Šodien aprit tieši gads, kopš sākās šī gadsimta asiņainākais karš. Tieši pirms gada, 2022. gada 24. februārī, Krievija tās prezidenta vadībā izdarīja noziegumu, uzsākot pilna mēroga karu neatkarīgās Ukrainas teritorijā. Un nu jau gadu Ukrainas iedzīvotāji ir spiesti cīnīties ar agresoru, cenšoties glābt savu valsti no nevienam nevajadzīgās “krievu pasaules”, ko Putins ar saviem pietuvinātajiem cenšas viņiem ar varu uzspiest.
2022. gada 24. februāris. Šī diena uz visiem laikiem paliks mūsu atmiņā, jo tā sadalīja mūsu dzīvi "pirms" un "pēc". Tieši šajā dienā prezidents Putins izvēlējās pastrādāt visbriesmīgāko noziegumu – pēc viņa pavēles Krievijas armija uzbruka kaimiņvalstij Ukrainai. Jau kopš pašām pirmajām dienām šī kara upuru skaits auga ģeometriskā progresijā. Bet šausminošie skati , kas pavērās Bučā, Mariupolē un daudzās citās Ukrainas apdzīvotajās vietās, vēl ilgi mums rādīsies murgos. 24. februārī ap pulksten 5 no rīta sākās apdzīvotu vietu un svarīgu Ukrainas stratēģisko objektu bombardēšana. Tajā pašā laikā Vladimirs Putins, kurš iepriekš bija dedzīgi noliedzis visas baumas par plānoto uzbrukumu Ukrainai, paziņoja par it kā “speciālās militārās operācijas” sākšanu, kuras īstais nosaukums ir KARŠ. Kā savu mērķi viņš nosauca Ukrainas "denacifikāciju" un "demilitarizāciju", jo tieši tā Krievijā tagad sauc un attaisno kara noziegumus neatkarīgās Ukrainas teritorijā.
Vai zināt, ko Ādolfs Hitlers teica savā paziņojumā 1939. gada 1. septembrī pulksten 5.40 no rīta? "Polijas valsts ir atteikusies no konflikta miermīlīgā noregulējuma, kā es ierosināju to izdarīt, un ķērās pie ieročiem... Lai apturētu šo neprātu, man nav citas izvēles, kā no šī brīža un turpmāk spēkam pretstatīt spēku." Vai tas jums neko neatgādina? Starp citu, dažiem tas būs atklājums, taču tieši 1939. gada 1. septembrī, nevis 1941. gada 22. jūnijā, sākās Otrais pasaules karš, kas prasīja desmitiem miljonu cilvēku dzīvību visā pasaulē.
Ne toreiz, ne tagad agresoram nebija ne jausmas, ar kādu pretestību viņš saskarsies. Saskaņā ar Krievijas noziedzīgo plānu Ukrainas galvaspilsētu Kijivu bija plānots ieņemt trīs dienu laikā. Bet krievi nebija domājuši, ka saņems tik lielu pretsparu no ukraiņiem, kuri it kā bija gatavi nostāties viņu pusē. Ukrainas iedzīvotāji neatkarīgi no tautības un dzimtās valodas cēlās aizstāvēt savu dzimteni. Un līdz ar to Putina viltīgais plāns izgāzās.
Tomēr viņš neatkāpās un nolēma turpināt asinsizliešanu. Jau līdz 28. februārim viena no stratēģiski nozīmīgajām pilsētām – Mariupole – bija aplenkta, nobloķēta, un 18. martā sākās kaujas par rūpnīcu „Azovstaļ”. Šajā laikā Krievijas armija ieņēma vairākas Ukrainas pilsētas un apgabalus.
Taču jau līdz aprīļa sākumam Ukrainas armija sāka atbrīvot savas teritorijas. Visā pasaulē sāka izplatīties briesmīgi kadri no teritorijām, no kurām bija padzīti krievu okupanti. Ar šausmām tagad atceramies Buču, Irpeņu, kur vietējie iedzīvotāji tika pakļauti Putina armijas vardarbībai. “... okupanti izšķīra ģimenes, aizveda vīriešus, bet sievietes un bērnus atstāja... tos, kuri nepatika, nošāva. Mira bērni, gāja bojā daudzi vīrieši. Visnežēlīgākā un necilvēcīgākā bija Krievijas armijnieku braukšana ar tankiem pa līķiem... Vēlāk līķus no asfalta bija jākasa nost ar lāpstām,” stāstīja Irpiņas mērs Aleksandrs Markušins.
Pēc šo pilsētu atbrīvošanas Ukrainas varas iestādes sāka izmeklēšanu, kā arī pierādījumu vākšanu par simtiem Krievijas okupācijas armijas pastrādāto kara noziegumu. Runa ir par brutālām civiliedzīvotāju slepkavībām, zādzībām, laupīšanām, izvarošanām. Un tā ir tikai daļa no zvērībām, ko Krievijas militārpersonas pastrādāja pret Ukrainas civiliedzīvotājiem. Saskaņā ar Ukrainas varasiestāžu sniegto informāciju Bučas pilsētā vien uz ielām, ietvēm un masu kapos atrasti 410 līķi.
Jau pirmajās kara dienās miljoniem ukraiņu bija spiesti pamest savu dzimteni. Viņi pameta savas mājas, dzīvokļus, iedzīvi, paņemot līdzi tikai pašu nepieciešamo. Šiem cilvēkiem nebija citas izvēles. Bija jāglābjas pašiem un jāglābj savi tuvinieki. Tagad viņi atraduši pagaidu patvērumu daudzās valstīs, arī Latvijā.
