„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 25. jūnijs
Otrdiena
Maiga, Milija
+25.7 °C
daļēji mākoņains

Esam apžēloti, lai apžēlotu

Lieldienas ir kristiešu vislielākie svētki. Tos svinēdami, mēs stiprinām savu ticību, kas piešķir jēgu visam, ko darām. Lieldienu liturģijā tiek sludināta patiesība par Kristus augšāmcelšanos, jo, svētā Pāvila vārdiem runājot: “Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu ticība” (1 Kor 15,17). Šajā rakstā pārdomāsim, kā dzimst Lieldienu ticība, kā rodas ticība Jēzum Kristum, kurš ir augšāmcēlies un dzīvo, lai mums dotu jaunu spēku un cerību.

Tukšais Kristus kaps

Iedziļinoties Jāņa evaņģēlija fragmentā par apustuļiem pie Kristus kapa vispirms tiek uzsvērts tukšā kapa fakts. Pirmā pie Kristus kapa atnāca Marija Magdalēna un redzēja, ka akmens no tā ir novelts. Viņa atnāca pirmā tādēļ, ka ļoti mīlēja Kristu, kurš viņu bija atbrīvojis no septiņiem ļaunajiem gariem. Kad viņa redzēja tukšo kapu, vispirms domāja, ka Jēzus miesa ir no tā paņemta jeb izzagta. Jāņa evaņģēlija 20. nodaļā Marija Magdalēna par to sacīja vēl divas reizes (Jņ 20,13.15). Taču tukšais kaps vēl nav iemesls tam, lai noticētu, ka Kungs ir augšāmcēlies.

Katru gadu vairāki miljoni cilvēku no visas pasaules apmeklē Kristus kapa vietu Jeruzalemē. Daudzi ieiet Kunga kapa vietā neticīgi, un arī neticīgi no tā iziet. Bet, neraugoties uz to, Lieldienu ticības pamatā ir fakts, ka Kristus kaps ir tukšs.

Vārda gaisma mūsu dzīvē

Nākošais Lieldienu ticības solis ir Dieva vārds. Kad Jānis, sekojot Pēterim, iegāja tukšajā kapā, viņš redzēja un ieticēja, jo “līdz tam viņi vēl nebija sapratuši Rakstus, ka Viņam vajadzēja augšāmcelties no mirušajiem.” (Jņ 20,9) Mēs varam saprast tukšā kapa faktu tikai tad, kad mums to izskaidro Dieva vārds. Kad Evaņģēlijā lasām par to, kas notika pēc Kristus augšāmcelšanās, tad visi evaņģēlisti uzsver, ka Jēzus, satiekoties ar mācekļiem, skaidroja ar Svēto Rakstu palīdzību to, kas notika pēdējās dienās. Piemēram, diviem mācekļiem ceļā uz Emausu Jēzus sacīja: ““Ak, nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Jēzus tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par Viņu.” (Lk 24,25-27) Jau kopš patristikas laikiem ir zināms noteikums: Vecā Derība kļūst pilnībā saprotama Jaunās Derības gaismā, savukārt Jaunā Derība ir apslēpta Vecajā (latīniski – Vetus in Novo patet, Novum in Vetere latet). Visi Svētie Raksti – Vecā un Jaunā Derība – runā par Kristu, kurš nomira un augšāmcēlās. Šis notikums ir apsolījums, kas ir piepildījies Kristus personā.

