„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 22. februāris
Ceturtdiena
Adriāna, Adrians, Adrija, Ārija, Rigonda
+2.6 °C
apmācies

Spūļu ģimene un piena krīze

Anatolijs Krilovs

Augšdaugavas novada Nīcgales pagasta zemnieku saimniecības „Dravnieki” īpašniecei Ingunai Spūlei pašlaik neklājas viegli. Saimniecība specializējas piena ražošanā, tāpēc krasā piena iepirkuma cenu krituma dēļ daudzas piensaimniecības Latvijā un Latgalē nonākušas uz izdzīvošanas sliekšņa. Taču Ingunai ir droša aizmugure -- viņas stiprā ģimene, kas spēj pārvarēt jebkuru krīzi.

Velosipēds nebija jāizgudro no jauna

Inguna dzimusi zemnieku ģimenē Vārkaviešos, Nīcgales pagastā (tolaik -- Daugavpils rajonā), netālu no vietas, kur viņa tagad dzīvo kopā ar ģimeni -- viensētas "Dravnieki".

Absolvējusi vidusskolu Līvānos, Inguna iestājās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas Zootehnikas fakultātē. Pēc augstākās izglītības iegūšanas 1989. gadā viņa sāka strādāt sovhozā "Nīcgale" par zootehniķi. Pēcāk vadīja lielu lopkopības kompleksu, kurā bija 400 govis un teļi.

Pēc kolhozu, sovhozu un paju biedrību sabrukuma Inguna vairākus gadus nodarbojās ar bērnu audzināšanu un mājsaimniecību, līdz 1997. gadā tika uzaicināta strādāt par lopkopības speciālisti toreizējā Daugavpils Lauksaimniecības konsultāciju birojā, kur nostrādāja līdz 2013. gadam.

Turklāt visu šo laiku, sākot no 2000. gada, viņa vienlaikus nodarbojās ar lauksaimniecību un tikai pēc tam, kad pameta darbu birojā, pilnībā pievērsās savai saimniecībai.

“Jau no pirmajām dienām veidoju dažādus projektus, mācījos pati, braucu uz Eiropas valstīm, kur guvu zināšanas un pieredzi. Tagad brīnos, kā man tam visam pietika laika! Tad mēs bijām jauni un drosmīgi, bet tagad esam pieredzējuši, bet piesardzīgi,” spriež Inguna.

Inguna joprojām atceras pirmo pašas radīto projektu. Tas bija tikai 10 tūkstošu latu vērtībā, no kuriem 10% -- sava nauda, ​​bet 90% piešķīra valsts piena nozares attīstībai. Pēc Ingunas teiktā, viņa neizgudroja riteni no jauna, bet pamazām virzījās pa zināmu un pārbaudītu ceļu.

Panākumu atslēga -- barībā, ģenētika un buļļi

Sākumā „Dravniekos” tika uzcelta brīvās turēšanas novietne trīsdesmit liellopiem. Tad Inguna kopā ar kādu viņai labi pazīstamu zemnieku nopirka vēl vienu fermu 120 liellopiem Višķos -- uz pusēm ar lauksaimniecības biznesa partneri.

2014. gadā „Dravniekos” tika uzbūvēta sava jauna ferma 210 govīm, kur tās tagad tiek turētas. Visus šos gadus tika iegādāta nepieciešamā tehnika, lauksaimniecības inventārs un citas lietas, bez kurām nav iespējams kopt zemi un uzturēt piena ražošanas saimniecību.

Situācija, kad strauji sāka kristies piena iepirkuma cenas, pēc Ingunas teiktā, radās tāpēc, ka aptuveni 60% no Latvijā saražotā piena nonāk citās Eiropas valstīs, kamēr Latvijā paliek vien 40%: «Katastrofālā situācija izveidojās kaimiņvalsts Lietuvas dēļ. Tur piena cena sāka kristies, to pašu piedzīvoja arī mūsu ražotāji. Lietuvā bija pieci lieli piena kombināti, tagad to skaits ir sarucis.”