Pirmie bēgļi Daugavpilī ieradās 4. martā. Tie bija bērni no Kijivas un Luckas, sporta skolu un klubu hokeja nodaļu audzēkņi. Kopā ar viņiem atbrauca arī vairāki vecāki.
Līdz šā gada sākumam, pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas datiem, Eiropā ieradās aptuveni 8 miljoni ukraiņu, kuri bija spiesti bēgt no kara šausmām. Visvairāk bēgļu uzņēma Polija (1 553 707) un Vācija (1 021 667).
Tagad jau gandrīz visa pasaule ir nosodījusi Krievijas noziedzīgās darbības, sniedzot Ukrainai visu iespējamo palīdzību. Tika ieviestas sankcijas pret Krieviju, kuru mērķis ir liegt Krievijai iespēju saņemt Eiropas fondu līdzekļus, lai tai nebūtu iespējas tērēt šo naudu ieročiem. Cita veida, kā apturēt šīs šausmas, nav. Protams, tas viss ietekmēja cilvēku dzīvi, tostarp arī Latvijā. Cenas ir ievērojami pieaugušas pilnīgi visam, arī komunālajiem pakalpojumiem. Un mēs nenogurdami lamājam Eiropas un ASV varas iestādes, vainojot tās visās mūsu nelaimēs. Bet, sākot spriest loģiski, nonākam pie secinājuma, ka nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis, ja Putins nebūtu nolēmis izvērst karu.
Pirms dažām dienām Vladimirs Putins teica kārtējo runu Krievijas Federālajai sapulcei. Daudzi gaidīja, ka Putins paziņos par kārtējo mobilizāciju vai komentēs karu. Taču viņš paziņoja lēmumu apturēt Krievijas dalību ļoti svarīgā līgumā. “Esmu spiests paziņot, ka Krievija aptur savu dalību Stratēģisko uzbrukuma ieroču samazināšanas līgumā. Nevis izstājas, bet tieši aptur,” Putins paziņoja Federālajai sapulcei. Kā iemeslu viņš minēja Krievijas Federācijas aizsardzību no NATO un ASV spēkiem. Taču ne NATO, ne ASV pat netaisās sagrābt Krievijas teritoriju, kamēr Krievijas Federācija cenšas iekarot Ukrainas teritoriju, uzpļaujot vietējo iedzīvotāju viedoklim.
Putina runu jau komentējuši vairāki politiķi un politologi, tostarp Eiropas Parlamenta (EP) deputāts, Latvijas politologs Ivars Ijabs, kurš atbildēja uz aģentūras LETA jautājumiem.
"Krievijas prezidenta Vladimira Putina runa bija biedējoši tukša, Putins attaisnoja agresiju, draudēja ar kodolieroču sacensību, bet nepiedāvāja nekādu izeju no kara pret Ukrainu," sacīja I. Ijabs. Viņa ieskatā, Putina runa bija formāla, bezsaturīga, turklāt neko jaunu Krievijas prezidents nepateica. Kārtējo reizi tika klāstītas sazvērestības teorijas par to, kā Rietumi dara pāri Krievijai, cik varonīgi krievi iestājušies par Donbasu. EP deputāts uzsvēra: Putins norādīja, ka turpinās agresiju. I. Ijabs atzīmēja, ka runas sliktākā ziņa bija Putina paziņojums par darbības apturēšanu Stratēģisko uzbrukuma ieroču samazināšanas līgumā ("New START").
„Tas nenozīmē, ka Krievija sāks milzīgi bruņoties un radīs jaunus kodolieročus. Runa ir par to, ka informācijas apmaiņa būs apgrūtināta. Līgums paredz savstarpējas inspekcijas, informēšanu par ieroču pārvietošanām. Apturot savu dalību līgumā Krievija, visticamāk, palielinās spriedzi un neuzticēšanos attiecībā uz iespējamu kodolieroču izmantošanu. Protams, tam sekos arī sabiedriskās domas satraukums, jo mēs vairs nezināsim, kurā mirklī un kā Krievija rīkojas ar saviem kodolieročiem," sacīja EP deputāts.
Šodien, gadu pēc kara sākuma, daudzi analītiķi un politologi apspriež tēmu: kad beigsies karš Ukrainā? Neko mierinošu viņi nesaka. Gandrīz visi ir cieši pārliecināti, ka 2023. gadā mums nevajadzētu gaidīt tā beigas. Un tas nozīmē, ka, diemžēl, Ukraina un tās iedzīvotāji turpinās ciest Krievijas noziedzīgo darbību dēļ. Tāpēc Ukrainai arī turpmāk ir vajadzīgs draudzīgo valstu atbalsts.
Reiz kāds Otrā pasaules kara veterāns man teica: „Taisnība ir tam, kurš cīnās savā zemē." Un es viņam pilnībā piekrītu.
Šo rakstu vēlos pabeigt ar ziņu, ka šodien, 24. februārī, pl. 16.30 pie Daugavpils Universitātes vecā korpusa, Vienības ielā 13, tiks rīkots pikets, kurā piedalīties ir aicināts ikviens, kurš iestājas par Ukrainas tautas aizstāvību un pret Krievijas noziegumiem Ukrainā.
