Svētki ir katras ģimenes, nācijas un kultūras neatņemama sastāvdaļa. Svinēt svētkus var dažādi. Kādam svinēšana nozīmē pavadīt laiku kopā ar draugiem, radiem vai ģimeni. Citam svinēšana nozīmē kopīgu dalīšanos atmiņās. Mūsu tautai šī svētku sajūta nav iedomājama bez bagātīgi klāta galda. Tā domā kafejnīcas “Pie šefa” Ilūkstē īpašnieks un pavārs Ēriks Aleksejevs. Viņa gatavotie gardumi novadā ir iecienīti jau kādus gadus trīs, jo, vēl strādājot Rīgā, Ēriks bija uzsācis pats savu uzņēmējdarbību, piedāvājot galda klāšanu dažādos pasākumos. Viņa gatavotās gan aukstās, gan karstās uzkodas izbraukuma banketos Ilūkstē un tās apkaimē jau atradušas savus cienītājus un ir ļoti pieprasītas. Atvērt jaunu ēdināšanas vietu šobrīd, kad visā valstī līdzīgi uzņēmumi cits pēc cita bankrotē, ir gana riskanti. Kā ir patiesībā, jautājām pašam saimniekam.
Mūsu tikšanā sākumā nelielajā kafejnīcā Ēriks īsumā pastāstīja par savu bērnības aizraušanos ar armijas lietām, par mammu, kas strādāja Dvietes ēdnīcā par pavāri, pat lūzuma punktu profesijas izvēlē. Ar īpašu cieņu Ēriks atceras mācības Daugavpils Tirdzniecības skolā un savus pedagogus un meistarus, īpaši izceļot Aleksandru Kļimovu, kas spēja pārliecināt par pavāra profesijas īpašo auru. Ritinot atmiņu kamolu, Ēriks atcerējās pirmos nedrošos soļus, apgūstot darba pieredzi Rīgā dažādu viesnīcu restorānos. Par aizbraukšanu uz Angliju darba meklējumos, par Londonu un sadarbību ar turienes šefpavāriem. Par vienkāršību Londonas biznesa centros, kad “lielo” biznesa zīmolu īpašnieki un klerki var brokastīs pasūtīt vienkāršo, bet angļu tik iecienīto cepto olu ar bekonu.
Kopīgiem spēkiem saskaitām, ka svešumā pavadīti turpat astoņpadsmit gadi. Turpina Ēriks: “Darbs ārzemēs man bija tikai naudas pelnīšana starta kapitālam savu ieceru īstenošanai, jo doma par atgriešanos Latvijā mani pavadīja visus šos gadus. Mājās tomēr ir labāk. Zināju, ka šeit būs vieglāk sākt, jo šeit ir māju sajūta. Varbūt arī tāpēc, ka te mani daudzi pazīst. Tāpēc man tas bija vienkāršs lēmums. Tad vēl pievienojās arī apstākļu sakritība, lai mēs nokļūtu Ilūkstē. Un tā tapa šī vieta. Sākām lēnā garā, jo viss paveikts pašu spēkiem un finansēm.”
Pārrunājām arī Ērika „attiecības” ar virtuvi, kas, gadiem ejot ir mainījusies no “nekad” līdz “jūtos kā zivs ūdenī”. Par zupas vārīšanu, kas sākumā likās tik vienkārši, līdz atziņai, ka tas ir atbildīgs brīdis -- saprast šī viruma būtību. Tāpat kā tas notiek ar Ērika iecienītajām kūciņām, kas katru reizi prasa individuālu pieeju gan mīklas jaukšanas, gan noformējuma ziņā un, lai ik reizi, garšojot kūku, apmeklētājs sajustu kādu jaunu niansi. Atbildot uz jautājumu, kurus produktus viņš paņemtu līdzi, dodoties uz neapdzīvotu salu, Ēriks smaidot saka: “Es kā parasts latvietis noteikti paņemtu līdzi kādu gaļas gabalu, protams kartupeļus, tad vēl kādu dārzeni un daudz sīpolu, jo tajos ir daudz vitamīnu, kas vientuļā vietā ļoti noderētu.” Uz savām “sapņu vakariņām”, ja tādas tiktu rīkotas, noteikti ielūgtu visus savējos -- mammu, sievu, abus bērnus un brāli, jo ģimene ir spēks.
Brīvajā laikā Ērikam patīk ceļot kopā ar ģimeni -- gan tepat pa Sēliju, gan doties uz kaimiņvalsti Lietuvu, apmeklēt Zarasus, kur vasarā var saturīgi atpūsties gan bērni, gan pieauguši. Uz lūgumu turpināt domu -- ēst gatavošana man ir… Ēriks norāda uz kafejnīcas sienu ar tekstu, kuru var izlasīt ikviens kafejnīcas “Pie šefa” apmeklētājs: “Mūs Visus Nemainīgi Vieno Gastronomiskā Bauda! Mūsu Zeme, Mežs, Ūdens, Kultūras Mantojums Ir Tās Izteiksmes, Kuras Man Liek Justies Lepnam Gatavot, Lai Sniegtu Mīlestību Un Sajūsmas Garšu Katram Ēdiena Baudītājam. Labu Apetīti.”
Pēc šiem vārdiem atliek vien novēlēt Ērikam viņa nākotnes ieceru piepildīšanos -- iemācīties pašam konservēt un neatmest domu veidot meistarklases gan pieaugušajiem, gan bērniem.
Voltērs pirms vairākiem gadu simtiem ir sacījis: "Nekas nebūtu nogurdinošāk kā ēšana un dzeršana, ja vien Dievs nebūtu uztaisījis šo procesu tikpat patīkamu, cik nepieciešamu."
Lai piepildās vēlējums, ar kuru Ēriks Aleksejevs sagaidīja mūs savā kafejnīcā: ”Jūtieties kā mājās!”
