„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 21. jūnijs
Piektdiena
Egita, Emīls, Monvīds
+21.1 °C
apmācies

Neredzīgo biedrības ciema klusumā…

Anatolijs Krilovs

Mazajam Neredzīgo biedrības ciemam, kas atrodas Čiekuru ielā, Daugavpilī ir īpašs statuss, lai gan oficiāli tas nav mikrorajons. Šeit dzīvo cilvēki, kuri ir zaudējuši iespēju pilnvērtīgi savām acīm redzēt skaisto pasauli sev apkārt, bet nav zaudējuši mīlestību un interesi par dzīvi, cits par citu, un iespēju robežās tiek galā ar savām problēmām.



Sava darba fanātiķe Ludmila Borska

Jau ienākot šī mikrorajona teritorijā, kur dzeltenas margas stiepjas uz visām pusēm, uzreiz ir skaidrs, kam tās paredzētas. Tie ir ceļveži neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem, kuri, turoties pie margām vai uzsitot pa tām ar spieķi, pastaigājas pa teritoriju un dodas savās darīšanās.

Blakus dzīvojamām mājām (šeit tās ir tikai astoņas) atrodas pamestas un laika zoba skartas ēkas -- ražošanas korpusi, administratīvā ēka un ēdnīca, -- pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā šeit atradās uzņēmums, kurā savulaik strādāja ap 400 cilvēki ar redzes problēmām.

Lai stāsts par šo ciemu un jo īpaši biedrību būtu pilnīgs, jāmin ilggadēja aktīviste, „lokomotīve” un sava darba fanātiķe Ludmila Borska. Savulaik viņa absolvēja Kultūras institūtu teātra un masu pasākumu režisores specialitātē, pēc tam vairāk nekā četrdesmit gadus strādāja par māksliniecisko vadītāju apavu fabrikas Kultūras namā, kā arī par dažnedažādu, tostarp arī pilsētas, pasākumu režisori un inscenētāju, kuriem pati rakstīja scenārijus.

Ludmila ilgus gadus, būdama Neredzīgo biedrības ciema iedzīvotāju padomes priekšsēdētāja, kopā ar saviem palīgiem risina daudzus un dažādus jautājumus un uzdevumus, dažkārt arī tādus, kas neietilpst šo entuziastu pienākumos.

Ludmila, kurai “ciems ir mīļš un nav vienaldzīgs”, tajā dzīvo jau 47 gadus un tāpēc zina visu par tā problēmām un cilvēkiem, kuriem vienmēr ir gatava palīdzēt un to arī dara.

Padomes priekšsēdētāja un locekļi savus pienākumus pilda pēc brīvprātības principa, tas ir, bez atlīdzības, turklāt nerēķinoties ar savu laiku.



Par nožēlu un par laimi

Ludmila Borska pastāstīja, ka ciemā dzīvo ap 1000 cilvēku, bet ar dažāda smaguma redzes traucējumiem -- aptuveni 30. Kopumā Daugavpilī ir ap 450 redzes invalīdi, no kuriem ap 350 ir reģistrēti Latvijas Neredzīgo biedrības Daugavpils teritoriālajā organizācijā. "Diemžēl daudzi cilvēki aiziet mūžībā, bet, par laimi, viņu pēcnācēji redzes traucējumus nepārmanto, un viņi ir veseli," rezumēja Ludmila.

Priekšsēdētāja pastāstīja, ka viņas vadītās institūcijas darbā prioritārās jomas ir ciema labiekārtošana, palīdzība visu kategoriju Neredzīgo biedrības biedriem, kuriem nepieciešams atbalsts – neatkarīgi no vecuma un sociālā statusa, kā arī brīvā laika aktivitāšu organizēšana.

Līdz ar to pēdējos gados ir atrisinātas daudzas komunālas, sociālas un sadzīves problēmas: sakopta un labiekārtota teritorija, izbūvēts sporta un bērnu rotaļu laukums, ierīkoti gājēju celiņi, veikta apzaļumošana -- iestādīti kociņi, augļu koki, ogulāji un dekoratīvie krūmi, izkārti putnu būrīši, ieviesta kārtība Stropaka ezera apkārtnē, nemaz nerunājot par daudzveidīgu kultūras pasākumu -- valsts un citu svētku rīkošanu. Piemēram, nesen tika svinēta Čiekuru ielas 60 gadu jubileja. Tuvojas biedrības 65. gadskārta, par kuras svinību norisi rūpēsies tās aktīvisti.

Līdzās pastāvīgajiem organizācijas sponsoriem, ciema iedzīvotāji un paši redzes invalīdi vāca līdzekļus daudziem vajadzīgiem un labiem darbiem, skolēni piedalās pavasara un rudens talkā, taču bez Daugavpils pilsētas domes palīdzības neizdotos īstenot vērienīgākus projektus un paveikt lielākus darbus. Arī šajā gadījumā lieti noderēja Ludmilas Borskas iniciatīva un neatlaidība, jo citādi daži plāni paliktu uz papīra.

Ludmila Borska savu darbību biedrības un ciema dzīvē un paveiktā darba rezultātus neuzskata par savu nopelnu, bet gan par palīdzību, ko viņa sniegusi padomes locekļiem un citiem cilvēkiem. Ludmila izvadāja ekskursijā pa ciemu, parādīja katru tā nostūri -- kas, kur un kā.



Atbalsta cits citu

Dzīvesbiedri Belousovi ciemā dzīvo apmēram trīsdesmit gadus. Antoņina dzimusi Laucesas pagastā, Mirnija ciemā, tolaik -- Daugavpils rajonā, bet Vitālijs ir īsts pilsētnieks. Abi ir pirmās grupas redzes invalīdi, turklāt jau no bērnības. Viņi iepazinās, strādājot kopā uzņēmumā, kas tolaik darbojās Neredzīgo ciemā: “Kopš tā laika arī esam kopā, dalām rūpes, palīdzam un atbalstām viens otru. Kopā gan priekos, gan bēdās. Šeit ir ļoti labi – daba un klusums, visi ir kā viena ģimene. Ja nepieciešams, palīdzam kaimiņiem, tāpat arī viņi mums.”

Antoņinai un Vitālijam dažkārt ir grūti atrisināt daudzus, pat elementārus jautājumus. Piemēram, apmaksāt rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem (to viņu vietā izdara sociālais darbinieks) vai pagatavot sev maltīti. Tāpēc viņi pasūta pusdienas ar piegādi uz mājām par saviem līdzekļiem.

Šie draudzīgie, sabiedriskie, garā stiprie cilvēki nav raduši žēloties par dzīvi – viņus viss apmierina.

Sarunas biedrus satrauc tikai tukšās ēkas: "Tās vai nu jānojauc, vai, labākajā gadījumā, jāizmanto citiem mērķiem."

Antoņina un Vitālijs, neskatoties uz nopietno diagnozi, piekopj aktīvu dzīvesveidu. Viņi lasa grāmatas Braila rakstā, kuras ņem vietējā bibliotēkā, klausās mūziku un ziņas radio un, protams, bieži dodas pastaigās pa savu ciemu.

Anatolijs Rimšs jau astoto gadu strādā par apsargu bijušās rūpnīcas teritorijā: „Līdz pagājušā gadsimta 90. gadiem šeit tika ražoti filtri un blīves dažādu nozaru vajadzībām. Izgatavoja arī desu plēvi un citu produkciju. Taču pēc slēgšanas daži korpusi palika tukši. Es apsargāju pašreizējo ēkas īpašnieku un nomnieku teritoriju. Tagad šeit tiek ražotas virtuves mēbeles, ir auto remonta un krāsošanas serviss. Agrāk šeit bija 28 firmas -- nomnieki, tagad vairs nav pat desmit."

Iepriekš Anatolijs septiņpadsmit gadus strādāja par šoferi pilsētas prokuratūrā un piecpadsmit gadus -- mežsaimniecībā.



Citur ir labi, bet mājās labāk

Edgars Skrims ciemā īrē mājokli jau piecus gadus. Kādreiz šeit dzīvoja viņa vecmāmiņa, bet tagad -- māsa. Tas arī bija svarīgākais, izvēloties dzīvesvietu. Edgaram te ļoti patīk, viņš šo mikrorajonu salīdzina ar sanatoriju: tīrs gaiss, priedes, nav cilvēku pūļu, klusums, blakus ezeriņš, un, galvenais, kaimiņos labi un draudzīgi cilvēki.

Neatradis savām prasmīgajām rokām pielietojumu dzimtenē un pienācīgu atalgojumu par savu darbu, jauneklis ir spiests strādāt citās Eiropas valstīs. Nesen viņš bija Somijā, bet tagad strādā Zviedrijā. Edgaram ir daudzas specialitātes: krāsotājs, metinātājs, celtnieks. Tagad viņš strādā par elektriķi Skandināvijā: “Jā, tur maksā vairāk. Taču tās man ir svešas valstis, bet savu pieredzi un zināšanas gribas pielietot Latvijas labā. Bet ar pašreizējām cenām šeit nevar izdzīvot. Mani ļoti gribas palikt Daugavpilī. Es nevēlos braukt prom, bet man tas ir jādara."

Astoņdesmit četrus gadus vecais Ilarions Mihailovs ciemā dzīvo jau gandrīz sešdesmit gadus. Jāpiebilst, ka viņš ir mūsu slavenā pasaules līmeņa spīdvejista Oļega Mihailova vectēvs. Ilarions pastāstīja, ka Neredzīgo biedrības teritorijā pašlaik dzīvo trīs Mihailovu dzimtas paaudzes. I. Mihailovs visu mūžu strādājis par šoferi: “Manu acu priekšā ciems uzplauka, šeit bija ražošana un dzīve kūsāt kūsāja. Arī tagad šeit ir labi, bet daudzi mani paziņas, draugi un vienaudži jau ir aizgājuši viņsaulē.”

...Neredzīgo ciems, tā interesantie un jaukie iemītnieki, kur valda miers, skaistums un izolētība, palika aiz muguras. Un atkal mani sagaida trokšņaina šoseja, nemierīga un rosīga pilsēta – cita, ne tik komfortabla vide. Tāpēc atkal gribas atgriezties ciemā!