Pelnu trešdienā Romas katoļu Baznīcā iesākās Lielā gavēņa jeb četrdesmit dienu gandarīšanas laiks, kura mērķis ir mudināt ticīgos doties personiskās atjaunošanās un atgriešanās ceļā, tādējādi gatavojoties vislielākajiem kristiešu svētkiem – Lieldienām. Šis gavēņa laika posms beigsies Lielajā ceturtdienā (6. aprīlī), kad katoļi sāks svinēt Lieldienu trijdienu (triduum) – Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Lieldienu svētdiena šogad ir 9. aprīlī.
Vēstījumā Lielajam gavēnim pāvests Francisks mūs aicina “klausīt Jēzu”. Vēstījumā pāvests raksta: “Lielais gavēnis ir žēlastības laiks tādā mērā, kādā mēs klausāmies Viņā, kas mūs uzrunā. Un kā Viņš mūs uzrunā? Vispirms Dieva Vārdā, ko Baznīca piedāvā liturģijā: neļausim tam nokrist tukšumā.” Ja Gavēnis galvenokārt ir Dieva vārda klausīšanās laiks, tad pieliksim pūles, lai mēs biežāk piedalītos Svētajā Misē un tradicionālajos Gavēņa dievkalpojumos, tādos kā Krusta ceļš vai Rūgto asaru dziedājums, kas palīdzēs mums atvērties uz Dieva vārdu, ko Jēzus mums dāvā mūsu atgriešanās ceļā.
Pelnu trešdienas liturģijā mēs dzirdējām svētā Pāvila pamācību: “Mēs lūdzam Kristus vietā: Samierinieties ar Dievu!” jeb burtiski tulkojot: tieciet samierināti ar Dievu! (2 Kor 5,20). Bieži vien domājam, ka tie esam mēs, kuri gribam izlīgt ar Dievu, ka šī iniciatīva nāk no mums. Taču tā tas nav! Dievs Kristū samierināja pasauli ar sevi – Viņš vienmēr ir pirmais, kas, pieņemdams par draugiem, mūs meklē un aicina uz līdzdalību savā dievišķajā dzīvē. Runa nav par savstarpēju salabšanu, kur divi līdzvērtīgi partneri izlīgst, bet te darītājs ir Dievs, kas pārvērš iepriekšējās negatīvās attiecības par pozitīvām. Tā ir Dieva absolūta iniciatīva izlīguma īstenošanā, lai tiktu atjaunota saikne ar Viņu un notiktu attiecību maiņa – no ienaida uz draudzību. Dievam ir ļoti svarīgi, lai mēs saņemtu šo izlīgšanu un tiktu atjaunotas mūsu attiecības ar Viņu. Tādēļ apustulis Pāvils mūs lūdz – ļaujieties, lai Dievs jūs samierina ar sevi! Ļaujiet Viņam darboties savā dzīvē!
Kāds varētu vaicāt: “Ja jau Dievs mūs samierinājis ar sevi, tad kāpēc gan būtu nepieciešams, lai mēs ļaujamies samierināties? Mēs taču jau esam samierināti!” Jā, Dievs mūs samierināja ar sevi, tātad no savas puses Viņš mūs ir samierinājis, bet, lai mēs no tā būtu ieguvēji, ir nepieciešams, lai arī no mūsu puses notiek izlīgšana.
Kas tad mums jādara, lai saņemtu šo izlīguma žēlastību? Svētais Jānis Hrizostoms (349-407), bīskaps un Baznīcas doktors, vienā no savām homīlijām norādīja piecus ceļus, kas ved uz izlīgšanu ar Dievu.
