„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 25. novembris
Pirmdiena
Kadrija, Kate, Katrīna, Katrīne, Trīne
+4.6 °C
apmācies

Aleksejs Mackevičs: "Mēs lepojamies ar Biķernieku pamatskolu!"

Aleksejs Mackevičs ir Augšdaugavas novada domes deputāts, bet daudziem no mums viņš ir vairāk zināms kā Biķernieku pamatskolas direktors. Šī izglītības iestāde ir Augšdaugavas novada lepnums, par kuru zina arī citviet Latvijā. Skola regulāri piedalās dažādos projektos, un vietējie bērni jau ir pabijuši daudzās valstīs. Turklāt Aleksejs vienmēr atrod laiku, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem tas ir nepieciešams, kā arī aizstāvētu savas dzimtās puses intereses. Šoreiz Aleksejs Mackevičs ir avīzes „Latgales Laiks” redakcijas viesis.

– Aleksej, pastāstiet, lūdzu, par savu bērnību?

– Šajā manas dzīves posmā ir tikai košas un siltas krāsas. Brīnišķīgs laiks. Starp citu, esmu dzimis Jelgavas rajonā, Kalnciemā. Kad man bija četri vai pieci gadi, ģimene pārcēlās uz Daugavpili, viņus uzaicināja strādāt uz otru lielāko Latvijas pilsētu, tāpēc visa mana bērnība pagāja šeit, 1. maija mikrorajonā (tagad -- Jaunā Forštate). Manus vecākus vienus no pirmajiem pieņēma darbā jaunuzceltajā Daugavpils 16. vidusskolā. Turklāt mūsu ģimene gan tiešā, gan pārnestā nozīmē piedalījās šīs skolas celtniecībā. Es ļoti labi atceros dienu, kad skolas pagalmā iebrauca transports ar baseina flīzēm, bet, tā kā šīs kravas piegāde mazliet aizkavējās un darba diena jau bija beigusies, to izkrāvām mēs -- visa ģimene.

Mana bērnība bija ļoti interesanta un notikumiem bagāta. Jāteic, ka maniem vecākiem -- ļoti aktīviem cilvēkiem, ļoti patika pārgājieni, dažādi ceļojumi, kuros viņi vienmēr ņēma līdzi mani un manu māsu Jevgeņiju. Tāpēc ceļotprieks man ir asinīs, un es savu aizraušanos -- ceļošanu -- īstenoju dzīvē gan ģimenē, gan Biķernieku pamatskolā.

-- Jūsu māte ir slavenās cīņas treneres Ļubovas Kopilovas māsa?

– Jā, viņa ir mana mīļā tante, mana otrā mamma. Jo Valentīna un Ļubova ir dvīņu māsas un starp mūsu ģimenēm ir ļoti stipra saikne. Mēs vienmēr turamies cits pie cita un kopā svinam visus ģimenes svētkus. Tieši šī vienotība un mīlestība ir vislielākais ģimenes spēks.

-- Vai Ļubova Kopilova nemēģināja jūs pierunāt nodarboties ar cīņu?

-- Nē, nekad (smejas). Man ir ļoti sportiska ģimene -- ar sportu nodarbojās un joprojām sporto visi. Mana mamma un tante ir sporta meistares sporta vingrošanā. Un viņām joprojām ļoti patīk šis sporta veids. 2019. gadā, kad notika otrās Eiropas spēles, mēs viņām sarūpējām dzimšanas dienas dāvanu -- apmeklējām Eiropas spēcīgāko vingrotāju sacensības.

Kopš bērnības gan es, gan Jevgeņija nodarbojamies ar vieglatlētiku. Esam bijuši arī Latvijas čempioni. Tas viss pateicoties mūsu tēvam, viņš ir vairākkārtējs Latvijas čempions, sporta meistars vieglatlētikā. Esam lepni, ka mūsu ģimenei pieder viens no Latvijas rekordiem, ko Anatolijs Mackevičs ar komandu uzstādīja 1979. gadā. Mani vecāki absolvēja Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu Rīgā. Mamma mācījās kopā ar mūsu slaveno basketbolisti Uļjanu Semjonovu. Mums pat ir fotogrāfija: mana mamma, kā jau vingrotāja, neliela augums, tieviņa, sēž Uļjanai klēpī. Daudzas sporta slavenības ir mūsu draugi un manu vecāku labi paziņas.

