„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 18. maijs
Sestdiena
Ēriks, Inese, Inesis
+23.6 °C
daži mākoņi

Ozols

No Trasunu dzimtas nāk trīs literāti – Francis, Jezups, Raimonds.

Raimonds piedzima 1935. gadā Sakstagalā, ir Franča Trasuna brāļa Donāta mazdēls. 1958. gadā absolvēja Jelgavā mežsaimniekus, viss viņa mūžs bija saistīts ar mežu izstrādi un kopšanu.

Reti kuram latviešu rakstniekam tekstos mežs ir tik klātesošs. Tik reāli panorāmisks – mežs dod baļķus un malku, ražo skābekli, ir mājoklis putniem, dzīvniekiem, kukaiņiem. Slēptuve cilvēkiem visos laikos un dažādās situācijās. Mežs vilina, biedē, relaksē. Rosina pārdomas, uzjundī emocijas.

Raimonds Trasuns ienāca literatūrā ar romānu „Meža maize” (1980). „Gar egļu slīpo zaru kroņiem lietus tecēja sīkām strūgām. Mākoņi kļuva aizvien gaišāki. Beidzot, izžāvējusi pusi debessjuma, saule atkal spožiem stariem sildīja zemi.

No alkšņu pudura krita vizošas pērlītes. Ezers kūpēja. Biezēdama migla veidojās vālos. Rāmas vēsmas pavadīti, tie lēni pastaigājās. Reizēm kāds uz brīdi apstājās, kā nezinādams ceļa, tad, gausi virpuļodams, aizslīdēja savās iepriekš nenosakāmajās gaitās. Cits devās taisni, nekur nekavēdamies, kā uz noteiktu mērķi. Visi kopā tie pārvietojās, mainījās, sadalījās, atkal sakļāvās. Kā dzīvas, noslēpumainas, mūžīga nemiera dzītas būtnes.

– Cik skaisti! – Lauma čukstēja. – Kalna gals ar ozoliem šķiet ceļamies gaisā.

– To veļi nes projām, – Gunāra lūpas tikko manāmi pakustējās.

– Un kas mums paliks?

– Viņi tikai parotaļāsies, kamēr migla un paši nav saredzami. Pēcāk atkal kalns piederēs tev un man...

Vēl ilgi abi stāvēja, viens otru sildīdami un priecādamies par atsvaigušās dabas krāšņumu.

– Paldies pērkonam un lietum, – Gunārs pēc laiciņa sacīja. – Citādi mēs būtu izšķīrušies tikpat sveši kā vakar.”1

Ozolu mūsu senči uzskatīja par Pērkona koku un vīrietības simbolu. Ozolam ir cieta koksne, tā siluets atgādina varenu, muskuļotu cilvēku.

Čenču Jezups 1910. gadā rakstā par Latgales senlietām norāda: „Sewiški daudz wacu laiku piminekliu war atrast tai saucamu „swatu uzulu” witôs, kuras bižok atsarun tur, kur sait kupâ diwas upes, jo tur kai reize beja myusu senču (wacutawu) swetnicas, kur wini kurinoja guni sowim wacim pogonu diwim un kur sasapulceja uz lyugšonom”2.

Ozoli aug māju pagalmos, mežu vidučos, ceļu malās un kalnu galos. Agrāk bija ozolu meži, šobrīd šādu tīraudžu ir ļoti maz.

Senlatvijas mūža mežos lapu koku bija tik pat daudz kā skuju koku; tie auga tik vareniem stumbriem, kādu tagad vairs neatrast.

  Bija ozolu, liepu, kļavu un ošu tīraudzes. Nereti tās izveidoja veselus nelielus mežus, jo tautas dziesmas stāsta par ozolu un pat ābeļu līdumiem.