Pirmais – atzīšanās savos grēkos. Reiz kāda dievbijīga sieviete esot atnākusi pie tuksneša tēva Pojmena un stāstījusi viņam, ka tā redzot Dievmāti un eņģeļus, bet abba uz to atbildējis: “Laimīgs ir tas, kurš vienmēr redz savus grēkus.” Tiešām, tā ir liela traģēdija, ja mēs savus grēkus nesaskatām. Kāpēc ir tik svarīgi tos redzēt? Jo tikai tad mēs ieraugām sevi patiesības gaismā un no sirds dziļumiem sākam saukt: “Jēzu, glāb mani!”, “Jēzu, apžēlojies par mani, grēcinieku!” Vienīgais nosacījums, lai mēs varētu saņemt Dieva piedošanu, ir atzīties savos grēkos un tos nožēlot. Tikai tad Dievs spēj darīt lietas, kuras cilvēciski šķiet neiespējamas.
Vēl viens stāsts, kas skaidri parāda, kā piedzīvot Dieva žēlsirdību, ir par svēto Heronīmu. Viņš ilgus dzīves gadus pavadīja Betlemē, dzīvodams pavisam netālu no Kunga dzimšanas grotas. Reiz lūgšanas laikā Jēzus viņam jautāja: “Hieronim, ko tu Man vēlies dot?” Hieronims atbildēja: “Kungs, es Tev dodu savu vientulību, gavēšanu, nomoda naktis, lūgšanas, žēlsirdības darbus, askētisko dzīves veidu, Bībeles studēšanu, tulkošanu, komentāru rakstīšanu.” Tad Jēzus vēlreiz vaicāja: “Ko vēl tu gribi Man dot?” Hieronims sacīja: “Kungs, es atdevu Tev visu.” Taču Jēzus bija neatlaidīgs: “Hieronim, atdod Man savus grēkus, lai Es varētu tos piedot!”
Hieronims saprata, ka patiesībā tas ir vienīgais, ko mēs varam dot Dievam. Jo visas citas lietas, kas mums pieder, esam saņēmuši no Viņa. Taču, kad atdodam savus grēkus, vainas, nekrietnības, tad līdz ar tiem dāvājam Dievam arī savu ievainoto sirdi, nepastāvīgo mīlestību, tādā veidā atdodami sevi pilnībā... Mums bieži trūkst cerības, ka varam būt labāki, taču Dievs aizvien tic un gaida. Tieši Gandarīšanas sakraments ir vieta, kur mēs varam atjaunot savu personisko cieņu un vērtību, kā arī piedzīvot Dieva žēlsirdību, kas ir stiprāka par mūsu grēku un ļaunumu. Hieronims atdeva Kungam savus grēkus un bija laimīgs.
Otrais – piedošana. “Tēvs mūsu” lūgšanu Jēzus noslēdz ar vārdiem: “Ja jūs cilvēkiem viņu pārkāpumus piedosiet, tad jūsu Debesu Tēvs arī jums piedos. Bet, ja jūs cilvēkiem nepiedosiet, tad arī jūsu Tēvs jūsu pārkāpumus jums nepiedos.” (Mt 6,14-15) Ne jau tāpēc, ka Tēvs negribētu mums piedot, bet, atsakoties piedot saviem līdzcilvēkiem, mūsu sirds nocietinās, kā rezultātā tā vairs nevar atvērties Dieva mīlestībai. Jēzus apgalvo, ka žēlsirdība pret tuvāko un piedošana ir svarīgs kritērijs, lai saprastu, kuri ir Viņa patiesie bērni.
