Pašlaik, redzot streikus Francijā, liesmojošas atkritumu kaudzes Parīzē, franču nopietno pretestību tiesībsargājošajām iestādēm, saprotam, ka Latvijas iedzīvotāji noteikti nav gatavi šādiem protestiem. Valsts iedzīvotāji, šajā gadījumā runa ir par skolotājiem un mediķiem, joprojām cer aktuālas problēmas atrisināt mierīgā ceļā: rīkojot mītiņus, piketus un reizēm izsludinot streikus.
Kā zināms, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība izsludināja trīs dienu streiku, kurš notiks aprīļa beigās. Bet, salīdzinot ar frančiem, kuri nepiekrīt pensionēšanās vecuma palielināšanai, streiks Latvijas stilā būtībā nav nekas. Un attiecīgi rodas jautājums, vai Latvijā šāda protesta forma nav novecojusi? Vai tā ir efektīva civiltiesību aizstāvēšanā? Vai var cerēt uz rezultātu, ja paši protestu rīkotāji tos atceļ, noticot kaut kādiem solījumiem? Šo tēmu šodien apspriežam ar akadēmiķi, profesoru, Daugavpils Universitātes zinātņu prorektoru Arvīdu Barševski.
Par skolotāju streiku
– Jautājums par streiku kā efektīvu protesta pasākumu Latvijā ir diezgan sarežģīts, – saka Arvīds Barševskis. – Visā pasaulē, arī Rietumeiropā, streiku tradīcijas ir ļoti spēcīgas. Un tās tiešām ir efektīvas, jo politiķiem nepatīk tik skaļi skandāli un jau sākotnēji viņi cenšas vienoties ar arodbiedrībām. Un, ja tas tomēr neizdodas, tad notiek tas, ko mēs šodien redzam Francijā un ne tikai. Savukārt pie mums viss ir citādi. Mūsu tauta ir ļoti pacietīga, tāpēc mēs tik reti streikojam. Mums sit pa vienu vaigu, un mēs tūlīt pagriežam otru.
Runājot par skolotājiem, esmu par to, lai pedagogu darbs būtu pienācīgi atalgots. Tas nav viegls darbs, arī no emocionālā viedokļa. Turklāt jau trīsdesmit gadus skolotāja darbs kopumā nekad nav ticis pienācīgi novērtēts.
Jebkurā gadījumā, kad rodas šādas situācijas, jo īpaši streiks, ir jāmeklē kompromiss. Bet, lai to darītu, ir jābūt vēlmei.
– Bet vai Izglītības un zinātnes ministrija pašlaik ir gatava kompromisam ar skolotājiem?
-- Laiks rādīs. Tāpat kā Francijas valdība, visticamāk, nav gatava, un pašlaik protesti Francijā turpinās. Bet kādas tam būs sekas… Grūti pateikt.
Latvijā izglītības jomas problēma nav tajā, vai būs protesta akcija vai nebūs. Lieta tāda, ka Latvijas izglītības jomā strādājošo arodbiedrības ir sadrumstalotas. Daudzām skolām un augstskolām ir savas arodbiedrības. Un to nedrīkst ignorēt. Jo Latvijā nav vienas spēcīgas izglītības darbinieku arodbiedrības. Tas, ko Inga Vanaga dara, ir labi. Taču viņa nepārstāv visu valsts izglītības sistēmu. Un tas ir slikti protestu kustībai.
– Citu nozaru arodbiedrību atbalsts skolotājiem -- ko tas varētu liecināt?
– Tā jau būs cita saruna. Un valdībai, tā vai citādi, būs jāmeklē kompromiss un, iespējams, jāpilda kādreiz dotie solījumi.
Vai izglītoti cilvēki tagad nav vajadzīgi?
– Profesijas "skolotājs" prestižs gadu no gada krītas. Bet lielākā mērā tieši no skolotāja ir atkarīgs, kādas iespējas dzīvē pavērsies tam vai citam cilvēkam...
