Jau daudzus gadus kā žurnāliste vērīgi sekoju līdzi politiskajiem notikumiem Latvijā. Protams, vairāk nekā divdesmit gadus strādājot šajā jomā, lasīju un klausījos daudzus politologus, bet vienmēr īpaši izcēlās Ivars Ijabs. Gudrs, inteliģents, izglītots politikas zinātnē, nebaidās asi izteikties par to vai citu likumu, lēmumu. Un es nebiju pārsteigta, uzzinot, ka viņš nolēmis iesaistīties politikā. Nu jau gandrīz četrus gadus viņš ir Eiropas Parlamenta deputāts, kur aizstāv savas dzimtenes intereses. Marta beigās viņš viesojās Daugavpilī, un es, protams, nelaidu garām iespēju parunāt ar Ivaru Ijabu rubrikā “Redakcijas viesis”.
Ivars Ijabs dzimis 1972. gada 17. novembrī Rīgā. Latviešu mūziķis, politologs, politiķis, Latvijas Universitātes pasniedzējs, profesors, viņam ir doktora grāds politikas zinātnē. Kopš 2019. gada Eiropas Parlamenta deputāts, pārstāv apvienību "Attīstībai/Par!" un partiju "Latvijas attīstībai", kurā ir līdzpriekšsēdētājs. Studējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, Arvīda Klišāna mežraga klasē. Vēlāk studējis filozofiju Latvijā un Vācijā un ieguvis filozofijas bakalaura un maģistra grādu. Jau studējot filozofiju, lielu uzmanību veltījis politikas zinātnes apgūšanai, ko izvēlējies par savu pētniecības virzienu doktorantūrā. Piedalījies dažādos pētniecības projektos, kā arī zinātniskās konferencēs Latvijā un starptautiskā līmenī. Eiropas Parlamentā viņš ir Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un delegācijas attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm loceklis, darbojas Ekonomikas un monetārajā komitejā, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejā, delegācijā attiecībām ar Andu Kopienas valstīm, delegācijā attiecībām ar Dienvidaustrumāzijas valstīm un ar Dienvidaustrumāzijas valstu asociāciju un Eiropas un Latīņamerikas parlamentārajā asamblejā. 2020. gadā kļuvis par Īpašās komitejas attiecībā uz vēža uzveikšanu locekli.
– Ivar, pastāstiet, lūdzu, par savu bērnību? Kur tā pagāja?
– Es visu mūžu esmu dzīvojis Rīgā. Esmu dzimis šajā pilsētā. Mana mamma ir aktrise Baiba Nollendorfa, viņa ir no Kuldīgas (Kurzeme), mans tēvs dzimis un audzis Vidzemē, netālu no Alūksnes. Ņemot vērā mammas profesiju, varu teikt, ka mana bērnība pagāja radošā gaisotnē. Viņa strādāja Nacionālajā teātrī, kur pavadīju lielāko daļu savas bērnības.
– Un kā ar vecvecākiem? Vai brīvlaikā braucāt pie viņiem?
– Ļoti labi atceros, ka vasarā braucām atvaļinājumā uz Jūrmalu. Mēs ar mammu īrējām istabiņu Lielupes krastā. Braucu ciemos pie vecmammas un vectēva Siguldā. Viņiem bija sava māja, un vectēvs man daudz ko iemācīja. Viņš bija stiprs un diezgan skarbs cilvēks, kurš man deva ļoti daudz. Vectēvs mani disciplinēja, un tas, manuprāt, bija labi.
-- Kādi bija jūsu skolas gadi?
-- Es ļoti agri sāku mācīties izglītības iestādē ar mūzikas novirzienu. Jau tolaik sāku spēlēt mežragu, ieguvu labu izglītību. Pēc tam iestājos mūzikas vidusskolā un to veiksmīgi pabeidzu. Tāpēc mana bērnība bija ļoti muzikāla. Pēcāk diezgan ilgu laiku darbojos mūzikas jomā, spēlēju mežragu Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Man joprojām ir daudz draugu, kas strādā mūzikas industrijā. Mana sieva arī ir mūziķe, viņa spēlē vijoli. Es jau sen vairs nemuzicēju, bet mana saikne ar šo mākslas veidu joprojām ir ļoti spēcīga. Manuprāt, mūzikas joma Latvijā ir ļoti augstā līmenī un mums ir izcili mūziķi.
– Un tomēr jūs devāt priekšroku politikas zinātnei. Kāpēc?
– Manuprāt, katram cilvēkam ir savs virziens, kas viņam tuvāks. Vajag tikai to atrast. Politika mani interesēja jau bērnībā. Un jau pieaugušā vecumā tā mani aizrāva vēl vairāk, es iestājos citā augstskolā, sāku studēt šo jomu un pēc tam sāku aktīvi nodarboties ar politoloģiju.
-- Manuprāt, tas ir ļoti sarežģīti...
– Jā, es jums piekrītu. Bet, kā saka, ja nepamēģināsi, tad arī neuzzināsi. Lai nodarbotos ar politiku un politikas zinātni, vajag daudz nervu, bet arī mūziķiem ir jābūt stiprai nervu sistēmai. Politiķim aktīvi jākomunicē ar cilvēkiem, pat ar tiem, kuri pret tevi ir izteikti negatīvi noskaņoti. Viss ir jāpārrunā, jānoskaidro situācija un jārod kopīgs risinājums. Taču mani tas viss aizrauj un man tas tik tiešām ļoti patīk. Es eju uz darbu ar prieku.
– Es domāju, ka jūs labi atceraties, iespējams, vissmagākos gadus mūsu dzīvē. Runa ir par 90. gadu sākumu, kad sabruka visa mūsu agrākā pasaule, cilvēki palika bez darba, visapkārt valdīja nabadzība, haoss...
– Jā, tad es vēl biju pārāk jauns, man bija 20 gadi. Bet es ļoti labi atceros visas tās pārvērtības. Daudzi šos gadus smagi pārdzīvoja, īpaši vecākās paaudzes cilvēki. Daudziem PSRS sabrukums bija šoks. Bet citas iespējas nebija, turpināt dzīvot tā, kā mēs dzīvojam iepriekš, vienkārši nebija iespējams, un es runāju ne tikai par politisko, bet arī ekonomisko sistēmu. Protams, mums joprojām ir daudz jautājumu, piemēram, par privatizāciju, cik lielā mērā tā bija pamatota. Manuprāt, uzņēmumu un dzīvokļu privatizācijā bija daudz negodīguma. Lai gan jāatzīst, ka kopumā privatizācija bija nepieciešama.
-- Vai bija iespējams saglabāt lielos uzņēmumus, kas palika no PSRS laikiem? Es runāju par tādiem uzņēmumiem, kā, piemēram, Daugavpils Ķīmiskās šķiedras rūpnīca?
– Jā, Latvijā bija šī problēma. Atšķirībā no citām valstīm mums neizdevās saglabāt šīs lielās ražotnes. Šodien mēs varam tikai jautāt, kāpēc dažām valstīm tas ir izdevies, un kāpēc mums -- ne? Taču ir jāatzīst, ka kaut ko tomēr esam saglabājuši. Piemēram, Latvijā joprojām ir ļoti labi attīstīta farmācijas nozare. Tomēr tagad lielo uzņēmumu saglabāšana vai nesaglabāšana vairāk ir vēsturnieku diskusijas tēma, mums jāskatās uz priekšu un jādomā, kā veidot savu nākotni.
– Jūs jau gandrīz četrus gadus esat Eiropas Parlamenta deputāts, kur pārstāvat Latvijas intereses. Jūs esat daudzu komiteju un delegāciju loceklis. Runājot vienkāršāk -- ar ko jūs tur nodarbojaties?
