzņēmumi, nacionālās kultūras biedrības, skolas, viesnīcas un daudzas citas iestādes, kā arī dzīvo interesanti un cienījami cilvēki.
Vēsture caurstrāvo visu
Jaunbūve ir iedzīvotāju skaita ziņā lielākais un vēsturiski ļoti vērtīgs Daugavpils mikrorajons, kurā pēc 2013. gada tautas skaitīšanas datiem dzīvoja ap 25 tūkstoši cilvēku. Pašlaik zināmu iemeslu dēļ to ir palicis daudz mazāk.
Jaunbūve sāka veidoties 19. gadsimta vidū, kad šajā vietā sāka būvēt mājas Pēterburgas--Kovnas (tagad -- Kauņa) šosejas trešajā verstī -- no pakalnu kores pilsētas centrā Stropu virzienā. Pakāpeniski šeit izveidojās ielu tīkls, tika celtas rūpnīcas un uzņēmumi, baznīcas (no 1866. gada sākuma Garnizona baznīca (“Dzelzs baznīca”), vēlāk no 1905. gada pārdēvēta par Sv. Borisa un Gļeba dievnamu, skrošu rūpnīca Varšavas ielā, ādu rūpnīca u. c. Agrāk šeit bija koka apbūve, bet, saskaņā ar priekšrakstu, Šosejas ielā būvēja arī mūra ēkas.
Šis rajons smagi cieta 1941.--1944. kara gados, šajā laikā ugunsgrēki nopostīja daudzas ēkas. 1941. gada jūnijā nodega luterāņu baznīcas jumts. Rajons beidzās vietā, kur tagad atrodas Valkas iela (kopš 1924. gada -- bijusī Neveles iela). Tajā bija lopkautuve, ūdenstornis, kas tika uzspridzināts 1976. gadā, un ebreju kapsēta -- līdz Gubiščes ezeram.
Vēsturiski un arhitektoniski vērtīgo ēku skaita ziņā Jaunbūve pārspēj visus pārējos Daugavpils mikrorajonus. Šeit ir platas ielas, pēc Jaunbūves mērogiem -- prospekti, pa kurām pārvietojoties, jūtams plašums un tās ir labi pārskatāmas. Turklāt poļu kultūras biedrības "Promeņ" un "Villa Ksenija" klasicisma stila ēku arhitektūra vien ir ko vērta!
Daudz kas no iepriekšminētā joprojām darbojas, šis tas ir pārveidots vai atjaunots, bet, piemēram, skrošu rūpnīcas tornis joprojām atgādina agrākos laikus.
Automašīnas -- ārpus pilsētas!
Tāpat kā citviet Daugavpilī, skaisto Jaunbūves ainavu bojā milzīgais automašīnu skaits, ar kurām ir pilnas šī mikrorajona ielas, pagalmi, pat pavārtes un citas brīvās vietas. Šķiet, ka tā kļūst par ļoti nopietnu problēmu mūsu pilsētā, un par šo tēmu sākas saruna ar Jaunbūves iedzīvotāju Tatjanu Nagņejevu, kura šajā jaukajā mikrorajonā dzīvo piecus gadus: “Šeit ir tik daudz mašīnu, ka ne saskaitīt! Gatavā bēda. Vajag kaut ko darīt! Tehnika nevar notīrīt sniegu, cilvēki nevar normāli pārvietoties, visur automašīnas. Tām vajadzētu uzbūvēt speciālas autostāvvietas ārpus pilsētas robežām. Autoīpašnieki kļuvuši pagalam nekaunīgi! Daži novieto auto pie pašām namu kāpņu telpu durvīm -- nevar normāli tikt mājā. Tā vien šķiet, ka drīz iebrauks arī kāpņu laukumos.”
Tatjanai ir tiesības to teikt, jo viņa strādā par autobusa konduktori un katru dienu saskaras ar šaurību un drūzmēšanos.