Jānis redzēja un ieticēja tādēļ, ka saprata Rakstus. Lūkasa evaņģēlijā lasām: kad augšāmcēlies Kristus satikās ar mācekļiem, tad Viņš lika viņu prātam atvērties, ka tie saprata Rakstus un sacīja: “Tā ir rakstīts, ka Kristus cietīs un augšāmcelsies no mirušajiem trešajā dienā, un Viņa vārdā visām tautām, sākot no Jeruzalemes, tiks sludināta atgriešanās, lai saņemtu grēku piedošanu; jūs tam esat liecinieki.” (Lk 24,44-48) Svēto Rakstu skaidrojums ir ļoti svarīgs ticības nosacījums Lieldienu vēstij. Mūsu ticības ceļā mēs nedrīkstam tam paiet garām. Šajā sakarībā mūsu Baznīcā ir daudz nolaidības un paviršības. Man nākas bieži, sarunājoties ar katoļiem, konstatēt, ka Svēto Rakstu lasīšana ir atstāta novārtā. Bet kā saka svētais Hieronims: “Nezināt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu.” Bez Svētiem Rakstiem mūsu ticība ir akla – bez tiem nesapratīsim ne tukšā kapa faktu, ne arī Kristus ciešanu un nāves noslēpuma jēgu. Viens no spāņu teologiem tēvs Pedro Farness Šerers vaicā: „Kā tas ir iespējams, ka mēs, kristieši, ejam uz Svēto Misi, kas ir pateicības lūgšana Dievam par radīšanu, pestīšanu, svētdarīšanu, par Kristus uzvaru pār nāvi, par Viņa godības krustu un augšāmcelšanos, bet pēc tam ieļaunojamies no krusta mūsu dzīvē? Par ko tad mēs ejam pateikties Dievam?” Tas nozīmē, ka daudzi iet uz dievnamu izpildīt tikai rituālu, bet viņiem nav nekādas dievišķās apgaismības attiecībā uz savu krustu, viņi nepazīst Kristus godājamā krusta noslēpumu.

Ja būt par Jēzus mācekli nozīmē klausīt Viņu, tad pajautāsim sev: “Kādu vietu manā dzīvē ieņem Svētie Raksti? Cik laika un uzmanības veltu Bībeles lasīšanai? Vai, lasot Rakstus, es ieklausos Dieva balsī?”

Viena sirds un viena dvēsele

Kad Pēteris un Jānis aizgāja uz mājām, Marija Magdalēna palika stāvot ārā pie kapa un raudāja. Tad viņai parādījās dzīvais Jēzus un sūtīja viņu pie mācekļiem: „Dodies pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es uzkāpju pie Mana Tēva un jūsu Tēva, pie Mana Dieva un jūsu Dieva.” (Jņ 20,17) Kāpēc Kristus sūtīja Mariju Magdalēnu pie viņiem, lai gan Jānis, redzēdams tukšo kapu jau bija ieticējis? Kristus viņu sūtīja pavēstīt, ka, pateicoties Kunga augšāmcelšanās notikumam, viņi ir tapuši par brāļiem. Iepriekš Jēzus nelietoja šo vārdu attiecībā uz mācekļiem. Šodien esam pieraduši pie vārdiem: brāļi un māsas Kristū. Pateicoties Kristus augšāmcelšanās notikumam, mēs esam kļuvuši brāļi un māsas, jo Kristū saņēmām dzīvību, kas nāk no Dieva. Viņi saprata Rakstus, bet šī vēsts vēl neizveidoja no viņiem brāļu kopienu jeb ģimeni. Tas ir mērķis, uz kuru mūs ved Lieldienu ticība.

Mums ir svarīgi ne tikai saprast, bet arī piedzīvot augšāmcelšanos savā dzīvē, un tas notiek Baznīcas kopienā, kas ir mūsu tuvākmīlestības un komūnijas skola. Apustuļu darbos Pēteris vairākas reizes uzsver, ka Kristus mums pavēlēja sludināt tautai un liecināt. Viena lieta ir būt apustulim, kas sludina, bet pilnīgi cita lieta būt lieciniekam, kurš ar savu dzīvi parāda to patiesību, ko sludina. Svarīgi ir ne tikai saprast, bet arī piedzīvot mūžīgo jeb dievišķo dzīvi brāļu un māsu kopienā – Baznīcā.