– Es daudz nodarbojos ar jautājumiem, kas saistīti ar rūpniecības, pētniecības un enerģētikas nozari. Mēs domājam, kurām dalībvalstīm piešķirt līdzekļus modernās zinātnes attīstībai. Piemēram, lēmums par līdzekļu piešķiršanu Latvijai kvantu datorzinātnei. Eiropa pašlaik atpaliek no ASV un Ķīnas inovācijām, ir laiks tās panākt arī šajā jomā. Tāpēc ir svarīgi attīstīties globālā līmenī. Un Latvija šajā ziņā nav pastarīte, mums ir talantīgi zinātnieki, kuri spēj un ir gatavi to darīt. Un mans uzdevums ir dabūt naudu Latvijai, mūsu zinātniekiem.
– Krievijas propagandas mediji visu vasaru un rudeni aktīvi skandināja, ka Eiropa bez Krievijas gāzes neizdzīvos, visi nosals. Bet mēs izdzīvojām. Rēķini, protams, bija milzīgi, lai gan ne tik kosmiski, kā tika domāts rudenī. Un šeit, protams, paldies par valsts kompensāciju. Bet kā būs tālāk? Vai Eiropas Parlamentā domā par to, kā dzīvosim nākamajā apkures sezonā?
– Ir svarīgi saprast, ka Krievijas gāzei bija, pirmkārt, politiska ietekme. Protams, šī atteikšanās mums bija ļoti sāpīga. Un tagad, iestājoties pavasarim, nevaram atstāt situāciju pašplūsmā un priecāties, mums jādomā, kā dzīvosim tālāk. Latvijā nopietnāk jādomā par enerģētikas attīstību. Visticamāk, turpmāk mēs izmantosim sašķidrināto gāzi, bet mums ir nopietni jādomā par atjaunojamo energoresursu izmantošanu -- par vēju, sauli.
– Kā ir ar kūdru?
-- Kūdras nozare Latvijā ir attīstīta. Kūdra tiek aktīvi izmantota lauksaimniecībā, taču, manuprāt, nav pareizi to izmantot kā izejvielu apkurei. Un, godīgi sakot, Latvijā šī siltuma iegūšanas metode nav attīstīta. Šī nozare var attīstīties, bet tikai lauksaimniecības sektorā.
– Darbs ir darbs, bet jāatvēl laiks arī atpūtai. Kā jūs pavadāt savu brīvo laiku?
– Mani neaizrauj ceļojumi uz eksotiskām valstīm. Manai ģimenei ļoti patīk apceļot dzimto Latviju, reizēm izbraucam aiz tās robežām, bet ne tālu. Mums šeit ir tik daudz brīnišķīgu vietu, kur gribas atgriezties atkal un atkal. Turklāt cenšos sevi uzturēt formā. Mēs ar bērniem daudz braucam ar velosipēdu.
– Ko jūs domājat par Latgali?
– Latgale ir brīnišķīgs reģions, kurā dzīvo lieliski cilvēki. Ņemot vērā aizņemtību, esmu diezgan biežs viesis Latgalē. Nesen biju Ludzā, Rēzeknē, tagad -- Daugavpilī. Augšdaugavas novads ir unikāls, tajā atrodas, es pat teiktu, Eiropas nozīmes objekti. Piemēram, Slutišķu vecticībnieku sādža, dabas parks „Daugavas loki”. Un man patīk, kā pašvaldība attīsta šos objektus. Par tiem jāzina visiem Latvijas iedzīvotājiem. Latgale ir reģions ar savu īpašu vēsturi, ar savām tradīcijām un savu valodu.
-- Un, visbeidzot, par ko jūs sapņojat?
– Nesen pieķēru sevi pie domas, manuprāt, par to domā daudzi cilvēki, tiesa, jauniešiem tas liksies muļķīgi... pēc 50 gadiem es arvien biežāk sāku sapņot par... pensiju (smejas). Un, jāatzīst, ka tagad daudzi cilvēki par to domā un sapņo.
-- Paldies par interesanto sarunu.
