Slavenajam sacīkšu braucējam, Daugavpils komandas “Lokomotīve” spīdvejistam, daudzu dažādas raudzes godalgu īpašniekam, PSRS sporta meistaram Jurijam Stupakovam drīz apritēs 80 gadi, bet viņa klubam – 60. Tas ir īstākais brīdis lūgt spīdveja veterānu pastāstīt par sevi, saviem sāncenšiem un spīdveja treka meistaru tagadējo -- jauno paaudzi, kā arī parunāt par dzīvi kopumā.
Atmiņās – sacīkšu mirkļi
Pasaulē ir sportisti, kuru nopelnus vērtē pēc olimpisko godalgu skaita, Eiropas un pasaules augstākā līmeņa sacensību sasniegumiem. Lai arī Jurijs Stupakovs ir no „citas līgas”, tomēr viņa ieguldījums spīdveja vēsturē ir nenovērtējams, jo tas ir vesels laikmets. Jurija sportisko sasniegumu uzskaitījums vien prasīs gana daudz vietas. Viņš ir PSRS spīdveja čempionāta finālists individuālajā ieskaitē pieaugušajiem, PSRS komandu čempionāta sudraba medaļnieks 1971. gadā, divkārtējs PSRS komandu kausa ieguvējs -- 1967. un 1969. gadā, Baltijas čempions 1967. gadā utt.
J. Stupakovs, neskatoties uz sporta sasniegumiem bagāto pagātni, dzīvo ļoti pieticīgi. Gan viņa māja, gan dzīve ir vienkārša, Jurijs ir atsaucīgs sarunas biedrs un, pats galvenais, viņš ir ļoti atklāts un uzticību raisošs cilvēks.
Septiņdesmit piecu gadu jubilejā, izrādot īpašu cieņu par Jurija pagātnes nopelniem, viņu uzaicināja uz stadionu „Lokomotīve”, lai godinātu un pat ļāva viņam izbraukt goda apli ar sacīkšu motociklu, taču pirms tam brīdināja, lai virāžās brauc prātīgi un nejoņo tik ātri kā jaunībā: „Kāda tur vairs joņošana? Manā vecumā un ar manām kaitēm? Knapi varēju noturēt rokās motociklu – šo spēcīgo un grūti valdāmo zvēru, lai gan jutu to labi. Uzreiz sāka mētāt no vienas malas uz otru, tomēr apli es izbraucu godam, nekritu kaunā.”
Jurija mājokļa sienas rotā apbalvojumi – neskaitāmas medaļas, goda raksti, aizgājušo gadu un sporta godalgu fotogrāfijas, kam viņš nepiešķir nekādu nozīmi.
Sarunas biedrs, stāstot par spīdveja sacensībām, labi atceras katru sacensību mirkli un niansi, redzams, ka viņš tajā dzīvo joprojām, lai gan ir pagājis pusgadsimts kopš laika, kad Jurijs atvadījās no motocikla.
Sākumā bija motokross
Jurijs piedzima 1943. gadā Žitomirā. Viņa tēvs bija bruņutanku karaspēka pulkvedis, bet māte Poļina -- mājsaimniece. Ģimenē bija arī 1948. gadā dzimušais Jurija jaunākais brālis Boriss, kurš jau ir miris, un divas māsas -- vecākā Tamāra ir mūķene, sieviešu klostera priekšniece Kijivā, jaunākā māsa Natālija dzīvo Žitomirā.
Sports Jurija dzīvē ienāca ar slidām: “Man ir bijušas visādas slidas. Gan ar diviem asmeņiem, kuras ar auklām sējām pie velteņiem, gan ar vienu – klasisko asmeni. Tad bija skrejritenis, vēlāk -- velosipēds.”
Reiz Ļvivas sporta kluba motokrosa komandas treneris uzaicināja Juriju uz treniņu. Sešpadsmit gadus vecais pusaudzis piekrita, un no šī brīža sākās viņa sportista karjera. Vietējā un republikas līmeņa junioru sacensībās Jurijs ieņēma pirmās un otrās vietas. Turklāt startēja tik veiksmīgi, ka vēl pirms iesaukšanas armijā Ukrainas čempionātā jauniešiem izpildīja PSRS sporta meistara normatīvu.
Jurijs ir pabijis daudzās Padomju Savienības pilsētās, tostarp Ukrainā un Moldovā, bijis Krasnodonskā, Luhanskā, Kirovogradā un citās vietās, kur daudzkārt izcīnījis čempiona titulu motokrosā.
Armijā Juriju iesauca 1962. gadā, viņš dienēja Piekarpatu militārajā apgabalā bruņutanku karaspēkā, kā arī turpināja piedalīties sacīkstēs, kurās izcīnīja dažāda kaluma godalgas.
Ukrainas nopelniem bagātais treneris Vladimirs Bondarčuks, kura vadībā trenējās jaunais karavīrs, neļāva saviem aizbilstamajiem dzīvot mierā. Jurijs atceras: “Viņš mūs nodzenāja treniņos, galvenokārt ziemā, līdz spēku izsīkumam. Tā viņš rūdīja sportistus fiziski un garīgi, gatavojot jebkādiem pārbaudījumiem. Esmu viņam par to pateicīgs, jo vēlāk man tas viss noderēja.”
Medaļu otrā puse
1966. gadā pienāca zvans no Latvijas – toreizējais spīdveja treneris Dmitrijs Dribincevs uzaicināja Juriju uz komandu „Lokomotīve”, taču brīdināja, ka viņš nodarbosies nevis ar motokrosu, bet gan ar spīdveju. “Visgrūtāk man bija pārvarēt bailes no ātruma, īpaši pagriezienos, jo motokrosā tas tiek regulēts visas distances garumā, bet spīdvejā to būtiski ierobežo stadiona izmēri. Vēl neesi paspējis uzņemt ātrumu, kad priekšā jau straujš pagrieziens.”
Daugavpilī Jurijs satika Ļubovu, kurai bija meita Ludmila. Pāris nodzīvoja kopā pusgadsimtu, diemžēl sieva jau aizgājusi mūžībā, palikusi pameita, kuru Jurijs ļoti mīl un uzskata par savu meitu. Ludmila, savukārt, neaizmirst patēvu un vienmēr viņam palīdz.
Pateicoties ilgiem treniņiem, Jurijam izdevās kļūt par meistarīgu spīdvejistu. Taču par daudzajām uzvarām, balvām un slavu viņam jāmaksā ar ekvivalentu traumu skaitu. Kā gan bez tām, ja sacīkšu laikā tās netiek izslēgtas, turklāt tiek uzskaitītas speciālā rezultātu tabulā, kurā fiksē ne tikai uzvaras, vietas, bet arī kritienu skaitu. Piemēram, vienā no PSRS komandu čempionātiem Jurijs aizvadīja 95 sacīkstes, 413 braucienus, izcīnīja 123 pirmās vietas, 127 – otrās un 94 trešās vietas, tostarp septiņas reizes nokrita. Komandu kausa izcīņā viņš nokrita divas reizes, bet PSRS čempionātā individuālajā ieskaitē pieaugušajiem – piecas reizes. Un tas, neskaitot daudzās zemāka ranga sacensības.
Tāpēc nav nekas pārsteidzošs, ka Jurijam tagad, vecumdienās, visvairāk ciešanu sagādā vecās traumas. Dažkārt viņš ar lūzumiem piedalījās sacensībās: “Nopietnāko traumu guvu tad, kad kritiena laikā ātrumā mani no visa spēka ietrieca stadiona nožogojumā. Todien es jutos slikti gan fiziski, gan psiholoģiski. Sacensības izvērtās pagalam neveiksmīgas, bet kā gan es varēju no tām atteikties? Jo runa bija par komandas un pilsētas godu..."
