Līdz apmēram 1960. gadam bija atļautas mājdzemdības, bet vēlāk cilvēka nākšana pasaulē strikti notika tikai dzemdību namos1. Es piedzimu svētdien, 1968. gada 27. oktobrī Rēzeknes slimnīcas Dzemdību nodaļā. Pēc kādas nedēļas mani atveda uz Lielajiem Garančiem – mātes un tēva mājām.
Māju Ozolmuižas Pāpās jeb Papkos izjauca, sanumurētus baļķus pārveda uz Lielo Garanču sādžas nomali, kur mans vectētiņš kopā ar tēti u. c. šo māju uzcēla. Bija it kā i citi varianti, bet vectēvs izlēma, ka negrib būvēties starp mājām, bet gan lejā, sādžas attālākajā malā.
Agrāk vectētiņš no Ozolmuižas katru dienu 6 km gāja uz darbu, vakarā atpakaļ. Apbūves gabalu piepilsētas Lielajos Garančos piešķīra, jo viņš strādāja dzelzceļa darbnīcās. Esmu pirmais no Lukaševičiem, kuram Lielie Garanči ir dzimtie2.
Mums bija tikai vieni kaimiņi – Reznovi kalnā. Pie mūsu žoga Reznoviem bija dzelzs muca ar kurtuvi – gaļas kūpinātava, ko viņi ļāva izmantot arī mums. Reznoviem aka bija pāri ceļam nelielos kociņos. Pa mūsu mājas logiem varēja redzēt, kā kāds no Reznoviem ar nēšiem plecos iet pēc ūdens.
Daudzi Lielo Garanču iedzīvotāji bija vecticībnieki. Mēs respektējām viņu tradīcijas, viņi mūsējās. Var teikt, ka esmu izaudzis tiešā un īsta vecticībnieku dzīves stila tuvumā.
Dzelzceļa Sanktpēterburga–Varšava izbūve (1862) milzīgi izmainīja Inflantijas jeb tagadējās Latgales dzīvi. Radās daudz jaunu darbavietu – gan šo dzelzceļu būvējot, gan to vēlāk apsaimniekojot.
Līksnas grāfu Plāteru alus jau otrā dienā bija nopērkams Ņevas prospektā3, savukārt grāfi varēja aizbraukt uz Varšavu, apskatīties tur teātri, bet atpakaļceļā atvest kādu modernu lustru.
Dzelzceļa apsaimniekošana no pašiem sākumiem prasīja daudz cilvēku, kuri prot lasīt, rakstīt un rēķināt, ir ar atbilstīgām tehniskām kompetencēm. It kā viens no maniem senčiem pa vecmāmiņas līnijai bija inženiertehnisks darbinieks, kurš uz Rēzeknes apkaimi atbrauca no Čenstohovas puses, vēlāk apprecēja manu vecvecmāmiņu Mariju un palika šeit.
Dzelzceļš veicināja ne tikai daudzu izglītotu cilvēku atbraukšanu, bet arī ļoti daudzu latgaliešu aizbraukšanu uz Piceri un Sibīriju. Manas vecmāmiņas māsa aizbrauca uz Piceri, tur apprecējās un palika. Ļuda bija pēdējā no Picera radiniekiem, ar kuriem mums vēl bija kontakts.
19. gs. vidus kartēs var redzēt, ka ne Lielo, ne Mazo Garanču nav. Uz Rēzeknes–Ozolmuižas ceļa ir sākumā foļvarka Režica, tad uzreiz tālāk Ratinieki, kur aiz upes, kuru tajos laikos sauca Mazā Rēzekne, ir iezīmēts krogs un ceļš uzreiz dalās divās daļās – viens pa taisno ir uz Ozolmuižu, otrs caur Bumbišķiem uz Skujām.
Droši vien ka Garanči radās līdz ar dzelzceļa un tā infrastruktūras izbūvi.
Dzelzceļš veicināja izglītošanos. Līnijas visā garumā tika atvērtas skolas, kurās apmācīja apgaitniekus, semaforistus, pārmijniekus, bukšu pārbaudītājus u. c. Viengadīgās dzelzceļnieku skolas tika atvērtas Kārsavā, Daugavpilī, Rēzeknē u. c. Var teikt, ka dzelzceļš Latgalei deva pirmās arodskolas. Rēzeknes dzelzceļnieku skola bija Lielajos Garančos, visbiežāk to tā i sauca – Lielo Garanču železnodorožnā učilišče.