– Man nez kāpēc šķiet, ka jūs jau skolas laikā sapņojāt kļūt par skolotāju.

– Nē, skolas laikā mani interesējos procesi, kas notika mūsu valstī. Tas sākās jau 1989. gadā, kad es gāju 16. vidusskolā pirmajā klasē. Togad notika Augstākās Padomes vēlēšanas, kuras kļuva par vēsturisku notikumu. Dažus gadus vēlāk, pēc mums visiem zināmajiem notikumiem, Latvija atguva neatkarību. Mani šie procesi vienmēr ir interesējuši, un, neslēpšu, ka ļoti vēlējos piedalīties valsts veidošanā. Man vienmēr ir bijuši savi uzskati, savs viedoklis par šiem procesiem. Un jau vidusskolā nolēmu, ka stāšos Latvijas Universitātē, Sociālo zinātņu fakultātē, kur mācījās nākamie politiķi un diplomāti. Un, manuprāt, tā bija pareiza izvēle. Bija ļoti liels konkurss, apmēram 15 cilvēki uz vienu vietu, es kļuvu par trešo no tiem simtiem cilvēku, kuri vēlējās studēt šajā programmā. Par to no visas sirds pateicos saviem skolotājiem, kuri man palīdzēja iegūt lieliskas zināšanas 16. vidusskolā.

Pēc augstskolas beigšanas man piedāvāja darbu Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijā. Mans darbs pirmajā posmā bija saistīts ar izglītības politiku, jo strādāju Politikas koordinācijas departamentā. Pēcāk pārgāju darbā Vispārējās izglītības departamentā, un tad jau pilnībā iedziļinājos skolu dzīvē. Visu, kas saistīts ar izglītību, esmu pārmantojis no saviem vecvecākiem un vecākiem ģenētiskā līmenī, jo daudzi radinieki un tuvinieki strādā vai strādājuši skolā vairākās paaudzēs.

– Kā jūs atkal nonācāt Latgalē?

– Patiesībā es vienmēr ilgojos pēc dzimtās puses. Un, kad man piedāvāja direktora amatu Biķernieku pamatskolā, es nešaubīdamies piekritu. Es jau labi pazinu šo skolu. Savulaik mans tēvs, būdams parlamenta deputāts, ļoti palīdzēja šai mācību iestādei un paglāba to no slēgšanas.

– Bet kāpēc jūs karjeru galvaspilsētā nomainījāt pret lauku skolu?

– Tā atkal ir ģenētika. Visa mana ģimene ir cīnītāji un patiesi sava novada patrioti. Un tie nav skaļi, skaisti vārdi, bet gan Mackeviču ģimenes realitāte. Un, ja ir iespēja palīdzēt vai dot ieguldījumu, veicot uzlabojumus, mēs darām visu iespējamo.

Kad pārņēmu skolu, nevaru teikt, ka tā bija ideālā stāvoklī. Tai bija nepieciešams remonts, telpās nebija kanalizācijas, skolēnu skaits saruka. Bet man tas bija izaicinājums. Tolaik man apritēja 30 gadi un es biju viens no jaunākajiem skolu direktoriem Latvijā. Tā bija iespēja, pirmām kārtām, pierādīt pašam sev, ka spēju vadīt kolektīvu un pārveidot skolu. Un tagad, kad jau ir pagājuši desmit gadi, ar pārliecību varu teikt, ka mums daudz kas ir izdevies. Par Biķernieku pamatskolu runā, Biķernieku pamatskolu ciena!

