„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 23. maijs
Ceturtdiena
Leokādija, Leontīne, Ligija, Lonija
+21.8 °C
daļēji mākoņains

Apavu fabrikas apkaime: rūpnieciskā zona un guļamrajons

Anatolijs Krilovs

Daugavpilī nemaz nav tāda apavu fabrikas mikrorajona -- tā šo vietu mūsu pilsētā iesaukuši cilvēki. Taču daudzveidīgās un bagātīgās infrastruktūras ziņā apavu fabrikas apkaimi var uzskatīt par absolūti pašpietiekamu pilsētas rajonu. Šeit dzīvo cilvēki, kuri uz centru brauc tikai ļoti svarīgos jautājumos. Visu pārējo viņi risina dzīvesvietā. Kāds šajā rakstā minētais daugavpilietis trāpīgi teica -- apavu fabrikas apkaime ir pilsētas sākuma centrs. Precīzāk nemaz nevar pateikt!

Ir ar ko lepoties

Patiešām, atliek nostāties 18. novembra un Valkas ielas krustojumā, un paveras plaša un labi pārskatāma panorāma -- uz visām četrām pusēm. Sava veida centrs, no kura ceļš ved uz Rēzekni, Ķīmiķu ciemu un Daugavpils centru... Šeit ir uzņēmumi, veikali, skolas, tirgus, privātfirmas, pasts, autoserviss, uzņēmums „Daugavpils satiksme” un daudz kas cits. Kādreiz bija pat tipogrāfija. Vārdu sakot, viss, kas nepieciešams, lai mikrorajons būtu pašpietiekams. Tepat līdzās ir arī viss, kas vajadzīgs dvēselei un miesai, -- Kultūras nams, skaists parks, sporta komplekss, makšķerēšanai un slidošanai -- Gubiščes ezers, lai arī purvains, tomēr -- ūdenstilpe, kurā peld skaistuļi gulbji un citas dzīvas radības.

Šeit nemitīgi šurpu turpu steidzas cilvēki -- gan drūmā, gan labā noskaņojumā. Krustojas autobusu, tramvaju un neskaitāmu automašīnu maršruti, vārdu sakot, šajā vietā vienmēr valda steiga un dinamiska kustība, kādu neredzēsiet pat Daugavpils centrā.

Bagāta ir arī šīs Daugavpils daļas industriālā vēsture: savulaik te atradās apavu fabrika, kas arī ir pamatā šīs vietas nosaukumam. Un netālu no tās -- rūpnīca "Elektroinstruments". Šai vietai ir ar ko lepoties un ko pavēstīt pasaulei.

Saaugusi ar sirdi un dvēseli

Jekaterina Baldiņa dzīvo apavu fabrikas apkaimes centrā daudzstāvu mājā 18. novembra ielā 186 jau piecdesmit septiņus gadus. Gandrīz visa nu jau pensionāres dzīve aizritējusi šeit: „Ar sirdi un dvēseli esmu saaugusi ar šo Daugavpils rajonu. Es redzēju, kā tas attīstījās un veidojās. Te ir viss, turklāt dažu soļu attālumā. Manā vecumā galvenais ir aptiekas. Tepat ir arī tirgus. Uz pilsētas centru es braucu tikai ārkārtas gadījumos. Jāteic, ka nezin kāpēc man nepatīk Ķīmiķu ciems, bet apavu fabrikas apkaime man ir ļoti mīļa.”

Pirms pārcelšanās uz Daugavpili Jekaterina dzīvoja ciemā Krāslavas rajonā. Pēc skolas viņa iestājās kooperatīvajā tehnikumā, apguva jauktu preču prečziņa specialitāti. Jekaterina atbrauca uz Daugavpili pie savas māsas, un šeit gandrīz trīsdesmit gadus nostrādāja toreizējā Vispārējās celtniecības trestā. J. Baldiņai ir meita, kura jau astoņpadsmit gadus dzīvo un strādā Spānijā. Jekaterinas mazdēls dzīvo kopā ar viņu Daugavpilī, strādā šeit, bet mazmeita un mammu -- Spānijā. Jekaterinas meita un mazdēls mācījās šeit -- apavu fabrikas rajona skolās.

“Šeit ir skaists liels parks, es izrādīju iniciatīvu tā labiekārtošanā. Bieži tajā pastaigājos kopā ar draudzenēm, tāpat arī pie Gubiščes ezera. Vajadzētu to iztīrīt, būtu skaista ūdenstilpe. Bet tam ir vajadzīgi līdzekļi,” saka Jekaterina.

Nodzīvot līdz 100 gadiem

Pretī nāca divi draugi labā noskaņojumā, viens no viņiem -- četrdesmit vienu gadu vecais Andrejs Kozirevs. Lai gan pašlaik viņš dzīvo Ķīmiķu ciemā, apavu fabrikas rajonu nevar aizmirst -- tas ir sirdij tuvs, jo agrāk šeit, iepretī 13. vidusskolai, dzīvoja Andreja vecmāmiņa, pie kuras viņš, būdams zēns, bieži skrēja ciemos. Tagad vecmāmiņa jau ir aizsaulē, taču Andrejs bieži apmeklē apavu fabrikas rajonu dažādās darīšanās.