– Es tam piekrītu. Mani šausmina tas, kas ir nodarīts skolotāja profesijas prestižam, tostarp arī valsts līmenī. Šajā procesā nozīmīga loma bija sabiedrībai. Un kāds ir rezultāts? Skolotāju nepietiek, turklāt nepietiek visā Latvijā. Es teikšu pat vairāk -- nav daudz studentu, kuri gribētu kļūt par skolotājiem. Un daudzi no tiem, kas saņem šo diplomu, neiet strādāt skolās, dodot priekšroku valsts iestādēm un komercsabiedrībām. Kurš šajā gadījumā ir vainīgs, vai skolotājs? Nē. Jo katrs meklē sev labāko vietu, labāko algu, labākos darba apstākļus. Un tāpēc šodien daudzas Latvijas skolas turas uz skolotājiem -- sava darba fanātiķiem, kuriem viņu profesija ir aicinājums.
Runājot par jauno izglītības saturu skolās, tā saukto kompetenču izglītību, tad tā vispār ir katastrofa. Nav pat viselementārākā -- mācību grāmatu. Vai zināt, kā tagad strādā skolotāji? Lūk, šodienas uzdevums 10. lappusē. Otrs uzdevums būs 59. lappusē un tā tālāk. Skaidras sistēmas vairs nav. Tagad mēs vērojam haosu.
– Kāpēc, jūsuprāt, valsts tā izturas pret izglītības sistēmu un jo īpaši pret skolotājiem? Kāda ir viņu vaina?
– Protams, šo jautājumu labāk adresēt politiķiem. Man nav viennozīmīgas atbildes. Izglītības joma pastāvīgi tiek reformēta un mētāta no vienas galējības otrā. Un tas viss ietekmē profesijas prestižu. Es uzskatu, ka visi šie eksperimenti pie laba nenovedīs, jo es neredzu šajā ziņā nekādu attīstību. Un šeit, droši vien, var runāt par sazvērestības teorijām. Sistēmai, kas šobrīd veidojas pasaulē, izglītoti cilvēki īsti nav vajadzīgi. Turklāt tagad daudzi procesi tiek aizstāti ar mākslīgo intelektu. Turklāt ar cilvēkiem, kuriem ir zemāks izglītības līmenis, ir vieglāk manipulēt.
– Kā jūs kopumā vērtējat pašreizējo izglītības līmeni?
– Es par to nevaru pateikt neko iepriecinošu. Skolās izglītības līmenis krītas, bet ne jau skolotāju vainas dēļ. Viņi, tāpat kā līdz šim, strādā maksimāli apzinīgi un atbildīgi. Bet tas, ka skolās ieviests kompetenču pieejā balstīts vispārējās izglītības saturs, ir milzīgs zaudējums visai mūsu izglītības sistēmai. Un, lai gan šodien tas nav tik acīmredzams, pēc 5--10 gadiem nonāksim pie šāda secinājuma, un mums būs jauna reforma.
Daugavpils Universitāte tik vienkārši nepadosies
– Tas viss izklausās skumji un nevairo pārliecību. Mūsu Izglītības un zinātnes ministrija ir nomocījusi ar reformām ne tikai skolas, tā neliek mierā arī augstskolas. Tostarp arī Daugavpils Universitāti, kuru piedāvā pievienoties Latvijas Universitātei. Tiesa, šobrīd šis jautājums ir nolikts "uz pauzes". Ar ko tas saistīts? Vai ir pārdomājuši apvienot?
-- Paldies Dievam, ka politiķu vidū ir saprātīgi cilvēki, kuri uzskata, ka atstāt otro lielāko Latvijas pilsētu bez augstskolas ir tas pats kas parakstīt spriedumu pašai pilsētai. Jo tieši universitāte piesaista jauniešus, no kuriem daudzi vēlāk šeit paliek. Nodibina ģimeni, laiž pasaulē un audzina bērnus, veido savu biznesu utt. Esmu gandarīts, ka esam atraduši atbalstu Saeimā, turklāt tā ir partija, kura ir pārstāvēta valdības koalīcijā (runa ir par "Apvienoto sarakstu").
Šajā situācijā sarunas ar ministriju un politiķiem turpinās. Un pavisam nesen izglītības ministre Anda Čakša ierosināja izveidot darba grupu, kurā darbosies gan speciālisti, gan politiķi, gan universitātes pārstāvji. Un, ticiet man, neviens no mums šajās sanāksmēs nebūs pasīvs. Es ļoti ceru, ka tiks atrasts labākais variants. Mūsu viedoklis: Daugavpils Universitāte var strādāt Latvijā patstāvīgi! Tāpēc virzīsimies tieši uz šo mērķi!