Ingunas saimniecībā pašlaik ir 205 elites kategorijas slaucamas govis un 175 teļi. Vidējais izslaukums no katras govs ir ap 40 kilogrami dienā, bet ir govis -- rekordistes, kas dod 60 un pat 70 kg piena -- tās ir attiecīgi 6 un 7 desmit kilogramu kannas, ko grūti pat iedomāties. No katras sava ganāmpulka govs Inguna gadā izslauc vidēji 12 000 kilogramu piena, taču viņa šo rezultātu salīdzina ar Amerikas govīm, kas dod 14--18 tonnas augstas kvalitātes piena. Ingunai tas ir etalons, uz kuru viņa tiecas: “Dzīvnieku augsto produktivitāti visvairāk ietekmē laba iedzimtība, tas ir, ģenētika, un kalorijām bagāta barība, kāda ir manām govīm. Visas piena devējas -- gan sarkanraibās, gan melnraibās, ir slavenās Holšteinas šķirnes govis, tāpēc arī ir augsti izslaukumi.” Turklāt Ingūnas govis tiek mākslīgi apsēklotas ar ASV buļļu biomateriālu.

Ganāmpulku samazināt nedrīkst

Dienā no sava ganāmpulka (tiek slauktas ap 170 govis) Inguna iegūst vidēji septiņas tonnas piena. Šķiet, ka tas ir daudz.

Taču nelaime ir tā, ka pērnā gada novembrī SIA "Jēkabpils piens" par kilogramu piena maksāja 52 centus, decembrī -- 50, pēc tam -- vēl mazāk. “Lai es daudzmaz varētu savilkt galus kopā, kilogramam piena vajadzētu maksāt 42--45 centus. Pašreizējās ārkārtīgi zemās cenas dēļ saimniecība var izputēt, un mēs to nekādi nevaram atļauties. Mēs katru gadu piedalāmies Eiropas Savienības projektos, par kuriem esam uzņēmušies atbildību, pirmām kārtām -- finansiālu. Turklāt ir saistības arī pret citām finanšu iestādēm, kuras, gribi vai negribi, ir jāpilda. Mums ir jāatstrādā saņemtie līdzekļi. Un, ja piena iepirkuma cena ir 33 centi par litru, pateicoties iepriekš uzkrātajām rezervēm, mēs varam noturēties tikai 2--3 mēnešus. Mēs vairs nedomājam par peļņu, bet gan par to, kā neiekļūt parādos!”. Tāpēc Inguna savu produkciju sāka pārdot uzņēmumam „Preiļu siers”. Šis uzņēmums par kilogramu piena maksā daudz vairāk.

Jebkurā gadījumā, pēc Ingunas teiktā, par govju skaita samazināšanu pagaidām nav runas, jo tā nav izeja no sarežģītās situācijas, kurā ir nonākusi visa piena nozare Latvijā un Latgalē. Ģimene meklēs citus problēmas risinājumus, tostarp cerēs uz pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu, lai lielveikalos un mazumtirdzniecības vietās pircēji vairāk iegādātos pašmāju ražotāju piena produktus.

Sarežģītā situācija nozarē apbēdina zemniekus. Salīdzinājumam Ingūna kā piemēru min citas lauksaimnieciskās ražošanas jomas: “Piemēram, graudaugu audzēšanā viena stunda neko neatrisina, bet par govīm nedrīkst aizmirst pat uz šo vienu stundu. Tām ir jābūt pieskatītām, pabarotām, izslauktām un veselām."

Govju ēdienkartē ietilpst aptuveni desmit dažādas sastāvdaļas: sāls, soda, milti, zāle, kukurūzas skābbarība u. c. Šogad pirmo reizi tika nolemts dot tām kukurūzas graudus. Inguna pieturas pie noteikuma: ja ir sagatavota laba dabīgā barība, tad nav nepieciešamības izmantot dažādas biopiedevas.

