Kurš gan varēja iedomāties, ka Latvijai tradicionālā piensaimniecības nozare būs ne tikai uz izdzīvošanas robežas, bet, kā izrādās, pat uz likvidācijas sliekšņa, jo piena iepirkuma cenas atsevišķās saimniecībās nokritušās līdz gandrīz 20 centiem par litru. Savukārt lielveikalos baltā Latgales "zelta" iepakojuma cena tuvojas 2 eiro. Un tagad mūsu piena ražotāji ir spiesti izkaut piena govis, bet gaļu pārdot Polijai. Kāds ir šīs briesmīgas situācijas iemesls?
Jebkurš sāks kasīt pakausi
Ne ko pielikt, ne atņemt -- viss ir kā Marksa viņa slavenajā "Kapitālā", kurā teikts, ka kapitālists 200 un, vēl jo vairāk, 300 procentu peļņas labad ir gatavs uz visu, ignorējot vienkāršu strādnieku, šajā gadījumā -- zemnieku, intereses. Sanāk, ka uz viņu rēķina iedzīvojas visi, kam nav slinkums, bet viņš, nabags, nevar savilkt galus kopā, lai pabarotu un izslauktu savu govi, bet pienu par pusvelti nodotu šim negausīgajam kapitālistam. Neiedziļinoties niansēs, viss tieši tā arī izskatās.
Krīzes situācijai piena ražošanā ir daudz izskaidrojumu: energonesēju cenu pieaugums, nestabilā situācija starptautiskajos piena tirgos u. c. Kaut kam var piekrist, taču saprāta robežās, bet, kad prece veikalu plauktos maksā desmitreiz dārgāk nekā izslauktā piena litrs, tad jebkurš sāks kasīt pakausi.
Pērn novembrī vidējā iepirkuma cena Baltijas valstu piena tirgū bija 49 centi par litru (salīdzinājumam -- Polijā -- gandrīz 59 centi), bet šī gada janvārī tā kritās par 40 procentiem, strauji sabrūkot piena tirgum.
Pēc zemnieku aprēķiniem, saimniecību veiksmīgai darbībai vidējai iepirkuma cenai vajadzētu būt 45--50 centu robežās par litru. Taču pat šīs cenas Baltijas valstīs bija gandrīz zemākās Eiropā.
„Zemnieki ceļ trauksmi par zemo iepirkuma cenu, tomēr piena produktu cenas veikalos aug un ne visi tirgotāji sola tās pazemināt,” tā īsumā raksturoja situāciju Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Irbe. Viņš atzīmēja, ka Eiropas Savienībā vidējā piena iepirkuma cena ir 40 centi par litru, bet Latvijā tai ir tendence nokristies līdz 20 centiem! Zemnieku saeimas valdes loceklis Mārtiņš Trons ir sašutis, jo tajā pašā laikā lielveikalos var atrast litra pakas par 1,89 eiro.
Nozare sasniegusi zemāko punktu
Latvijas zemkopības ministrs Didzis Šmits apzinās problēmas mērogu, viņš jau ir ticies ar dažādu organizāciju pārstāvjiem un tuvākajā laikā plāno aicināt tirgotājus uz sarunām. Vienlaikus D. Šmits uzdeva Zemkopības ministrijas valsts sekretāram Raivim Kronbergam sagatavot informatīvo ziņojumu par situāciju piena nozarē, ņemot vērā straujo piena iepirkuma cenas kritumu.
Šī kritiskā situācija saistīta arī ar Lietuvas piena tirgus krīzi, kuras dēļ daudzi kaimiņvalsts piena pārstrādes uzņēmumi pārtrauca savu darbību. Nesen daži zemnieki protestējot izlēja zemē simtiem litru piena. Latvijā līdz tam vēl nav nonākuši -- izlēma, ka pienu labāk izdalīt, bet sieru pārdot, piemēram, par puscenu, kā to izdarīja piensaimnieks Jānis Jansons Liepājas pusē.
Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības priekšsēdētājs Jānis Špoks sacīja, ka "piensaimniecības nozare ir sasniegusi punktu, kad Latvijā vairs nav izdevīgi ražot piena produktus".
Taču patērētājiem to neieskaidrosi un viņiem ir grūti aptvert šo faktu. Rodas jautājums: kas notiks tālāk? Mūsu cukura ražošana ir iznīcināta, linus atceramies tikai no kolhozu laikiem, arī dārzeņu audzēšanā neviens vairs īpaši nespecializējas.
Prot pielāgoties
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Daugavpils biroja vadītājs Valdis Grabovskis smago situāciju piena nozarē salīdzināja ar amerikāņu kalniņiem – te augšā, te lejā: “Citos lauksaimnieciskās ražošanas veidos viss ir daudzmaz stabili. Piensaimniecības nozarē tā nenotiek tāpēc, ka piena ražotāji nevar ietekmēt cenu veidošanos. Produkcijas cenu vienmēr nosaka pārstrādātājs. Turklāt viss ir atkarīgs no energoresursu, lopbarības, mēslojuma, degvielas, palīgmateriālu cenām, strādnieku algām u. c. Ja pagājušā gada beigās to cenas jau tāpat bija augstas, tad tagad ir uzlēkušas vēl vairāk un šī tendence, šķiet, turpināsies.”
Lauksaimniekiem situāciju pasliktināja tas, ka daži jau pērn sāka īstenot projektus par 2022. gada investīciju cenām. Viņi balstījās uz ienākumiem, kas tika saņemti par piegādāto pienu par diezgan augstām cenām un tāpēc rēķinājās ar ilgtermiņa perspektīvu. Taču, samazinoties piena iepirkuma cenām, zemnieki ātri vien nonāca sarežģītā finansiālā situācijā.
"Ir grūti kaut ko prognozēt. Tikmēr savā ziņā risinājums varētu būt tāds, ka mūsu pircēji, iepērkoties veikalos, atbalstītu vietējos ražotājus. Lai arī tie nebūs lieli apjomi, bet tomēr,” cerību pauda Valdis Grabovskis.
Viņš cer, ka Latgalē un Augšdaugavas novadā nenonāks līdz pilnīgam piena nozares sabrukumam, tā kā mūsu daudz ko pieredzējušie zemnieki spēj pielāgoties jebkuriem saimniekošanas apstākļiem, arī pašiem sarežģītākajiem: “Tā jau ir noticis ne reizi vien. Šie cilvēki ir komunikabli, uzņēmīgi un strādīgi. Turklāt daudzi saimnieki ir saglabājuši vecās rezerves. Iespējams, viņus atbalstīs pakalpojumu sniedzēji. Nav izslēgts, ka daži zemnieki netiks galā ar grūtībām un pametīs piena nozari. Taču vairākums paliks. Ceru, ka līdz vasarai šī smagā krīze būs beigusies.”
Būs vēl sliktāk
Augšdaugavas novada Laucesas pagasta pārvaldes vadītājs Andris Ķesters ir ne tikai pieredzes bagāts šī pagasta vadītājs, bet arī daudz ko pieredzējis lauku uzņēmējs, zemnieku saimniecības “Ābeles” īpašnieks: “Ir piedzīvoti ne tādi vien laiki! Zemnieki atceras laikus, kad piens maksāja 2--4 santīmus litrā. Mēs to izlējām zemē. Tas maksāja lētāk par ūdeni. Tagad situācija ir sarežģīta, bet ne bezcerīga.”
Andris uzskata, ka piena iepirkuma cenas samazināšanos izraisījuši ierastie iemesli: degvielas, rezerves daļu, mēslošanas līdzekļu, veterināro pakalpojumu, barības un biopiedevu izmaksas, protams, darbinieku algas un viss pārējais, kas saistīts ar piena ražošanu: “Pašlaik visas šīs pozīcijas ir uzskrējušas debesīs. Ja pagājušajā gadā es vēl gāju kopsolī ar savām problēmām, tad tagad eju pretējā virzienā. Dod Dievs savilkt galus kopā. Eiropas Savienībā nav ieinteresēti konkurētspējīgā, garšīgā un kvalitatīvā produkcijā. Mūsu lauksaimniecība tur nevienam nav vajadzīga.”
Taču būs vēl grūtāk. Kā piemēru Andris minēja Eiropas lauksaimniecības attīstības programmu 2023.--2030. gadam, kurā daudzas prasības lauksaimnieciskajai ražošanai ir stingrākas, pat tiktāl, kuru lauku, atkarībā no tā, kur tas atrodas, kā art -- gareniski vai šķērsām. Vārdu sakot, Eiropas birokrāti nenogurstoši rada grūtības zemniekiem. Galu galā viņi paši ne sēj, ne audzē, tikai cilā papīrus.
Andra Ķestera saimniecībā ir ap 100 liellopu, tostarp 60 slaucamas govis, pārējie -- teļi. Zemnieks teic, ka viņam ir zināma drošības rezerve: galvenais ir darba pieredze, kā arī tehnika un citi resursi.
Andris pārdod pienu par 32 centiem litrā, lai gan pirms mēneša tas maksāja 40 centus. Sanāk, ka zemnieks strādā ar zaudējumiem, tomēr viņš nekrīt izmisumā: «Toties tagad varu atļauties vairāk dzirdīt ar pienu savus teliņus, kurus saucu par krājkasīti. Tie pieņemas svarā ātrāk, tas ir, es ieguldu teļos, lai vēlāk atgūtu naudu. Mēs tiksim galā, bet žēl, ka nav stabilitātes un pārliecības par nākotni. Katru dienu galvu „karsē” problēmas.”
Pacietības un darbaspēju Andrim Ķesteram, tāpat kā daudziem citiem zemniekiem un lauciniekiem, ir gana. Pagasta pārvaldes vadītāju un zemnieku saimniecības īpašnieku visvairāk nomāc tas, ka viņš, lai kā to vēlētos, nevar ietekmēt pašreizējo situāciju.
Vai pāriet no piena uz gaļas ražošanu?
Zemnieku saimniecības „Tālskati” īpašnieks Anatolijs Butorins (Augšdaugavas novada Laucesas pagasts), lauksaimnieks ar trīsdesmit gadu stāžu, visus šos gadus ir specializējies piena ražošanā. Tagad ganāmpulkā ir ap 50 govju, pienu Anatolijs pārdod par 24--25 centiem litrā.
Ņemot vērā piena iepirkuma cenas straujo samazināšanos, viņš apsver iespēju pārorientēt savu lauksaimniecisko darbību no piena uz gaļas ražošanu: “Kāda jēga man atdot savu produkciju par pusvelti un strādāt ar zaudējumiem? Litrs piena maksā mazāk par vienu kilovatu elektroenerģijas! Kur tas redzēts? Protams, naudu par to saņemu regulāri, bet par gaļu -- atkarībā no tā, kad tiek nodoti lopi, tomēr, neskatoties uz to, man būs vairākas priekšrocības.”
Piena iepirkuma cenas krituma problēmu Anatolijs risina, aizlaižot ciet dažas govis, pārtraucot tās slaukt. Daļa piena tiek izlietota teļu dzirdīšanai.
Zemnieks pastāstīja, ka agrāk pagastā bija ap desmit saimniecības, kas nodarbojās ar piena ražošanu, tagad palikušas vien trīs. Apmēram tāda pati aina arī citos novada pagastos. Vai drīz vairs nebūs nevienas?
Jebkurā gadījumā Anatolijs negrasās padoties: “Krīzes un problēmas man ir ierasta lieta, būtībā ikdiena. Arī šoreiz kaut kā izgrozīšos!”
