Aizvadītajā nedēļā Latvijas žurnālisti, tūrisma operatori, muzeju darbinieki, vēsturnieki un citi interesenti devās infotūrē, kuras gaitā iepazina Latvijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projektā “Pirmā pasaules kara mantojuma un ekspozīcijas izveide ar mērķi piesaistīt apmeklētājus pierobežā” tapušo tūrisma maršrutu “Pa Pirmā pasaules kara mantojuma pēdām”.
Pasākuma dalībnieki paviesojās jaunizveidotajā Pirmā pasaules kara muzejā Medumos, iepazinās ar Stikānu ģimenes Pirmā pasaules kara mantojuma un vietējās novadpētniecības privātkolekciju, kā arī apmeklēja Pirmā pasaules kara muzeju Turmantā Lietuvā, kura atklāšana paredzēta 17. martā.
Infotūres gaitā bija iespēja ne tikai iepazīt jaunos muzejus, bet arī apskatīt sakārtotos vācu bunkurus dabā, kā arī nokļūt vācu armijas blindāžās, dažās no kurām daļēji ir atjaunota iedzīve.
Pirmā pasaules kara laikā Latvijas un Lietuvas teritorijā vairākus gadus atradās frontes „Dzīvības un nāves” līnija. Tās abās pusēs tika būvēta sarežģīta nocietinājumu sistēma ar ierakumiem, tranšejām un bunkuriem. Tūkstošiem karavīru te cīnījās un krita sīvās kaujās, par ko liecina neskaitāmie kritušo karavīru apbedījumi.
Augšdaugavas novada Demenes, Sventes un Medumu pagasta mežos līdz mūsdienām ir saglabājušies daudzi vācu karavīru būvētie betona bunkuri, iespaidīgas lielgabalu un munīcijas novietnes un nebeidzami ierakumu līkloči.
Svarīgi apzināties kara nestās šausmas
Projekta īstenotāji norāda, ka šādi muzeji ir nepieciešami, lai cilvēkiem atgādinātu, ka karš nav nekāda izklaide, tas nes postījumus, lauž cilvēku likteņus un sadragā gan ekonomiku, gan arī kultūru.
Augšdaugavas novada pašvaldības iestādes “TAKA” vadītājs Rolands Gradkovskis norādīja, ka sākotnēji projekta mērķis bijis piesaistīt tūristus vietējās uzņēmējdarbības atbalstam. Vienlaicīgi ekspozīciju mērķis ir parādīt kara nestās šausmas un postu. It sevišķi svarīgi tas ir patlaban, kad Krievijas karaspēks ir iebrucis Ukrainā.
Pirmā pasaules kara muzejs Medumos ir izvietots ēkā blakus Medumu skolai, bijušajās skolas darbnīcās. Šī ēka jau sen netika ekspluatēta, bet projekta gaitā tika savesta kārtībā un pielāgota muzeja vajadzībām. Vienā no muzeja zālēm ir apskatāmi dažādi Pirmā pasaules kara eksponāti, kuri atrasti tuvākajā apkaimē. Otrajā zālē apmeklētājiem ir iespēja iejusties karavīra lomā Krievijas armijas ierakumos. Krievijas armijas nocietinājumi muzejā ir atveidoti tādēļ, ka dabā tie nav saglabājušies, jo tikuši būvēti no koka. Vācijas armija bunkurus būvēja no betona un tie dabā ir apskatāmi joprojām.
Arī Stikānu ģimenes senlietu privātmuzejā ir aplūkojami daudzi vēsturiski eksponāti no cīņu vietām Medumu apkārtnē. Ģimenes locekļi tos ir uzgājuši gan paši, izstaigājot apkārtējos mežos, gan arī iegādājušies internetā, kur tos pārdod Medumu apkārtnē dienējušo karavīru pēcteči.
Pie Medumiem vācu armijas uzbrukuma potenciāls bija izsīcis
Kara sākumā vācu armijai, strauji uzbrūkot, izdevās ieņemt lielas teritorijas, bet pie Medumiem tās uzbrukuma potenciāls bija izsīcis. Spēka vērienīgam pretuzbrukumam nebija arī krievu armijai, pastāstīja vēstures skolotāja un novadpētniece Miropija Petkune.
Tādēļ, tuvojaties ziemai, armijas sāka veidot ierakumus, kas pamatā sastāvēja no trim aizsardzības līnijām -- pirmās, rezerves un aizmugures līnijas. Pirmā aizsardzības līnija gāja pa Medumu, Sventes un Ilūkstes teritoriju. Attālums starp karojošo pušu pirmajām līnijām, kuras bija nostiprinātas ar trim dzeloņdrāšu rindām, vietumis sasniedza tikai 200--300 metrus.
Pirmajā līnijā bija izvietotas ložmetēju ligzdas, zemnīcas un slēptuves karavīriem, kur viņi varēja atpūsties, paslēpties no lietus. Aptuveni trīs kilometru attālumā bija rezerves līnija, kur bija izvietoti dažādi štābi. Štābu vajadzībām nereti izmantoja pamestas muižu ēkas vai arī zemnieku pamestas mājas. Rezerves līnijā strādāja arī remontdarbnīcas.
Nogāzē pie Smelīnes ezera, Ēģiptes luterāņu baznīcas tuvumā, vācu 77. divīzija bija izbūvējusi veselu pazemes pilsētiņu ar karavīri slēptuvēm. 1916. gadā vācieši šeit sāka vērienīgu bunkuru celtniecību. Daudz šādu bunkuru ir saglabājies gan Latvijas, gan Lietuvas pusē līdz mūsdienām. Apskatīt tos var, izejot speciāli izveidotu tūrisma taku.
