Aizvadītās nedēļas nogalē, 25. februārī, Daugavpilī norisinājās pasākums Ukrainas atbalstam, kurā piedalījās vairāk nekā pussimts dalībnieku, kuri Latvijas otrajā lielākajā pilsētā bija ieradušies no dažādām Latvijas vietām, kā arī kara dēļ bēgļu gaitās devušies un Latvijā nonākušie ukraiņi.
Pasākuma dalībnieki, dažāda vecuma cilvēki, pulcējās pie Daugavpils dzelzceļa stacijas, turot rokās Ukrainas, Latvijas un Lietuvas karogus un dažādus plakātus, kas nosoda Krievijas iebrukumu Ukrainā. Paužot atbalstu Ukrainai, pasākuma dalībnieki devās gājienā līdz slēgtajam Krievijas ģenerālkonsulātam Daugavpilī, pie kura žoga tika nolikti kapu vainagi, iedegtas svecītes, atstāti vairāki plakāti, kā arī izkliegti dažādi pret Krievijas iebrukumu Ukrainā vērsti saukļi.
Turpinājumā pasākuma dalībnieki devās gājienā līdz Pumpura parkam, kur pie piemiņas akmens “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem” notika mītiņš Ukraina atbalstam, kurā runāt varēja visi gribētāji. Latvijā nonākušie ukraiņi pateicās Latvijai un tās iedzīvotājiem par atbalstu, ko tā sniedz Ukrainai.
Kara laikā visi tic Dievam
Zaporižjes iedzīvotājs Valērijs, kurš pirms četriem gadiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā, dalījās atmiņās ar klātesošajiem par pieredzēto, ko kopš 2014. gada Krievija dara Ukrainā, kā ir mēģinājusi satricināt un izjaukt valsti.
„Es nebiju maidanā Kijevā, bet redzēju, kādi notikumi šajā laikā norisinājās Zaporižjē, kur cilvēki nepiekrita tam, ko tobrīd darīja toreizējais Ukrainas prezidents Janukovičs. Pēc maidana Zaporižjes centrā sapulcējās 200--300 cilvēki ar Krievijas karogiem un “kolorado lentītēm” un bļāva, ka atdalīšot Zaporižju no pārējās Ukrainas. Drīzumā notikuma vietā ieradās vairāki tūkstoši Zaporižjes iedzīvotāju, kas nepiekrita tam, ka Zaporižje varētu atdalīties no Ukrainas. Tobrīd Ukrainā neviens vēl nebija pieredzējis karu. Proukrainiski noskaņotie cilvēki nomētāja separātistus ar olām, putraimiem. Tiesībsargājošās iestādes arestēja separātistus un kopš tā laika viņi vairāk pilsētā nebija redzēti. Zaporižje neļāva sevi destabilizēt,” pastāstīja Valērijs.
Vēlāk līdzīgi precedenti atkārtojušies arī Odesā, Doņeckā un Luhanskā. Viņš runājis ar cilvēkiem no Doņeckas un Luhanskas, kuri atzinuši, ka toreiz kļūdījušies, jo viņiem bijis vienalga, kas notiek viņu pilsētā. Viņi redzējuši prokrieviski noskaņotus cilvēkus un nodomājuši, ka tie tādi dīvainīši vien esot. Savukārt pērn 24. februārī sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā.
„Drīz pēc notikušā es sazvanījies ar savu mazmeitu, kura dzīvo Harkivā, kur toreiz tika bombardēta lidosta. Tobrīd viņa atradās bumbu patvertnē. Es, nespējot tam noticēt, lūdzu, lai mazmeita ieslēdz videozvanu un parāda, ka tas tā tiešām arī ir. Patlaban viņa man zvana reizi divās trijās dienās, lai pastāstītu, ka ar viņu viss ir kārtībā. Es lūdzos arī par savu dēlu, kurš palicis Ukrainā. Ziniet, kara laikā nav ateistu, karā laikā visi tic Dievam. Arī Ukrainā visi ir kļuvuši ļoti ticīgi. Arī mans dēls raksta īsziņu -- tēvs, lūdzies par mums,” valdot emocijas, stāstīja Valērijs.
Latvijas palīdzība Ukrainai nav maza
Savas uzrunas noslēgumā Valērijs teica lielu paldies Latvijai par to, ka tā pieņem ukraiņus. „Lai Dievs svētī Latviju un latviešu tautu, Dievs jums noteikti atlīdzinās par to palīdzību, ko jūs mums patlaban sniedzat. Mēs zinām, kādu palīdzību Latvija ir devusi Ukrainai -- mantas, ēdienu, naudu. Tādai mazai valstij ar tādu nelielu iedzīvotāju skaitu, kāda ir Latvija, tas ir ļoti daudz,” teica Valērijs.
Vēl kāds runātājs uzsvēra, ka Krievijai Ukrainā nav izdevies iegūt neko no tā, ko tā gribējusi. Savukārt Ukrainas iedzīvotāji ir saliedējušies vienotā nācijā. Ukraiņi ir parādījuši, ka visos gadsimtos ir bijuši labi karavīri, ka ukraiņi ir strādīgi un grib būt brīvi, un arī šoreiz viņi to panāks, kā arī pateicās Latvijai un tās iedzīvotājiem par sniegto atbalstu.
Kuldīgā dzimusī Inta Ruskule, kura pašlaik dzīvo Daugavpilī, daloties atmiņās par savu kādreizējo kaimiņieni ukrainieti, atzina, ka ukraiņi ir mērķtiecīgi un čakli cilvēki, kas savulaik ir dzīvojuši lielā nabadzībā, pārdzīvojuši golodomoru, kad nebija ko ēst. „Un tagad man ir ļoti žēl to ukraiņu, kam ir jācīnās par savu brīvību, bet viņi ir malači, viņi turas. Savukārt Daugavpilij pašreizējā politiskajā situācijā ir vajadzīgs Latvijas atbalsts,” teica runātāja.
Ukrainas atbalsta pasākums noslēdzās ar kopīgu siltas tējas baudīšanu, kā arī tika dedzinātas dūmu sveces Ukrainas karoga krāsās.
Apkārtējo attieksme pret pasākumu -- dažāda
Lai izvairītos no iespējamajiem starpgadījumiem, Ukrainas atbalsta pasākums notika Valsts policijas un pašvaldības policijas darbinieku uzraudzībā. Apkārtējo attieksme pret to bija neviennozīmīga. Jau pasākuma sākumā pie stacijas piebrauca kāda apvidus automašīna, kurā sēdošie pa atvērtu logu klaji nosodīja pasākuma dalībnieku rīcību. Savukārt pie Krievijas ģenerālkonsulāta vairākas garāmbraucošas automašīnas pauda atbalstu pasākuma dalībniekiem, signalizējot.
Arī pie piemiņas akmens “Nevainīgajiem sarkanā terora upuriem” kāda garāmgājēja, gados vecāka sieviete, klusībā pukodamās, neslēpa savu izbrīnu un neapmierinātību ar notiekošo. Savukārt kāds taksometra šoferis, braucot garām, piestāja pasākuma norises vietā un piedāvājās par brīvu aizvest mājās vairākus pasākuma dalībniekus.