1922. gada vasarā Rēzeknē notika latviešu valodas pilnveides kursi skolotājiem, kuros piedalījās 173 dalībnieki. Nodarbības vadīja Pīters Strods, Ludis Bērziņš, Teodors Zeiferts, Ernsts Nagobads, Zelmars Lancmanis u. c. Kursanti ne tikai klausījās lekcijas, bet gāja ekskursijās, spēlēja teātri utt. Un kur tas viss notika? „Kursu auditorija tika ierīkota Lielo-Garanču, bijušā dzelzceļa skolā, pie Rēzekne I stacijas.”4
Mazie Garanči, Lielie Garanči un Piskunovka agrāk robežojās ar dzelzceļu. Vēl līdz 20. gs. 60. gadiem oficiālos dokumentos un presē dzīvs bija vietvārds Piskunovka, vēlāk bija jau tikai Rēzeknes pilsētas Torņa iela, Lokomotīvju iela.
Torņa ielas galā ir ūdenstornis, kurš jau nav pilsētas teritorijā. Tā kā mēs formāli un reāli dzīvojām laukos, 20. gs. 70. gados Lielo Garanču iedzīvotāji savāca parakstus un lūdza, lai no šī torņa sādžai ierīko dzeramā ūdens padevi5. Vectētiņš teica, ka ūdens vienmēr noderīgs, tā nekad nav par daudz.
Šajā Piskunovkas kalnā6 ūdenstorņa vienā pusē ceļš atzarojas uz Lielo Garanču kapiem, bet otrā pusē ieiet dārziņu un vasarnīcu teritorijā, kur kādreiz bija aleja, augļu dārzi un Piskunovkas foļvarka.
Šo rajonu bērnībā esmu izbraukājis ar savu pirmo divriteni. Milzīgs man šķita Piskunovkas kalns uz Lielo Garanču pusi. Vēl tagad man uz kājas ir rēta, kura palikusi no velokritiena šī kalna smilšainajā lejas līkumā.
Lielie Garanči neparastā, atmiņā ilgi paliekošā veidā piedzīvoja Pirmo pasaules karu.
„Tūkstoš deviņi simti piecpadsmitais gads fronti cieši tuvināja Rēzeknei. Trauksmainā atmosfēra aizvien vairāk sabiezēja arī mūsu pilsētā. Uz lauku ceļiem, kas no dienvidu un rietumu puses veda uz Rēzekni, sādžu un miestu tuvumā bija izvietoti sargposteņi, kurus apsargāja veči un sievas.
Reiz dienas nogalē sievietes, kas atradās sargpostenī pie Lielo Garanču sādžas, nobiedēja draudoša rūkoņa. [..] Pārbijušās sievietes krēslainajās debesīs pamanīja kaut ko masīvu. Tas ar rēkoņu un dārdoņu pa labi no sādžas krita lejup.
Drīz pie posteņa pienāca četri cilvēki dīvainā apģērbā un ar briļļainām ādas cepurēm galvās. Tovakar dežūrposteņa vecākā bija jauna sieviete no Lielo Garanču sādžas Dosifeja Galkina, stipra un droša sieviete. Kopā ar saviem palīgiem viņa nepazīstamos aizturēja personības noskaidrošanai. Izrādījās, ka tajā vakarā, atgriežoties no kaujas uzdevuma, nespēja līdz savam aerodromam aizlidot un Lielajos Garančos bija spiests nolaisties viens no krievu smagās aviācijas pirmdzimtajiem „Iļja Muromietis".”7
Apskatīt lidmašīnu saskrēja vai puse Rēzeknes. Lidmašīnas garums bija 20 metri, bet spārnu vēziens 37 metri. Lidmašīna Lielajos Garančos nokrita, jo tai bija beigusies degviela. Kritiena rezultātā bija salauzta šasija, pēc pāris dienām lidmašīnu salaboja un tā aizlidoja.
Ja ej pa ceļu no ūdenstorņa puses, pirmās ir Muravjovu un Burovu mājas, tad Kasmačs un Galkini. Kad no rīta gāju uz skolu, dažreiz nācās iet kopā ar Viktoru Galkinu, Igoru un Natašu Dudām, kuri steidzās uz 4. vidusskolu.
Nezinu kur, bet kaut kāds kara lidlauks Rēzeknē bija Pirmā pasaules kara gados. Droši vien tas pats, kuru var redzēt 1919. gada fotogrāfijā, „kurā parādīts Padomju Latvijas kara komisārs Kārlis Pētersons, kurš Rēzeknes aerodromā sagaida vācu revolucionāru lidmašīnu, kas atveduši medikamentus V. Ļeņinam”8.