Daugavpilī viņa it jau divdesmit gadus, tagad dzīvo Puškina ielā. Viņai patīk mikrorajons, šeit ir viss, kas nepieciešams normālai dzīvei.
Tatjanai ir meita Renāte un mazdēls Renāts. Savukārt viņa pagaidām ir brīva no laulības saitēm un atzīst, ka nebūtu nekas pret nopietnām attiecībām ar atbildīgu vīrieti: «Bet kur lai tādu atrod? Visiem kārtīgajiem ir ģimene, bet šādu tādu man nevajag. Vispirms ir jāmīl cilvēks. Taču man ir draugs. Es neesmu pavisam viena!”
Tatjana absolūti nepiekrīt viedoklim, ka strādāt par konduktori ir ļoti grūti gan fiziski, gan psiholoģiski. Viņasprāt, viss ir atkarīgs no cilvēka un viņa prasmes atrast kopīgu valodu ar citiem. Tatjana to saka par sevi un pasažieriem: “Kā es izturos pret viņiem, tā viņi -- pret mani. Man ļoti patīk komunikācija ar cilvēkiem. Un, ja es izrādīšu neapmierinātību, tad, protams, man atbildēs ar to pašu.”
Dzīvespriecīgās un enerģiskās Tatjanas dzīvē nav nekādu problēmu, tā viņa saka. Galvenais, ka ir stabils darbs, alga un, pateicoties tam, iespēja risināt sadzīves un citus jautājumus.
Par maz atkritumu urnu
Tieši pie šīm neērtībām nevar pierast Baltkrievijā dzimusī minskiete Jūlija Burlo, kura pirms diviem gadiem satika savu nākamo vīru, daugavpilieti Vadimu, un vēlāk pārcēlās uz viņa dzimto pilsētu. Pašlaik ģimene dzīvo Jaunbūvē, Puškina ielā: “Mani šeit viss apmierina. Kaut kas šeit ir labāks nekā Minskā, kaut kas ir sliktāks, bet kopumā ir labi. Tur uz katra stūra bija atkritumu urnas, bet šeit tās jāmeklē. Tas joprojām man rada diskomfortu.”
Jūlija pastaigājās Jaunbūvē ar savu četrkājaino draugu -- haskiju Oskaru. Kad jautāju, kāpēc šim skaistajam sunim ir šāds vārds, Jūlija paskaidroja, ka tad, kad haskijam tika dots vārds Oskars, tas bija domāts tādā nozīmē kā augstākā balva un vērtējums, ko apliecina suņa šķirne un eksterjers.
Pašlaik komunikablā Jūlija, pēc profesijas grāmatvede, strādā tiešsaistes kazino par krupjē, kā arī ir reģistrējusies Nodarbinātības valsts aģentūrā, no kurienes nosūtīta uz latviešu valodas bezmaksas kursiem. Viņas vīrs Vadims strādā Vācijas uzņēmumā.
Divi gadi, pēc Jūlijas domām, ir pārāk īss laiks, lai pielāgotos mūsu dzīves reālijām: “Sākumā Daugavpils man šķita par mazu un šauru, salīdzinot ar lielo un trokšņaino Minsku. Tagad, gluži pretēji, es izbaudu mieru un klusumu. Vienīgais, pie kā nevaru pierast, ir tas, ka nav draugu un vecāku, kuri palika dzimtenē”.
Aleksejs Romanovs dzīvo Nīderkūnos, bet dienā, kad satikāmies Jaunbūvē, viņš steidzās ciemos pie paziņas, kura strādā par sētnieci un dzīvo privātmājā, lai saskaldītu malku. Aleksejs salīdzina Nīderkūnus ar nelielu mājīgu nostūri, savukārt Jaunbūve -- tas ir mērogs un civilizācija. Lai gan Aleksejam šeit patīk, viņš atzīst, ka ciemos ir labi , bet mājās vēl labāk.