Viņš atceras, kā agrāk, nopircis tirgū odu kāpurus, braucis no šejienes makšķerēt uz Rušonu Rēzeknes rajonā: “Ir daudz jauku atmiņu. Es apavu fabrikas rajonu dēvēju par pilsētas sākuma centru. Tā arī ir. Daudziem iedzīvotājiem šī vieta ir kļuvusi ierasta un sirdij mīļa. Apavu fabrikas apkaimi zina visā pilsētā. Šis mikrorajons ir tāds pats kā visi pārējie.”

Andrejs strādā par sētnieku Centra poliklīnikā. Nav precējies, taču viņam ir divpadsmitgadīgs dēls Ņikita, kurš dzīvo kopā ar māti Ogrē. Taču Andrejs ar nožēlu teic, ka ir iemesli, kāpēc viņš ar dēlu netiekas un nekomunicē.

Arī deviņdesmit divus gadus veco atvaļināto militārpersonu Viktoru Karpuhinu var uzskatīt par ilggadēju šī rajona iedzīvotāju, jo viņš šeit mīt kopš 1977. gada. Arī Viktoram šeit ļoti patīk. Uz pilsētas centru brauc tikai ļoti svarīgos jautājumos, visus citus risina tepat. Viktora Karpuhina sievai Terēzei ir deviņdesmit gadi, viņi kopā nodzīvojuši gandrīz septiņdesmit gadus.

Viktors stāsta, ka viņa mājā dzīvo sirmgalvis, kuram rudenī apritēs 100 gadi. “Tā tik ir jubileja! Es sekoju kaimiņa piemēram, eju pie viņa ciemos, mēs sazināmies. Atceramies jaunību, darba gadus un dienestu. Mūsu vecumā ir par ko parunāt. Mani 92 gadi tāds nieks vien ir. Nodzīvot gadsimtu -- tas gan ir ko vērts! Uz to es arī tiecos,” stāsta Viktors.

Kāda vecāka gadagājuma sieviete stādījās priekšā kā Marija: “Biju aizgājusi uz lielveikalu. Redzot cenas, man sametās slikti. Kad beidzot apstāsies cenu kāpums?’ Jau tāpat pensijas iztikšanai nepietiek!”

Pensionāre dzīvo aiz 13. vidusskolas. Visu mūžu strādājusi par pārdevēju. Marija dzimusi Baltkrievijā, Valkas ciemā, kas viņas jaunības gados bija pilnvērtīga apdzīvota vieta. Tagad no tās palikuši tikai grausti. Šajā spoku ciemā dzīvo tikai viens cilvēks. Mariju tas nomāc un sarūgtina.

Kāpēc nav mikrorajona statusa?

Nelielajā tirdziņā dzīve ritēja pēc saviem noteikumiem, taču saskaņā ar likumu šis nav stihisks tirgus, bet gan vieta, ko pilsētas varas iestādes oficiāli atvēlējušas ielu tirgotājiem. Viena no tirgotājām Alla Martiņeca ar laikraksta starpniecību lūdza pateikties par civilizēti iekārtotu tirdzniecības vietu un pieņemamiem darba apstākļiem: “Liels paldies Komunālās saimniecības pārvaldes darbiniecei Tatjanai Ļevčenko, ar kuru mēs cieši sadarbojamies. Viņa izsniedz mums tirdzniecības atļaujas, risina daudzus citus jautājumus. Vienmēr izturas labi pret mums. Strādāt kopā ar Tatjanu ir ļoti patīkami. Pieklājīga un iejūtīga darbiniece, kura saprot cilvēku problēmas.”

Dažos stendos tirgoja augļus un dārzeņus, citos – dažādas preces, tostarp grāmatas. Sergejs Mališevs ar tām aizraujas visu mūžu, viņam ir milzīga bibliotēka: «Tagad šī padomju laiku literatūra ir izgājusi no modes, turklāt nepelnīti. Tā ir kvalitatīva, interesanta un izzinoša. Šo to pērk, bet maz.”

Sergejs savulaik bija Daugavpils volejbola skolas volejbola treneris. Viņš ir arī PSRS sporta meistars šajā sporta veidā.

… Tik tiešām, apavu fabrikas rajons spēj piesaistīt, ieraut cilvēku straumē un likt pielāgoties tā dzīves stilam. To sajutu arī es. Šeit īsā laikā ieguvu daudzus paziņas, satiku interesantus sarunas biedrus un labus cilvēkus. Tad kāpēc gan šai apkaimei nevarētu piešķirt atsevišķa Daugavpils mikrorajona statusu?