 Lapu koku labākās sugas, sevišķi ozoli un liepas, aug tikai labākās zemēs; to viņiem daudzos gadu simteņos atkaroja mūsu senču – līdumnieku cirvji. Cilvēku tad bija maz, mežiem nebija gala, un līdumiem izvēlējās tās vietas, kur auga labāko lapu koku tīraudzes. Viņas izcirta arī lietas kokus meklējot, jo senlaikos visas saimniecības lietas taisīja no koka. Tā lapu koku aizņemtā platība mūsu zemes mežos palika arvienu mazāka. Mežam palika sliktākā augsne, un par izplatītāko koku kļuva pieticīgā priede; tā aug arī smiltājos un pat sūnu purvos.”3

Latvijā šobrīd zināmākā ozolu tīraudze ir Ežezera krastā. Piļoru (Piloru, Piļovu) ozolu mežs ir sen pamanīts un novērtēts – ir valsts aizsardzībā kopš 1928. gada, koku vidējais vecums šeit ir apmēram 200 gadi.

1939. gadā Kārlis Lapiņš publikācijā, kurai ir apakšvirsraksts „Ar spieķi un somu pa Māras zemi”, raksta: „Tālāk nāk kāds cits šīs svētlaimīgās ielejas brīnums – Piļovu ozolu birzs. Tā atrodas 3 km šaipus Bukmuižas un ir vienīgā tāda birzs mūsu dzimtenē. Nav tak nekur dzirdēts, ka tīrs ozolu mežs vēl kaut kur citur aizņemtu veselus 20 ha!”4.

Īstajos Ulmaņlaikos ieviesās tradīcija, ka visā valstī masveidā tika stādīti valsts augstāko amatpersonu vārdā nosaukti koki – Kārļa Ulmaņa ozols, ģenerāļa Jāņa Baloža ozols utt. Protams, ka šīs amatpersonas arī pašrocīgi stādīja kokus – tas bija svinīgs notikums, uz kuru pulcējās publika, īpašos gadījumos bija klāt žurnālisti utt. Taču šīm amatpersonām nebija pa spēkam apstādīt visu Latviju. Tie, kuri stādīja viņu vārdā nosauktos kokus, to it kā darīja viņu vietā un viņiem par godu.

Laikabiedri šīs nianses zināja, taču teju gadsimtu vēlāk radās juklis un pārpratumi. Rēzeknē5 1992. gadā tika uzstādīta koka zīme senlatviešu garā, uz kuras bija rakstīts, ka aiz tās esošos ozolus 1937. gadā iestādīja K. Ulmanis, J. Balodis un K. Berķis. Kad izrādījās, ka šie cilvēki paši to nav darījuši, bet tie ir citu iestādīti simboliski ozoli, koka zīmes vietā parādījās melns, spīdīgs piemiņas akmens ar uzrakstu – „Kārļa Ulmaņa, Jāņa Baloža un Krišjāņa Berķa ozoli. 1938. g.”. Cilvēkam, kurš smalki nezina šo pirmskara laiku tradīciju, intuitīvi ir grūti pareizi izspriest, kas un kā ar šiem ozoliem ir bijis.

Ozols ir viens no tiem nedaudzajiem kokiem, kura simboliskās nozīmes tauta zina un vērtē augstāk par šī koka praktisko labumu.

Tagad virs katras ēkas ir zibeņnovedēji, bet agrāk cilvēki pasargāja mājas no šīs dabas stihijas ar savām, tēvtēvu metodēm. Ja zemē atrada seno laiku akmens cirvi, to lika uz krāsnaugšas vai piekāra pie griestiem, jo uzskatīja, ka zibens šādā mājā nespers. Pie mājām stādīja ozolus, un, kad tie izauga, tad zibens spēra šajā kokā, bet ne mājas čukurā. Ja koks bija mājai tuvu un zibens tajā iespēra, gadījās, ka kokam vai zaram krītot, tika bojāts mājas jumts6. Taču tā bija maza skāde salīdzinot ar to, kāda varēja būt. Attieksme pret ozolu bija dievbijīga un cieņpilna, jo pagalmu ozolus uzskatīja par mājas sargiem, kuri upurējas cilvēku labā.