Viens no vācu armijas betona bunkuriem atrodas Ēģiptes baznīcas pakājē, kur savulaik bijusi izveidota vesela pazemes pilsētiņa. No betona būvētie vācu armijas virsnieku bunkuri bijuši aprīkoti ar telefona sakariem un elektrību, bet to apdare veidota no koka.
Lai atvieglotu karavīru smago ikdienu frontes līnijā, vācieši rīkojuši arī dažādus izklaides pasākumus, ticis spēlēts arī teātris. Savukārt Smelīnes ezerā rīkota pat jahtu regate.
Vissmagāk vācu armijai bijis ar ēdienu, jo tā karojusi divās frontēs un piegāžu ķēdes bijušas tālu no Vācijas. Sākotnēji vācu armija lielākoties pārtikusi no vietējo iedzīvotāju ēkās atrastajiem krājumiem, bet jau 1916.--1917. gadā situācija krasi pasliktinājusies. Lai tiktu pie ēdiena, vācieši darījuši visu iespējamo, tai skaitā makšķerējuši un medījuši.
Karstums, stindzinošs aukstums, žurkas, līķi…
Karadarbība norisinājās ne tikai virs zemes, bet arī pazemē -- tika raktas alas ienaidnieka pozīciju virzienā un veikta to spridzināšana. Tas bija smags darbs, jo rakt nācās ar rokām, sveces gaismā. Bija arī gadījumi, kad pretinieku alas bija tik tuvu viena otrai, ka viņi pat varēja viens otru dzirdēt.
Medumu apkaimē tranšejās karavīri pavadīja aptuveni pusotru gadu. Tranšeju bija tik daudz, ka tika zīmētas pat kartes, lai neapmaldītos.
Kāds karavīrs savā vēstulē situāciju tranšejās aprakstīja šādi: “Ierakumos mītam septiņas dienas bez miega. Tranšejās valda karstums, stindzinošs aukstums, dubļi, slāpes, žurkas, sviedru smaka, līķi, ap kuriem vasaras mēnešos riņķo mušu bari, bombardēšana, kad zeme kustas un dreb kā želeja, un tam visam pāri bailes.”
Pirmais pasaules karš bija ne tikai sīvu kauju, kurās krita liels karavīru skaits, bet arī inovāciju laiks, kad tika izgudrots rāvējslēdzējs, tējas paciņas, rokas pulkstenis, gāzmaska un daudzas citas lietas, kas tiek lietotas arī mūsdienās.
Pirmā pasaules kara muzeju atklās arī Turmantā
Infotūres turpinājumā tā dalībnieki apmeklēja piemiņas lielakmeni un kapus pie Turmantas. Zarasu rajona pašvaldības pārstāvis Ramūns Keršis pastāstīja, ka Pirmā pasaules kara laikā Turmantā uzturējās ap 14 000 vācu karavīru. Savukārt kopumā frontes līnijā abās karojošajās pusēs atradās aptuveni viens miljons karavīru.
88. vācu divīziju, kas bāzējās Turmantā, sauca par Mengesa divīziju, par godu ģenerālim Mengesam, kurš šeit kara laikā nomira no sirdstriekas. Šeit tika uzstādīts gigantisks piemiņas akmens par godu ģenerālim Mengesam, kā arī visiem kritušajiem vāciešiem. To šurp atveda pa speciāli šim pasākumam ierīkotu dzelzceļa līniju. Ap lielo akmeni tika izveidota mazo akmens pieminekļu aleja ar karavīru vārdiem.
Vēlāk, pēc Pirmā pasaules kara, Sarkanajai armijai ienākot Zarasu apriņķī, Mengesa divīzijai domātie uzraksti no akmens tika notīrīti un pārveidoti par godu Sarkanajai armijai. Savukārt ap lielo akmeni izvietoto mazo akmens pieminekļu aleju okupantu vara ar buldozeru nostūma un apraka grāvī 15 metru attālumā. Projekta ietvaros dažus mazos pieminekļus izdevies atrast.
Līdzīgs muzejs kā Medumos 17. martā tiks atklāts arī Turmantā. Tas atrodas vietējās sākumskolas ēkā. Izglītības iestāde pirms diviem gadiem tika slēgta, un projekta ietvaros daļā telpu izdevās iedvest dzīvību.
Muzejā varēs apskatīt daudzus kara eksponātus -- ieročus, munīciju, apģērbus, instrumentus. Ir saglabājies arī Pirmā pasaules kara laiku gramofons, kurš darbojas un atskaņo mūziku. Daļa no Turmantas muzeja eksponātiem ir iegūta Latvijā.
Projekta “Pirmā pasaules kara mantojuma un ekspozīcijas izveide ar mērķi piesaistīt apmeklētājus pierobežā” gaitā izveidots arī velomaršruts “Pa Pirmā pasaules kara pēdām”. Izbraucot to, var aplūkot vairākus bunkurus Latvijas un Lietuvas teritorijā. Tā kā objekti atrodas diezgan tālu cits no cita, apmeklētāju ērtībai projektā ir iegādāti arī 20 velosipēdi un desmit elektrovelosipēdi, kas piemēroti cilvēkiem ar atšķirīgu fiziskās sagatavotības līmeni.
