Nikolajs Romaņenko ir leģendārs basketbola treneris Latvijā. Visu savu brīvo laiku viņš ir veltījis un joprojām velta savam mīļākajam sporta veidam. Viņš ir izaudzinājis ne vienu vien Latvijas izlases spēlētāju un turpina to darīt kopā ar savu dzīvesbiedri slaveno treneri Irinu Romaņenko. Neskatoties uz milzīgo slodzi, Nikolajs atrada laiku, atnāca uz avīzes „Latgales Laiks” redakciju un atbildēja uz mūsu jautājumiem.
-- Nikolaj, kur un kā pagāja jūsu bērnība?
– Esmu dzimis Baltkrievijā, nelielā pilsētciemā Orehovskā, kur tika uzbūvēta pirmā Baltkrievijas hidroelektrostacija. Patiesībā esmu dzimis 1951. gada 3. decembrī, bet mani, kā arī visus ciemā, kas bija dzimuši decembrī, reģistrēja kā dzimušus 1952. gada 1. janvārī. Tāpēc vienmēr jokoju, ka mani jāapsveic un jāapdāvina visu decembri. Faktiski tas viss tika darīts ar konkrētu mērķi, tādi bija laiki, tad vēl bija dzīvs Staļins. Cilvēki baidījās, ka iesauks armijā, centās attālināt šo brīdi, cik vien spēja Šajā ziņā, protams, bija savi plusi, taču man, ejot pensijā, jau bija par gadu vairāk nekā tolaik noteiktais pensionēšanās vecums (smejas).
-- Vai turpat sākāt iet skolā?
-- Jā, pirmajā klasē, es atceros, kā tēvs mani aizveda, man lāgā negribējās iet skolā, bet citas izejas nebija. Tur mācījos līdz ceturtajai klasei. Katru dienu trīs kilometrus pa dzelzceļu cilpoju uz skolu un tad atpakaļ. Es jau tolaik sāku interesēties par sportu. Mans brālēns nodarbojās ar šaušanu, katru rītu ar vienu roku cilāja gludekli, bet man vairāk patika sporta spēles. Pēcāk manu tēvu, kurš dienēja militarizētajā ugunsdzēsības daļā (tēvs uzdienējās līdz pulkvežleitnantam), pārcēla uz Novopolocku. Mamma strādāja pie viņa par sakarnieci, uzdienējās līdz seržanta pakāpei (es jau neatceros -- jaunākā vai vecākā). Tur es turpināju iegūt izglītību Novopolockas 2. skolā. Jāteic, ka bērnībā biju ļoti slimīgs, bet, kad Novopolockā sāku sportot, kļuva labāk.
– Ar kādu sporta veidu jūs toreiz sākāt nodarboties?
– Sāku ar vieglatlētiku. Skolā bija diezgan labs treneris Vladimirs Ruskihs, starp citu, vēlāk viņš kļuva par Baltkrievijas nopelniem bagāto treneri. Es nodarbojos ar augstlēkšanu. Rezultāti, godīgi sakot, bija pavāji, bet treneris nez kāpēc lika uz mani cerības. Tomēr individuālie sporta veidi mani nesaistīja, vienmēr esmu bijis komandas spēlētājs. Rezultātā aizrāvos ar hokeju. Spēlējām laukumā tādos laika apstākļos, kādi bija. Tagad ir mākslīgais ledus, bet tolaik mums tādas iespējas nebija. Netālu atradās naftas pārstrādes rūpnīcas sporta zāle. Godīgi sakot, man bija apnicis dzenāt ripu pa deju placi. Un tajā brīdī patrāpījās treneris, kurš bija atbraucis no Vitebskas. Es atnācu uz basketbola spēli. Un, kad treneris mani paaicināja tieši no hokeja laukuma, sak, ko tu tāds garš ņemies ar slidošanu, labāk nāc spēlēt basketbolu. Kādu laiku nodarbojos gan ar hokeju, gan basketbolu, meklējot savu vietu sportā. Tomēr pēcāk devu priekšroku basketbolam. Jau bērnībā treneris iemācīja man pareizi izpildīt metienus. Un pat tagad, septiņdesmit gadu vecumā, spēju sacensties ar dažiem jaunajiem spēlētājiem metienu precizitātes ziņā no soda līnijas. Man Baltkrievijā bija pat iesauka -- "Koļa -- zelta roka”.