Ozola koksne ir cieta, glīta un izturīga. No tās gatavoja daudzas saimniecībā noderīgas lietas, no kurām visizplatītākā bija teju katrā virtuvē – gaļas dēlītis7. Uz tā dēlīša var griezt ne tikai speķi, bet arī gurķus, tomātus un daudzi ko citu8. Naža asums katru reizi atduras pret ozolkoka pamatu, bet, tā kā koksne ir cieta un izturīga, šie virtuves dēlīši kalpo ilgi.

No ozolzīlēm gatavoja dzērienu, kuru pēc analoģijas ar citu sāka dēvēt par ozolzīļu kafiju. Ja apmēram pirms simts gadiem ozolzīļu kafija bija ļoti lēta, bet īstā kafija, kuru varēja nopirkt koloniālpreču veikalā, bija ļoti dārga, tad šobrīd ir otrādi – īsto kafiju var dabūt jebkurā sabiedriskās ēdināšanas iestādē un tās cena ir gana plašā diapazonā, savukārt ozolzīļu kafija ir liels retums, kuru par cienījamu cenu var iemalkot tikai kādā šaurnišas kafejnīcā.

Iespaidojoties no Lielajās Kļockās9 mītošās saimnieces Genovefas Žukas, es arī mēģinu gatavot ozolzīļu kafiju.

Ozolzīles ne veikalos, ne tirgū nopirkt nevar. Ir cilvēki, kuri man laipni atļauj salasīt zem viņu ozoliem nokritušos brūnumus ar cepurītēm. Parasti zīļu ir tik daudz, ka pietiek atliku likām – i sev, i kādu uzcienāt vai apdāvināt.

Lasu, kad zāle ir sausa un zīles jau dabiski ir labi pakaltušas. Mājās noņemu cepurītes, tīras zīles izmērcēju ūdenī. Noleju, tad atkal zīles mērcēju un ūdeni noleju. Šādi tās kļūst saldākas, maigākas, nav tik rūgtas. Tā kā ozolzīles negatavoju lielos daudzumos, vienu reizi atļāvos pēc ūdens peldēm tās ozolzīles izmērcēt pienā.

Noskaloju, apžāvēju, tad kaltēju cepeškrāsnī. Ja gribas specifisku rūgtumiņu, var arī apgrauzdēt.

Izkaltētās ozolzīles uzglabāju auduma maisiņā, maļu10 rokas dzirnaviņās tieši pirms dzēriena gatavošanas.

Samalto masu apleju ar verdošu ūdeni, pēc 10 minūtēm var dzert. Citi nokāš, es dzeru lēnītēm un uzmanīgi, man tie biezumi netraucē. Citi lej klāt saldo krējumu, pieliek klāt medu, es neko – man patīk tīra manta!

 

1 Trasuns R. Meža maize – Rīga: Liesma, 1980., 284.–285. lpp.

2 Čenču Jezups. Mozas litas // „Drywa”, 27.10.1910.

3 Grīns A. Brīvā Senlatvija // „Latvijas Kareivis”, 30.08.1935.

4 Lapiņš K. Svētlaimīgo ieleja // „Daugavas Vēstnesis”, 30.08.1939.

5 Atbrīvošanas alejā 72a.

6 Tādēļ mājai ekstrēmi tuvu lielos kokus nestādīja. Arī tādēļ, ka tāds koks varēja apgrūtināt skursteņa vilkmi.

7 Priekšmets, kuru mēs dēvējam par dēlīti, kaut arī tas ir no plastmasas, metāla, stikla vai pat akmens.

8 Latgalē agrāk maizi grieza, kukuli turot piespiestu pie krūtīm, pi sirds.

9 Sādža netālu no Vaboles.

10 Pirms malšanas zīles ieberu linu kulītē un sadauzu ar vālīti. Šos gabalus tad arī maļu. Lai labi maltos, zīlēm jābūt kārtīgi izkaltušām.