Taču pienāca brīdis, kad Jurijam Stupakovam veselība sāka šķobīties, traumas atgādināja par sevi arvien biežāk, ķermenis sāpēja, un tad viņš pieņēma smagu lēmumu – beigt aktīvās sporta gaitas. Tolaik Jurijam bija mazliet virs trīsdesmit: “1974. gada sezonā es vēl šā tā startēju. Taču turpināt nebija jēgas, jo vairs nevarēju uzrādīt labus rezultātus.”
Titulētais spīdvejists ne tikai brauca ar motociklu. Viņš strādāja Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcā dīzeļu cehā par dzinēju demontāžas atslēdznieku, kļuva par sestās kategorijas metinātāju, būvēja objektus dažādās Latvijas pilsētās.
Bija kam līdzināties
Jurijs ir ticies un sacenties ar izciliem sacīkšu braucējiem -- PSRS nopelniem bagāto sporta meistaru, divkārtējo pasaules vicečempionu Igoru Pļehanovu, pasaules čempionu Borisu Samorodovu un pat seškārtējo pasaules čempionu motosacīkstēs uz ledus Gabdrahmanu Kadirovu. Par savu elku Jurijs uzskata Borisu Samorodovu.
Jurijs Stupakovs pirms savas 80. dzimšanas dienas atceras ne tikai savus nopelnus un kaites, bet arī komandas biedrus, no kuriem daudzi bija viņa sāncenši, piemēram, slaveno PSRS sporta meistaru Anatoliju Petrovski, kuram par godu tika iedibināts kauss. Tieši pateicoties viņam un daudziem citiem spīdvejistiem, piemēram, PSRS sporta meistariem Ivanam Ribņikovam, Aleksejam Kravčenko, Sergejam Danu, starptautiskās klases sporta meistaram Anatolijam Kuzminam, auga J. Stupakova meistarība. Jurijs mācījās no viņiem, un viņi mācījās no Jurija.
Parasti Jurijs brauca pārī ar Anatoliju Petrovski. Viņi ieņēma dažādas vietas, bet punkti tika godīgi sadalīti uz pusēm – tāds bija viņu likums.
Jurijs Stupakovs pateicas arī ilggadējam spīdveja kluba „Lokomotīve” vadītājam, PSRS sporta meistaram Vladimiram Ribņikovam, kurš daudz paveicis spīdveja popularizēšanā un attīstībā, pateicoties kuram klubs „Lokomotīve” joprojām pastāv, un to veiksmīgi pārstāv jauni, perspektīvi un titulēti sportisti.
Jāatzīmē, ka Daugavpils spīdveja klubs palīdzēja Jurijam ar naudu, kad veco traumu dēļ viņam bija jāveic gūžas operācija.
Salīdzinot agrāko un tagadējo spīdveju, Jurijs saka: “Mūsdienās sportistiem ir radīti visi apstākļi, lai izcīnītu godalgotas vietas, tostarp viņi ir labi apmaksāti. Iespējams, arī es būtu varējis sasniegt labākus rezultātus, bet ne vienmēr tam bija labi apstākļi, tad bija maz treniņu, tad vēl kaut kas. Tolaik mums par vienu punktu maksāja divus rubļus. Starptautiskās sacensībās – piecus rubļus – smieklīga summa! Bet mēs ar minimālām ērtībām sasniedzām maksimālus rezultātus. Tāpēc es priecājos, ka mana dzīve izvērtās tieši tā, nevis citādi.”
Jurijs Stupakovs bieži apmeklē sacīkstes, viņam ir gada abonements, un priecājas, ka labās tradīcijas turpina spīdvejistu jaunā paaudze. Un cer, ka 80. dzimšanas dienā viņu neaizmirsīs uzaicināt uz stadionu „Lokomotīve”, lai atkal dotu iespēju izbraukt goda apli. Ir taču apaļa jubileja un cienījams vecums. Un Jurijs Stupakovs teic, ka viņš jau nu noteikti pacentīsies!
