1982. gadā paziņojumā par audzēkņu uzņemšanu Friča Roziņa Maltas sovhoztehnikumā norādīts, ka mācību iestādes adrese ir Rēzeknes rajons, Lūznava, bet uz šejieni var nokļūt ar autobusu Rēzekne–Ismeri–Glužņeva–Malta vai Rēzekne–Vertukšņa–Maltas sovhoztehnikums1. Kā liecina mani novērojumi, tad pasts parasti pirmais reaģēja uz apdzīvoto vietu nosaukumu izmaiņām, savukārt sabiedriskā transporta pieturas itin bieži vietvārdus iekonservēja.
Lūznava ir jaunāka forma, senākas ir Glužņeva, Dlužņeva. Mēs (mani vecāki, kaimiņi, skolasbiedri) parasti šo vietu saucām Glužņeva.
Fricis Roziņš (savulaik tiesāts kopā ar Raini un citiem jaunstrāvniekiem) bija Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komitejas (Iskolata) pēdējais vadītājs. „No 1917. gada 22. decembra līdz 1918. gada 4. janvārim Valkā notika Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomju II kongress. Iskolatu pārvēlēja, izpildkomiteja pārtapa par valdību 24 locekļu sastāvā ar F. Roziņu kā priekšsēdētāju”2. Šajā kongresā 31. decembrī tika apstiprināta arī Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu pievienošana Iskolata pārvaldē esošajai Vidzemes guberņas daļai.
Par Iskolata vadītāju Fricis Roziņš bija nepilnus divus mēnešus – 1918. gada februāra beigās ķeizariskās Vācijas karaspēks ieņēma visu tagadējās Latvijas teritoriju. Pētera Stučkas valdībā Fricis Roziņš bija Zemkopības komisārs. 1919. gada pavasarī viņš saslima ar plaušu karsoni vai Spānijas gripu un 7. maijā Lūznavā nomira3. Apbedīja viņu Brāļu kapos Rīgā.
Krievijas imperators Nikolajs I 1851. gada 15. februārī parakstīja rīkojumu par dzelzceļa līnijas no Sanktpēterburgas uz Varšavu izbūvi. Dzelzceļu sāka būvēt 1852. gadā, 1288 km garo maģistrāli ar 63 stacijām un 3 pieturām izbūvēja 10 gadu laikā un svinīgi atklāja 1862. gadā.
Šī dzelzceļa projektēšanā un izbūvē, it īpaši tiltu būvē, piedalījās slavenais inženieris Staņislavs Kerbedzs4 (1810–1899)5. „S. Kerbedzs dzimis Lietuvā, Naujadvarē, kas atrodas netālu no Panevēžas. Pēc izcelsmes viņš ir lietuvietis (Kerbedis), bet pārpoļojies.”6 Ar viņa dzīvi, plāniem un piemiņu ir cieši saistīta Lūznavas muižas vēsture.
„Pēc pirmās sievas nāves Staņislavs Kerbedzs 39 gadu vecumā apprecējās ar 19 gadus veco Mariju Janovsku – Viļānu muižnieka Vikentija Janovska meitu, mākslinieci"7. Vīrs un sieva lielāko daļu laika pavadīja Sanktpēterburgā, tur 1855. gadā piedzima viņu meita Jevgenija8. Kopumā viņiem bija 6 bērni.
Kad Staņislavam palika 60 gadu, no brāļiem Jūlija un Pētera Dlužņevskiem viņš nopirka Laizānu muižu. 1905. gadā, kad visapkārt virmoja nemieri, meita Jevgenija sāka celt šeit greznu kungu māju. Pēc 6 gadiem darbus pabeidza – uzbūvēja tādu kā pasaku pili, lai Eiropas māksliniekiem nebūtu kauns te rezidēt!
Latgale nav tikai koka arhitektūras un baroka zeme. Kad 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā Eiropā kā meteorīts uzplaiksnī jauns mākslas9 virziens, Latgale atrodas starp Vīni, Berlīni, Varšavu un Sanktpēterburgu. Latgales jūgendstils ir autonoms, savpatīgs fenomens. Noskata, pārvērtē un pielāgo Viļņā, Varšavā un Picerī redzēto. Latgales jūgendstils ir lokālās rocības un stila izjūtas paraugs, kurš vēl īsti nav izpētīts un novērtēts!
Pirmā pasaules kara gados šajā tikko uzceltajā jūgendstila pērlē izmitinājās karaspēks.
1917. gada pēdējos mēnešos Lūznavā dislocējās arī t.s. Glazenapa partizānu vienība. Tā bija krievu karaspēka speciālo uzdevumu vienība, ko komandēja atamans Peters fon Glazenaps (1882–1951). Viņa sieva Marija (aviatore, tankiste, publicējusi par karu memuārus) bija no Borhu dzimtas (tēvs Staņislavs Borhs, dzimis 1860. gada 21. jūlijā Marinzejā).
Glazenapieši Latgalē apsargāja arī 5. armijas virspavēlnieku (štābs Dvinskā). Daugavpilī viens cilvēks pirms pāris gadiem atrada glazenapiešu krūšu nozīmīti10.