Manās dzimtajās mājās ir viesojušies dzejnieki Antons Kūkojs9, Osvalds Kravalis, Oskars Seiksts, Austris Kalmiņš. Pēdējais ir zināms arī kā Doktors Astrons, kosmiskās fantastikas romāna „Izredzētie"10 autors.
Ar Austri aizgājām uz laipām, pa kurām varēja gar mežu pa taisno iziet uz Lembika mājām, sēdējām pārmaiņus uz akmens upes vidū un lasījām viens otram dzeju.
Arī Antons Kūkojs, kad pie mums viesojās, Lielajā istabā lasīja savu dzeju. Tā bija tolaik ierasta padarīšana – ja kompānijā ir dzejnieks, viņš skaita savus tekstus! Ja tikai dzejnieki, tad vēl jo vairāk, gandrīz vai obligāti! Atceros, kā stundām ilgi Osvalds Kravalis lasīja man savu dzeju, es viņam arī kaut ko! Kā savus dzejoļus man lasīja dzejniece Jo11!
Mans tēvs ar mūsu žigulīti bija aizbraucis uz Potorovu un no turienes uz mūsmājām atvedis Osvalda Kravaļa mantas – viņa mātes austos deķus, zirga ratu riteni, traukus, grāmatas u. c. Osvalds palika pie mums pa nakti, manam tēvam ar viņu neizveidojās emocionāls kontakts un pārsvarā viņš par šo cilvēku runāja negatīvi.
1992. gada vasarā ar mani kopā še bija atnācis akmeņu pētnieks Edmunds Tukišs. Man vajadzēja vecākiem pateikt, ka dodos pārgājienā, parģērbties un paņemt mantas. Edmunds iekšā negāja, palūdza fuksīti un antonovkā pie lieveņa izzāģēja sakaltušos zarus. Šis koks mājai un ieejas durvīm bija vistuvāk.
Mana vecmāmiņa iesvētītās Eliaša dienā lupatiņas sēja šajā ābelē – vietā, kur no stumbra atiet pirmie lielie zari. Viņa uzskatīja, ka tas pasargās māju no zibens spēriena un citām uguns nelaimēm. Tur to lupatiņu bija daudz – vecās nost neviens neņēma, tās tur bija, kamēr izplēnēja lietos un vējos.
Daudzas reizes esmu bijis pie Oskara, arī Oskars pie manīm. Runājām. Rakstījām. Nakšņojām. Mana mamma mums uz šķīvjiem parasti atnesa paēst, līdzīgi bija arī pie Oskara. Šīs divas apdzīvotās vietas12 samezglotas kopā daudzus gadus vēlāk Oskara Seiksta sacerētā dzejolī:
„Nu tuospoš kanopkys
es īredzieju kūkus, tu bazneicu.
Pat i Vypingā saule
lāc treis sekuņdis pyrma kai Garaņčūs”13.
Šobrīd Lielo Garanču mājās saimnieko mana māsa ar vīru un bērniem. Ir ļoti labi, ka pa skursteni ceļas dūmi, no akas plūst ūdens, aug kartupeļi un briest āboli!
1 https://lpr.gov.lv/lv/2007/apbizuotuos-vitys/#.YRmDMy2mCf0 (skat.16.08.2021)
2 Mana māsa Inese ir dzimusi 1972. gadā.
3 https://youtu.be/zwsrhZqx2BE (skat. 09.03.2023)
4 Melnalksnis K. Skolotāju kursi 1922. gada vasarā // „Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, 1923., Nr. 1.
5 Šī iecere netika realizēta.
6 1944. gadā te bija izvietota vācu zenītartilērija. Vēl 20. gs. 90. gados uz kalna varēja redzēt aviācijas bumbu sprādzienu bedres.
7 Varslavāns A. Debesīs – „Iļja Muromietis" // „Znamja Truda", 20.08.1977.
8 Libermans I. Pa muzeja zālēm // „Ausma", 22.07.1960.
9 Ar viņu mans tēvs iepazinās, kad abi strādāja Kalnāju astoņgadīgajā skolā.
10 Kalmiņš A. Izredzētie – Rīga: Avots, 1993.
11 Dibovska J. „Tovys acs kai meža azari” // „Latvijas Avīze", 14.04.2021.
12 Vipinga ir Rēzeknes austrumu nomale, bet Lielie Garanči ir rietumos uzreiz aiz pilsētas.