-- Ko darījāt pēc skolas beigšanas?
-- Es iestājos Novopolockas Tehnoloģiskajā institūtā, tagad tas ir Polockas Politehniskais institūts. Mums tur bija ļoti spēcīga basketbola komanda, gandrīz Vitebskas apgabala izlase. Tolaik notika Padomju Savienības politehnisko institūtu čempionāts, un mēs kļuvām par čempioniem. Tika rīkots arī Baltkrievijas čempionāts. Komandas bija spēcīgas, piedalījās Vācijā dislocētās padomju karaspēka grupas komanda, nez kāpēc viņi bija „pierakstīti” Baltkrievijai, t.i., tie, kas spēlēja CSKA, būtībā basketbola profesionāļi. Arī viņi sacentās šajā čempionātā un savstarpējās spēles laikā izrādīja interesi par mani. Jāteic, ka es pametu institūtu, jo specialitāte, kurā studēju, -- „Mašīnas un aparāti ķīmisko vielu ražošanā” -- mani nesaistīja. Vienīgais, kas man patika, bija tas, ka par velti deva piena talonus (smejas). Baltkrievijas izlases treneris man ieteica iestāties fizkultūras institūtā, un es tā arī izdarīju. Mums bija ļoti laba grupa, spēlējām PSRS čempionātā. Taču tolaik es īpaši netiecos kļūt par profesionālu basketbolistu, man patika trenera darbs. Mēs toreiz izcīnījām Baltkrievijas kausu, un Pērnavā bija jāspēlē PSRS kausa izcīņā. Spēles norisinājās vienā laikā ar izlaiduma eksāmeniem. Vārdu sakot, es izlēmu par labu mācībām.
– Ar ko nodarbojāties pēc studijām?
– Pēc tam es dienēju armijā. Mūs, visus basketbolistus, sapulcināja un nosūtīja dienēt pretgaisa aizsardzības vienībās visā Baltkrievijā. Es arī tur spēlēju, mani speciāli laida uz mačiem. Tad mani pārcēla uz Minsku, uz sporta rotu. Jau armijā es biju spēlējošais treneris. Tolaik es pirmo reizi nokļuvu Daugavpilī. Mūs pierunāja uzspēlēt handbolu ar DAKAIS (Daugavpils augstākā kara aviācijas inženieru skola) komandu. Protams, vietējie puiši mūs, basketbolistus, pamatīgi sagrāva, bet arī mēs nepalikām parādā. Kad šie handbolisti ieradās pie mums spēlēt basketbolu, bumba viņu grozā krita nepārtraukti.
-- Un kas notika pēc tam?
-- Pārcēlos uz Novopolocku. Godīgi sakot, es gribēju trenēt, bet mani izsauca uz tautas izglītības nodaļu un teica, ka būšu sporta skolas direktors. Sporta veidi -- ūdenspolo, sieviešu handbols un vīriešu basketbols. Es uzreiz uzaicināju uz turieni savu pirmo treneri. Būdams direktors, es nevarēju daudz strādāt par treneri. Un tad vēl kāds atgadījums. Vārdu sakot, 1. maijā gaidīja ierodamies kaut kādus partijas "bosus” un mums bija jāizdomā skolas prezentācija. Nolēmām, ka iznāks bērni sporta biksītēs un krekliņos ar basketbola bumbām rokās, smuki nostāsies ierindā, lai augstā priekšniecība būtu apmierināta. Bet 1. maijā uzkrita sniegs. Kā lai es vedu bērnus ārā? Vārdu sakot, mēs neiznācām. Bija skandāls. Patiesībā jau viņiem vajadzēja mani noņemt no amata, bet, acīmredzot, man bija laba aizsardzība. Un tajā laikā ieradās komanda no Līvāniem, viņi gribēja mājās izveidot labu komandu. Tā es pārcēlos uz Latviju, uz Līvāniem.