Katram savs darbs

Inguna ar nostalģiju atceras laikus pirms 2008. gada, kad piena cena bija nemainīga un augsta, kas ļāva saimniecībai droši virzīties uz priekšu. Savukārt laika posmu no 2008. līdz 2022. gadam lauku uzņēmēja sauc par šūpošanos vētrainas jūras viļņos, te augšā, te lejā.

Tieši toreizējais stabilais periods pamudināja Ingunu un viņas ģimeni pievērsties piena ražošanai, nevis citai lauksamniecības nozarei. Un tas, ka visus šos gadus, vismaz līdz pašreizējai piena krīzei, saimniecība „Dravnieki” ir veiksmīgi attīstījusies, pēc Ingunas domām, ir liels pārējo ģimenes locekļu nopelns.

Inguna ir atbildīga par govju ganāmpulka barošanu un uzturēšanu, kā arī veic vispārēju saimniecības pārvaldību.

Dēls Lauris Spūlis atbild par visu, kas aug, tas ir, uz viņa pleciem ir graudkopība, lopbarības sagatavošana, zemes apstrāde (saimniecībā ir ap 550 hektāru zemes -- ganības, sējumi, aramzeme u. c.).

Meita Līga Spūle ir veterinārārste, strādā saimniecībā un rūpējas par govju ganāmpulka veselību.

Dēls Artis dzīvo un strādā Rīgā. Inguna teic, ka lauksaimniecība nav viņa aicinājums, Artim ir cita profesija un intereses.

Savukārt Lauris un Līga, tāpat kā viņu vecāki, absolvējuši Latvijas Lauksaimniecības universitāti, viņiem ir nepieciešamās zināšanas un pieredze, lai profesionāli darītu sirdij tīkamu darbu.

Laurim ļoti patīk strādāt savā saimniecībā: “Es to pat neuzskatu par darbu. Drīzāk tā ir mana aizraušanās un hobijs, kad strādājas viegli, nepiespiesti un labā noskaņojumā.”

Uz Ingunas dzīvesbiedra Jāņa Spūļa pleciem ir visas tehnikas uzturēšana labā darba kārtībā.

Ir kam nodot saimniecību

Šī draudzīgā un strādīgā ģimene ir klasiska ģimenes darbuzņēmuma paraugs, kur katrs ir atbildīgs ne tikai par viņam uzticēto jomu, bet, ja nepieciešams, var palīdzēt tuvam cilvēkam. Un kopā viņi ir spēks un stiprs darba kolektīvs, kas spēj visu.

Raugoties no malas, var šķist, ka Ingunas un Jāņu bērni piespiedu kārtā iesaistīti zemnieku darbos, -- tā vietā, lai dzīvotu labklājībā pilsētas apstākļos, atvases ir spiestas tālu no civilizācijas smagi strādāt lauku saimniecībā, neredzot savas perspektīvas, attīstību un profesionālo izaugsmi.

Ingunai par to ir savs viedoklis: “Neviens viņus nespiež darīt to, kas nepatīk. Mūsu bērni paši ir izvēlējās savu dzīves ceļu un karjeru. Viņi ir labi speciālisti, mīl savu dzimto pusi, zemi, kur piedzimuši un izauguši, un strādā ar prieku. Galvenais -- bērniem tas patīk un viņi nekurn.”

Pašlaik ģimenei ir daudz problēmu. Piena cenu kritums ir vēl viens smags pārbaudījums. “Tāpat kā visus iepriekšējos gadus mēs to pārdzīvosim strādājot. Mūs ar Jāni mierina un iedrošina tas, ka visas ģimenes kopīgais darbs nebūs veltīgs. Galvenais, ka ir, kam nodot saimniecības vadības grožus. Mēs esam viena ģimene. Un tas nozīmē, ka ģimenes tradīciju un vērtību pēctecībai ir jāturpinās arī mūsu bērnos un mazbērnos. Tas dod mums spēku un pārliecību! Pārējais ir sīkumi!” saka Inguna.