Par to sniedz liecību daudzi svētie. Piemēram, svētā Marija Goreti (1890-1902), jaunava un mocekle. Viņa piedzima nabadzīgā, bet dievbijīgā itāliešu ģimenē. Skaisto un tikumīgo meiteni, kurai bija tikai divpadsmit gadi, iekāroja saimnieka dēls Alesandro. Kad Marija viņu atraidīja, Alesandro meitenei uzbruka ar nazi un viņu nāvīgi ievainoja. Pēc divām dienām Marija nomira, piedevusi savam slepkavam Jēzus mīlestības dēļ. Pat nāvīgi ievainota, Marija nerūpējās par sevi, bet domāja par sava slepkavas pestīšanu, brīdinot viņu, ka viņam draud elle. Uz nāves gultas Nettuno slimnīcā viņa sacīja kapelānam: “Es viņam piedodu un vēlos, lai viņš būtu ar mani Paradīzē.” Tas apliecina, ka piedošana ir spēks, kas augšāmceļ jaunai dzīvei un sniedz drosmi raudzīties nākotnē ar cerību. Jā, piedot ir grūti, bet vēl grūtāk dzīvot bez piedošanas. Jebkāda agresija, naids, sliktas domas par kādu, vispirms nogalina mūs pašus, neļauj mums brīvi elpot. Piedošana neatņem sāpes, taču tā ļauj mums dzīvot, jo tad ļaunuma vietā mēs iesējam mīlestības un labuma sēklas. Kā saka pāvests Francisks: “Bieži vien piedot mums šķiet grūti, dažreiz – neiespējami. Tomēr piedošana ir instruments, kas ielikts mūsu trauslajās rokās, lai mēs varētu iegūt sirds mieru.”
Trešais – lūgšana. Mūsdienu sekulārajā pasaulē, kas ir pilna ar dažādiem elkiem, straujā dzīves tempa ietekmē mūsu sirds paliek ārpus Dieva klātbūtnes. Daudzi kristieši jūt sevī tukšumu, bezjēdzīgumu, vientulību, bailes, nomāktību, jo dzīve noris bez dievišķās gaismas un Viņa klātbūtnes apziņas, bez iekšējā satura, kuru var sniegt tikai Dievs. Lūgšana ir nepieciešama, lai aizpildītu šo garīgo tukšumu. Tas ir laiks, kurā mēs ticībā atzīstam Dievu un ierādām Viņam pirmo vietu savā dzīvē. Tas ir laiks, lai klausītos Viņā un būtu vienotībā ar Viņu. Pateicoties lūgšanai, sirdī rodas un vairojas mīlestība, miers, pateicība un pazemība.
Ja kāds man jautātu: “Kāpēc vajag lūgt Dievu?”, tad es atbildētu šādi: “Tādēļ, ka lūgšana padziļina manas attiecības ar Dievu, palīdz atklāt un saprast Viņa gribu, lūgšana ir sekmīgs ierocis garīgajā cīņā, kas palīdz pārvarēt kārdinājumus.” Taču lūgšanas klusumu nevajadzētu uztvert kā bēgšanu, kas noliedz pasauli mums apkārt. Kāds anonīms krievu svētceļnieks, kas dzīvoja nepārtrauktā lūgšanā, stāstīja, ka šī lūgšana nenošķīra viņu no ārējās realitātes: “Ja dienā gadījās ar kādu sastapties, visi bez izņēmuma likās tik mīļi, it kā būtu mani radi. (...) Es ne vien jutu šo svētlaimi savā dvēselē, bet arī visa ārpasaule man atklājās brīnišķīgā veidā.”
Garīgās dzīves skolotāji uzsver, ka iemācīties lūgties var tikai lūdzoties. Lielā gavēņa laikā ieplānosim vismaz 15 minūtes dienā klusai lūgšanai. Šāda lūgšana ir mūsu ticības apliecinājums, kam ir izšķiroša nozīme. Jo vai nu mēs ticam Dievam, ka Viņš mūs vada vienmēr – arī caur dzīves grūtībām, ciešanām, nāvi – vai arī mēs attiecamies pret Dievu kā apdrošināšanas kompāniju, kurai vajadzētu mūs no tā visa pasargāt. Otrajā gadījumā mēs paši vadām savu dzīvi, mēs vēlamies lemt par visu, bet pirmajā – mēs esam atdevuši iniciatīvu Dieva rokās. Tad dzīve, pat būdama grūtāka, kļūst daudz interesantāka, jo visu nosaka Dievs.