– Kā jums patīk Latvijā?
– Savu izvēli nekad neesmu nožēlojis, un vēl jo vairāk -- tagad. Latvija diezgan ātri kļuva man mīļa. Lai gan no Novopolockas tik vienkārši projām nelaida. Taču es atradu sev cienīgu aizstājēju un beigu beigās varēju aizbraukt. Un vēl es ātri sapratu, ka Latvijā neviens bērns nav nostumts malā. Baltkrievijā ļāva spēlēt izredzētajiem, bet pārējie bija spiesti deldēt soliņu. Tur brīnumi notika reti. Šeit viss bija citādāk. Sākumā spēlēju, bet ne ilgi, drīz vien kļuvu par treneri. Tiesa, arī šeit neiztika bez uzjautrinoša notikuma. Gribēju trenēt, bet nebija basketbola trenera likmes. Rezultātā man bija grupas, bet oficiāli es skaitījos Preiļu sporta skolā kā biatlona ieroču meistars, jo tolaik Līvāni bija Preiļu rajonā. Un tā tas bija līdz brīdim, kad pie mums ieradās toreizējais Latvijas izlases galvenais treneris, vēlākais Latvijas premjerministrs Vilis Krištopans. Mēs sadraudzējāmies. Brīdī, kad viņš ieradās, es vadīju treniņu stadionā. Viņam mute kā atvērās, tā arī palika vaļā līdz pat treniņa beigām. V. Krištopans uzreiz paņēma vienu no maniem audzēkņiem -- Arti Veiguru. Pēc Viļa uzaicinājuma pie mums atbrauca arī Latvijas bērnu basketbola tēvs Tālivaldis Pētersons. Tad tika izveidota gan basketbola nodaļa, gan es tiku pie trenera likmes. Man tur bija ļoti daudz labu puišu, piemēram, Guntis Endzels. Pēcāk nāca meitenes, kuras dedzīgi vēlējās spēlēt basketbolu. Gan mūsu meitenes, gan puiši spēlēja Latvijas čempionātā, izauga un kļuva par pieaugušo komandu.
– Kad atbraucāt uz Daugavpili?
-- Tas bija 1993./94. gads. Daudzi mani audzēkņi tolaik iestājās Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, bet gribēja turpināt spēlēt. Daugavpilī tradicionāli liela uzmanība tika veltīta volejbolam. Sākotnēji es palūdzu savu audzēkni, kurš tajā laikā bija institūta students, patrenēt viņus. Uz augstskolas bāzes tika izveidota sieviešu (pieaugušo) komanda, kuru es atbraucu trenēt 1994. gadā. Un tā kopā ar sievu Irinu jau gandrīz trīsdesmit gadus attīstām sieviešu basketbolu Daugavpilī. Sākumā strādājām arī ar zēniem, bet visiem vienkārši nepietika laika. Un šodien varu droši teikt, ka esam izveidojuši labu bāzi, izaudzinājuši jaunus trenerus. Mūsu komanda spēlē augstākajās līgās, šosezon -- Baltijas līgā. Turklāt mūsu komandā ir pavisam jaunas meitenes (15--16 gadi), kuras sacenšas ar pieaugušām pieredzējušām basketbolistēm.
-- Par ko jūs sapņojat?
-- Par ko sapņoju? Viss ir pavisam vienkārši. Gribu, lai basketbols attīstās, lai pūles, laiks un nervi, ko mēs ar Irinu esam ieguldījuši un iztērējuši, neiet zudumā. Gribu, lai mūsu meitenēm viss veiksmīgi izdodas, lai nav traumu. Un, protams, es vēlos, lai mani mīļie: sieva, bērni, mazbērni ir veseli un laimīgi.
-- Paldies par sarunu.