Mūsu skola dinamiski attīstās. Mums izdodas piesaistīt aizvien pieredzējušākus un profesionālākus darbiniekus, vienlaikus saglabājot visu labāko, ar ko skola vienmēr ir lepojusies. Biķernieku pamatskola ir pieprasīta, tie, kas vēlas mācīties pie mums, gaida rindā. Tāpat cenšamies uzlabot piedāvājumu un izglītības procesa kvalitāti, nemaz nerunājot par dažādiem projektiem, kuros piedalāmies. Pateicoties labi koordinētam kolektīva darbam un projektu īstenošanai, esam guvuši šādus panākumus. Tāpēc mēs drosmīgi raugāmies nākotnē un nebaidāmies no jauniem izaicinājumiem.

– Tas tiesa, es vērīgi sekoju līdzi jūsu aktivitātēm sociālajos tīklos. Jūs kopā ar skolēniem daudz ceļojat. Manuprāt, daudzu skolu audzēkņi var jūs apskaust.

– Jā, tā ir. Turklāt jāņem vērā to, ka ne jau visos projektos mums izdodas piedalīties. Jāpiebilst, ka, izņemot braucienus, ir arī citi projekti. Es tagad runāju par sporta laukumu labiekārtošanu, ar modernu tehniku pilnībā aprīkotām klasēm. Biķernieku pamatskola laika gaitā ir kļuvusi pašpietiekama, jo ievērojamu daļu finansējuma saņemam no projektiem.

– Līdztekus skolai jau vairākus gadus jūs aktīvi pārstāvat savu vēlētāju, tostarp arī Biķernieku pagasta iedzīvotāju, intereses Augšdaugavas novada domē. Labi atceros, kā 2017. gadā sarīkojām īstu cīniņu ar Satiksmes ministriju, kura nevēlējās veikt pagasta galvenās maģistrāles kapitālo remontu, kas savienoja pagastu ar citiem centriem, tostarp Daugavpili. Un mēs uzvarējām.

– Jā, situācija bija katastrofāla. Šis ir vienīgais ceļš, kas ved uz Biķerniekiem. Un tolaik tas bija tādā stāvoklī, ka šķīdoņa laikā pa to vairs nevarēja kursēt sabiedriskais transports. Un par mūsu „dzīvības ceļu”, kā daudzi to dēvē, nācās cīnīties pa īstam. Mēs ar Biķernieku pagasta iedzīvotājiem bijām vienoti šajā jautājumā un gatavi bloķēt A14 šoseju uz Baltkrieviju, lai pievērstu uzmanību savai problēmai. Tāpēc es vēlos pateikties visiem, kas mums palīdzēja šajā cīņā, bija kopā ar mums, tostarp arī žurnālistiem, sabiedriskajām organizācijām un maniem kolēģiem deputātiem.

Tiesa, problēmu, kas saistītas ar ceļiem, ar katru gadu kļūst arvien vairāk. Bet es cenšos darīt to, kas ir manos spēkos, lai palīdzētu atrisināt sakrājušās problēmas.

– Bet ir taču arī citas problēmas?

-- Protams. Daudzi pat nenojauš, cik to ir daudz. Pilsētas un lauku iedzīvotājiem ir gan kopīgas, gan pilnīgi atšķirīgas problēmas. Un šajā gadījumā ir svarīgi uzklausīt abas puses, lai pieņemtu vispareizāko lēmumu. Diemžēl ne viss ir atkarīgs tikai no vietējās pašvaldības deputāta. Taču es regulāri braucu uz galvaspilsētu. Daudzas amatpersonas, ieraugot mani, cenšas nemanīti nozust, jo zina -- ja Mackevičs ir ienācis kabinetā, tad vienkārša saruna nesanāks. Un mums izdodas sasniegt savus mērķus, atrast risinājumus un īstenot jaunus projektus.

-- Par ko jūs sapņojat?

– Man ir daudz vēlmju un sapņu. Pirmkārt, tie ir saistīti ar mūsu reģionu, novadu, pilsētu. Tāpat kā ikviens no mums, vēlos, lai mūsu reģions plaukst, lai vairojas tā labklājība un attīstās bizness, radot jaunas darba vietas, un vietējos iedzīvotājus priecē labas algas. Mums ir ļoti nepieciešama kvalitatīva izglītība, ir jābūt pieejamai veselības aprūpei. Latgalē dzīvo brīnišķīgi cilvēki, kuri ir pelnījuši būt laimīgi!