Ceturtais – žēlsirdības darbi. Žēlsirdība nav abstrakts vārds, bet gan dzīvesveids. Kāds gudrais reiz sacījis: “Mīlestība nav lietvārds, mīlestība ir darbības vārds.” Patiesa žēlsirdība ir rīcība, kas visvairāk veicina mūsu attīstību cilvēciskuma tapšanas procesā. Būt žēlsirdīgam nozīmē saskatīt līdzcilvēku materiālās un garīgās vajadzības un viņiem palīdzēt. Dažreiz mēs ejam garām trūkumcietējiem un izliekamies, ka viņu problēmas uz mums neattiecas. Mēs dzīvojam tā, it kā nekas nebūtu noticis, līdz beidzot šī vienaldzība noved mūs pie liekulības – mēs garīgi iemiegam un kļūstam nejūtīgi. Līdz ar to, mūsu dzīve zaudē jēgu un nozīmi. Dzīve bez mīlestības padara mūs nabadzīgus un tukšus, kā arī nes lielus zaudējumus līdzcilvēkiem.
Žēlsirdība nenozīmē vienkārši būt “labam cilvēkam”, tā nav parasta sentimentalitāte, bet ir mūsu – Jēzus mācekļu – autentiskuma mērs, kā arī mūsu kristīgās dzīves liecība mūsdienu sabiedrībā. Pāvests Francisks uzsver, ka, mīlot savu tuvāko, Baznīcas vaigs kļūst jaunāks un pievilcīgāks. Konkrētos darbos īstenota mīlestība ir kristieša vizītkarte, jo no tā visi pazīs, ka esam Viņa mācekļi, ja mēs cits citu mīlēsim, kā Viņš mūs ir mīlējis (Jņ 13,35). Patiesas mīlestības avots ir Dievs, tāpēc lūgsim Viņam šo cēlo tikumu, jo tas mūs dara cilvēciskākus un svētākus.
Piektais – pazemība. Pazemība ir nepieciešama tāpēc, lai mēs iepazītu sevi un dzīvotu patiesībā. Būt pazemīgam nozīmē būt patiesam, godīgam un apzināties, ka viss mūsu dzīvē ir nepelnīta Dieva žēlastība. Kad svētā Katrīna no Sjēnas lūdza Dievam atbildēt uz jautājumu, kas viņa ir, dvēselē sadzirdēja šādus vārdus: “Es esmu Tas, kurš esmu. Tu esi tā, kuras nav.” Svētā Katrīna apzinājās, ka pati par sevi viņa nav nekas, bet par visu bija pateicīga Dievam un Viņa žēlsirdīgai mīlestībai. Vienīgi pazemīgs cilvēks var pretoties kārdinājumiem un nepakļauties velna viltībām. Tāpēc svētais Augustīns saka: “Izvēlies Kristus pazemību, mācies būt pazemīgs nevis lepns!”
Un vēl! Mūsdienu kristiešu problēma ir tā, ka mēs esam pazaudējuši gavēņa garīgo nozīmi. Kāds varētu jautāt: “Kāpēc?” Tāpēc, ka gavēšanai pašai par sevi nav nekādas vērtības. Svētais Gregors Lielais ir teicis: “Svētdariet gavēni!” Gavēšana pati par sevi nav nekas, tādēļ mums vajag to darīt svētu ar lūgšanu un nabagdāvanu. Ja mēs nedalāmies ar ēdienu, kuru esam ietaupījuši, tad tā ir diēta, nevis gavēšana. Arī Lielā gavēņa laiks pats par sevi nav svēts. Šo laiku vajag svētdarīt, jo tam ir nozīme ārpus sevis – Lieldienās. Ja Lieldienu vigīlija mūs pārsteigs nesagatavotus, tas nozīmē, ka esam izniekojuši šo Gavēņa laiku. Savukārt, ja šīs četrdesmit dienas mūs sagatavos Lieldienu vigīlijai, tad šis laiks mūsu dzīvē būs svētīts.
Lai Dievs mums palīdz ar svēto gavēni uzsākt gandarīšanas un samierināšanās laika posmu! Lai mūsu atturība, lūgšana, žēlsirdības darbi, pazemība, piedošana, atzīšanās grēkos ved mūs uz izlīgšanu ar Dievu! Novēlu mums visiem Kunga svētītu un garīgi bagātu Lielā gavēņa laiku!
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