Glazenapa t.s. partizānu vienībā kavalērijas divizionu komandēja pulkvedis Vladimirs Kovaļevskis (1876–1958). Viņš sarakstīja dienasgrāmatu, kuras mašīnraksts glabājas Parīzē, Baltās kustības arhīvā. Dienasgrāmatā ir arī par Lūznavu. „Grezna muižkungu māja. Tvaika apkure, ūdensvads un elektrība. Sienu apdare – ozols un sarkankoks. Visur gleznas, bronza un kristāls. [..] Simts soļu attālumā agrākā māja, tur kanceleja. Zaldāti 3 gadu laikā visu pieķēzījuši. Parks un augļu dārzs. Iebraucot plata, versti gara liepu aleja ar veciem, augstiem kokiem."11
1923. gadā Valsts zemes fondā ieskaitīto īpašumu sarakstā ir arī Rozentovas pagastā esošā Dlužņevas (tieši tā tur rakstīts!)12 muiža. Par šī atsavinātā nekustamā īpašuma bijušo īpašnieci uzrādīta Jevgenija Staņislava meita Kerbedze. Tajā pat sarakstā var izlasīt, ka šai sievietei piederēja arī Riebiņu muiža13 Silajāņu (vecais nosaukums Solujuoņu) pagastā, bet Sofija Staņislava meita Kerbedze ir Viļānu muižas līdzīpašniece.
Lūznavas muižā tika ierīkota skola. Laizānu (Dlužņevas) kurlmēmo skola tika atvērta 1923. gada 1. septembrī. Tā bija Latgalē pirmā un starpkaru periodā vienīgā šāda veida skola. Līdzīgas skolas bija Valmierā, Jelgavā, Rīgā, Laizānu skola to vidū bija pati lielākā – 1937. gadā šeit dzīvoja un mācījās 192 kurlmēmie no visas Latgales14.
Šie 192 bērni bija sadalīti 16 klasēs, jo katrā klasē nedrīkstēja būt vairāk par 12 bērniem. Katrai klasei bija savs audzinātājs, trūcīgu vecāku bērni te dzīvoja un mācījās bez maksas. Blakus runas mācībām un vispārējiem priekšmetiem skolā mācīja arī arodus – meitenes mācījās aust, šūt, roku un mašīnadīšanu, izšūšanu utt., bet zēni mācījās galdnieka, kurpnieka, drēbnieka, kalēja un dārznieka amatus.
Skolas specifikas dēļ te bija liels pedagoģisko u. c. darbinieku kolektīvs, pati skola tika tieši finansēta un pārraudzīta no valsts. Skolai bez ēkām piederēja arī prāvi zemes īpašumi, kuru kopplatība bija 49,32 ha: aramzeme 14,40 ha, pļavas 5,90 ha, mežs 8,44 ha, ganības 0,24 ha, parks 10 ha, augļu dārzi 7,05 ha, ceļi 1,38 ha, ūdeņi 1,91 ha.
Lūznavas muižai paveicās, ka tā praktiski necieta Otrā pasaules kara gados.
Viens no talantīgākajiem vērmahta karavadoņiem bija Ērihs fon Manšteins (1887–1973). Tieši viņa komandētais 56. motorizētais korpuss (8. tanku divīzija, 3. motorizētā strēlnieku divīzija, 290. strēlnieku divīzija) 1941. gadā sagrāva padomju karaspēku Latgalē līnijā Daugavpils–Rēzekne–Kārsava. Ērihs fon Manšteins ar savu štābu 1941. gada jūlija sākumā uz īsu brīdi izmitinājās Lūznavas muižā.
Lūznava – viens no visnozīmīgākajiem izglītības centriem Latgalē 20. gadsimtā!
„Dažôs mujžôs mujžiniki atkloj bàrnu elementarškolas. Pyrmâ vitâ ir mynams Lajzanu mujžas ipašniks Kerbedzs, kas jau šù rudin grib atklót un isókt nu latvišu volúdas. Šej byus pi mums pyrmô škola, kur bàrnus mócís latviski. Poļu bàrnim pasnégs ar pòlu volùdas mócíbu. Vínígi jònùžàloj, ka Kerbedzia kungs školu grib atklót tik šaurôs ramkôs: školâ tiksùt pijémti tik mujžas kolpu bàrni”15.
Šķiet, ka tas bija Jevgenijas brālis vai brālēns, kas to skolu organizēja. Cik var noprast, tad 1906. gada rudenī šī skola arī tika atklāta. Līdzīga tipa skolu tajā pat laikā plānoja atvērt arī brāļi Bohomoļci16 Rozentovā.
Lūznavā 1946. gadā sāka darboties lauksaimniecības skola. Vēlāk šo mācību iestādi pārdēvēja par Maltas zooveterināro tehnikumu, tad par Maltas lauksaimniecības tehnikumu, noslēgumā par Maltas sovhoztehnikumu17.
Tehnikuma laikā ap bijušo muižu izauga īsta pilsētiņa. 1971. gada 27. martā atklāja jauno kopmītni 416 cilvēkiem. „Piecstāvu ēkā ir ērtas, saulainas istabiņas, kurās dzīvos pa 3–4 audzēkņi. [..] Visu pirmo stāvu un pagraba telpas aizņem liela, glīta ēdnīca ar 250 vietām un moderna virtuve."18
Tur es ēdu, tur es gulēju 2006. gada 26.–27. jūlijā. Lūznavā no 23. līdz 30. jūlijam noritēja 3x3 nometne. Ilga Šuplinska vadīja ievirzi „Latgaliešu valoda un literatūra", tās ietvaros notika latgaliešu literātu vakars „Annas diena dzejiskās noskaņās". Bija daudz runātāju uz skatuves, arī klausītāju bija teju pilna Lūznavas Profesionālās vidusskolas Pasākumu un kino demonstrēšanas zāle. Vēlu vakarā sākās nīkšana, vēlāk karstā un zvaigžņotā naktī nelielā kompānijā bija romantisks gājiens pie Lūznavas Madonnas19.
Gājām gar skaisto muižas ēku, kura bija ieaugusi milzīgās tūjās un kurā tad atradās Lūznavas pamatskola20.
Ko vēl pateikt?
Lūznavas muiža ir izcili skaista. Kaut kas līdzīgi skaists Latgalē vēl ir Preiļos un Rikavā, bet Austrumsēlijā Červonkā un Kalkūnos.
1 F. Roziņa Maltas sovhoztehnikums uzņem audzēkņus mācībām // „Padomju Daugava", 29.05.1982.
2 Šneps-Šneppe M. Latgale – atspulgi vēstures spogulī – [B.v.]: Madris, 2020., 126.lpp.
3 Cik var noprast, nomira tieši bij. Lūznavas muižā.
4 Tieši viņš, piemēram, projektēja dzelzceļa tiltu pār Daugavu tā laika Dinaburgā. Tas bija pirmais metāla tilts (saukts čugunka) šajā pilsētā pār upi, tā garums bija apmēram 400 metri. Staņislavs Kerbedzs bija arī visas dzelzceļa līnijas Sanktpēterburga–Varšava izbūves direktora vietnieks.
5 Todteuliste // „Rigasche Rundschau", 14.04.1899.
6 Anspaks A. Kas noticis Riebiņos? // „Cīņa”, 05.07.1986.
7 Anspaks A. Kas noticis Riebiņos? // „Cīņa”, 05.07.1986.
8 Mira 1946. gada 10. jūlijā Romā, apglabāta līdzās savam tēvam Varšavā.
9 Jūgendstils bija arī apģērbā, interjerā u.c. Sandrai Ratniecei ir promocijas darbs par jūgendstila poētikas iezīmēm latviešu literatūrā.
10 Tādu nozīmīti izcilā stāvoklī Vertukšnes apkaimē atrada arī viens Latgales kultūras darbinieks.
11 https://paris1814.com/glazenap (skat. 26.01.2021)
12 Valsts zemes fondā.. // „Valdības Vēstnesis”, 23.05.1923.
13 To Staņislavs Kerbedzs nopirka 4 gadus vēlāk par tag. Lūznavu.
14 Polis A. Kurlmēmie Latgales apgabalā // „Latgales Vēstnesis”, 21.05.1937.
15 Kustiba stórp myúsu mujzinikim // „Auseklis", 29.09.1906.
16 1905.–1906. gadā latgaliešu laikrakstos tā arī drukāja – Bohomolci. Tā ir viena no pirmajām reizēm, kad drukā parādās latgaliešiem neierastais burts h.
17 Ar to arī Maltas vārds no mācību iestādes nosaukuma pazūd, parādās realitātei atbilstīgākais Lūznava.
18 Studens K. Jauna kopmītne Maltas lauksaimniecības tehnikuma audzekņiem // „Avangards", 08.04.1971.
19 Šajā vietā ap 1910. gadu tika uzstādīta pirmā Lūznavas Madonna. Kas statuju veidoja, precīzi nav zināms – poļu tēlniece Jūlija Stabrovska, kāds nezināms itāļu mākslinieks vai kāds cits. Pirmajai Madonnai bija lokanas un vijīgas formas, to sedza daudz krokaina apģērba. Statuja cieta karu gados (1917–1920), bet tika atjaunota. Uz postamenta nostāvēja līdz 20. gs. 50. vai 60. gadiem, kad tika nogrūsta un vēlāk iemesta dīķī.
1989. gadā LTF aktīvisti sameklēja un izvilka nelielus šīs sākotnējās statujas fragmentus. Taču fragmenti bija ļoti bojāti un nelieli, tādēļ izsprieda nemēģināt rekonstruēt veco, bet uzstādīt vietā jaunu, līdzīgu statuju.
Ar stilizāciju nodarbojās LMA studenti un docētāji. Ligijas Vroņevskas diplomdarbs (modele bija Dace Vinklere) šķita derīgs tam, lai, pārveidots bronzā, kļūtu par Lūznavas jauno Madonnu. Tagadējā Madonna tika atklāta un priestera iesvētīta 1991. gada 14. jūnijā.