Mēs varam saprast Kristus augšāmcelšanās notikumu, pateicoties Rakstiem, bet vai esam to piedzīvojuši Baznīcas kopienā? Netālu no Ļubļinas (Polijā) atrodas Majdanekas koncentrācijas nometne. Tur tika ieslodzīts kāds dedzīgs priesteris, kurš pirms Otrā pasaules kara Ļubļinā aktīvi darbojās ar studentiem. Atradās kristieši, kuri darīja visu iespējamo, lai viņu no turienes atbrīvotu. Vēstulē viņš tiem rakstīja: „Ļaujiet man te palikt, jo te es izdzīvoju īsto dzīvi, jo blakus ir katoļi, pareizticīgie, luterāņi, ebreji, un mēs visi kopā godinām vienu Dievu. Tā ir patiesā dzīve.” Tajos gados vēl neviens nerunāja par ekumenismu, tad arī nebija dialoga ar nekristiešu reliģijām. Šis priesteris piedzīvoja to, ka šie cilvēki, kaut iepriekš nebūdami ienaidnieki, tomēr bija sveši un nekomunicēja cits ar citu. Viņiem pat neienāca prātā doma, ka varētu kopā ar citiem lūgt Dievu. Tur viņi pēkšņi atklāja ko jaunu – piedzīvoja dzīvību, kas nāk no Dieva, piedzīvoja mīlestību, kurai nav robežu, mīlestību, kas nojauc mūrus un ceļ tiltus, mīlestību, kas ir stiprāka par naidu un ļaunumu. Viņš negribēja šo vietu atstāt, jo tik dažādi cilvēki pēkšņi atklāja, ka viņi ir brāļi, jo viņiem ir viens Tēvs.

Mēs esam dziedināti

Nav citas mūžīgās dzīves pieredzes kā brāļu kopiena, kas ir Kristus Mistiskā Miesa. Mēs varam piedzīvot to, ka Kristus dzīvo Baznīcā. Kādā veidā Viņš ļauj sevi iepazīt? Ne jau pēc ārējā izskata, jo mācekļi Viņu redzēja un nepazina. Kristus parādīja viņiem caurdurtās rokas, kājas un sānu, jo caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti (Is 53,5). Bet kā brūces var dziedināt? Ar žēlsirdību! Caur šīm brūcēm mēs, tāpat kā apustulis Toms, burtiski pieskaramies tam, ka Dievs mūs ļoti mīl. Viņš tik ļoti mūs mīl, ka uzņēmās uz sevi mūsu grēkus, ievainojumus un vājības. Šīs brūces ir atvērtie kanāli starp Viņu un mums, pa kuriem pie mums plūst Viņa žēlsirdība. Viss sākas no tā, ka mēs esam apžēloti. No tā sākas kristīgās dzīves ceļš. Mēs tikām apžēloti jeb saņēmām žēlsirdību, tāpēc arī mums pašiem jākļūst žēlsirdīgiem. Pretējā gadījumā, ticība bez žēlsirdības darbiem mirst (Jēk 2,17). Šajās svētku dienās pajautāsim sev: “Vai es, kurš tik daudz reižu esmu saņēmis Dieva piedošanu un žēlsirdību, esmu žēlsirdīgs pret citiem?”

Mūsu ticības pamatā ir augšāmcēlies Kristus, kurš ir uzvarējis grēku un nāvi. Viņš atbrīvo mūsu sirdis no naida, atriebības, skaudības, alkatības, grēka. Viņš dod pārliecību, ka vienmēr ir kopā ar mums un ļaunumam nepieder pēdējais vārds. Lieldienu ticību, kas vēstī par Kunga augšāmcelšanos, mēs varam saprast, pateicoties Svētajiem Rakstiem, bet to piedzīvot varam Baznīcas kopienā. Lai šie Lieldienu svētki dāvā mums ticības, cerības un labestības pieredzi!

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests