Par vēl vienu neoficiālu Daugavpils mikrorajonu var uzskatīt teritoriju starp Vaļņu ielu un Šuņezeru, kas atrodas netālu no cietokšņa. Tie ir daži daudzdzīvokļu nami Cēsu ielā, kā arī mājas Odu ielā. Šeit dzīve rit rimti, ar saviem priekiem, raizēm un arī bēdām. Taču tādēļ šejienes iedzīvotāji tādēļ nav kļuvuši noslēgtāki un nesabiedriskāki.
Mājā bez logiem un durvīm
Vienstāva sarkano ķieģeļu māju bez ērtībām, kas atrodas Odu ielā, savā ziņā var uzskatīt par unikālu. Ne tikai tāpēc, ka tā atrodas pašā cietokšņa nomalē, bet arī tādēļ, ka, pēc dažu šīs mājas iedzīvotāju teiktā, šķiet, ka tā kalpo par trimdas vietu sagrēkojušajiem, tikai nav skaidrs, kas tie ir par pasaules grēkiem. Šeit ir dzīvojuši visdažādāko sociālo slāņu ļaudis: vieni pēcāk devušies prom, citi nākuši viņu vietā, daži šeit mitinās gadu desmitiem.
Tomēr jāteic, ka pašlaik šajā mājā dzīvo kārtīgi cilvēki, par ko var spriest vizuāli: pagalms ir sakopts, pie mājas novietotas automašīnas, ir redzams pat ainavu dizaina „pieskāriens”, tiesa, vajadzētu vēl aizvākt atkritumus, un tad jau varētu pietikties sakoptāko namu pagalmu konkursam. Tagad šajā ēkā vairāki dzīvokļi ir tukši.
Par Natālijas Kučerjavajas un viņas vīra Jevgeņija, ar kuru kopā nodzīvoti 37 gadi, sen notikušo pārcelšanos uz šejieni varētu uzrakstīt skumju stāstu. Savulaik Natālija kopā ar četriem bērniem, no kuriem viens bija invalīds, kopā ar māti dzīvoja kā īrniece viņas trīsistabu dzīvoklī Čerjomuškās. Un, kad mamma nomira, izrādījās, ka parāds par mājokli ir aptuveni trīs tūkstoši latu ar visām no tā izrietošajām sekām. Turklāt mājoklis nebija juridiski noformēts, bija arī citas problēmas, kuru dēļ Natālija ar bērniem nevarēja palikt vecāku mājoklī. Viņai tika dots mēnesis, lai izvāktos.
Rezultātā viņa ar vīru un bērniem nokļuva Odu ielā: “Bija janvāris, liels sals. Dzīvoklī nebija ne logu, ne durvju, ne plīts! Ēdienu es gatavoju ārā uz paštaisītas plīts. Malkas nebija, cirtām krūmus un tos dedzinājām. Pēc ilgas staigāšanas uz pilsētas domi un klauvēšanas pie kabinetu durvīm beidzot uzmūrēja mums krāsni, kas līdz pat šim laikam tā arī nedarbojas. Logus un durvis iegādājāmies un uzstādījām par saviem līdzekļiem, arī remonts veikts par savu naudu.”
Ģimenes dzīve turpinājās, taču par laimīgu to nekādi nevarēja nosaukt, un pat tagad Natālijas dzīvi nevar uzskatīt par pilnvērtīgu. Viņa ir mājsaimniece. Par laimi, vīrs strādā par sētnieku Ziemeļu mikrorajonā, taču nopelnītās naudas knapi pietiek iztikai, tāpēc dzīvesbiedri priecājas par materiālo palīdzību, ko sniedz divi bērni, kuri devušies peļņā uz ārzemēm.
Nauda un pārliecība
Dzīve kotedžu ciematā pie Šuņezera rit pēc saviem īpašiem noteikumiem. Uz to var skatīties tikai no malas, stāvot aiz žoga. Tur dzīvo cilvēki ar atbilstošu sociālo statusu un dzīves noteikumiem. Atliek vien atcerēties, ka reiz šajā vietā atradās tukšs, vērmelēm aizaudzis klajums.
Cēsu ielā ritēja sava dzīve. Šī ir unikāla vieta. Citi pilsētnieki jūtas laimīgi, ja izdodas tikt uz šejieni vasarā, lai atpūstos, bet rajona iedzīvotājiem atpūtas vieta ir piecu metru attālumā -- Šuņezers atrodas turpat, pie mājām, bet tā krastā ierīkota peldvieta.
Pagalmā, ko ieskauj piecstāvu mājas, ierīkots bērnu un sporta laukums, bet tur nebija neviena cilvēka.
Tukšām logu ailēm uz apkārt notiekošo noraudzījās nepabeigtā piecstāvu māja, kuras būvdarbi iesākti vēl tad, kad šeit atradās kara skola. Nedēļas nogalē ielās gandrīz nebija cilvēku: vietējie iedzīvotāji iznesa atkritumus, kāds nāca no mikroautobusa, kas bija piestājis ciemā, citi devās kājām vai ar automašīnu savās darīšanās.
Pāvelam ir trīsdesmit gadi, viņam vēl nav ģimenes, netiek arī plānots to dibināt, jo vīrietim nav stabilu ienākumu -- viņš strādā sezonas darbos. Pāvels savulaik pabeidzis 38. arodvidusskolu ceļu būves specialitātē, kopš tā laika arī strādā šajā darbā: “Kāds gan es līgavainis un vēl jo vairāk ģimenes cilvēks? Tā taču ir liela atbildība. Mīlestība ir mīlestība, bet tikpat svarīgs ir stabils materiālais stāvoklis. Bet, ja tā nav, dzīvē noteikti radīsies problēmas. Kam gan tās vajadzīgas?”
Citādi Pāvelam dzīve ciemā šķiet gana komfortabla, ja neskaita to, ka nav veikala, kā arī neatbrauc piena un kartupeļu piegādātāji, kā tas bija vasarā. Turklāt sarunas biedrs pauž bažas par vides un teritorijas tīrību un drošību. Stāvvietu trūkuma dēļ daudzi auto īpašnieki vasaras sezonā, ierodoties pludmalē, novieto savus spēkratus zālienos vai uz lauka.
Pāvelu priecē tas, ka Vaļņu ielas pretējā pusē, tieši iepretī ciemam, top vai nu uzņēmuma ēka vai cits objekts: “Nav svarīgi, kas tas ir! Galvenais -- kāds ir ķēries pie darba, un tas jau ir labi. Iepriekš tur nebija nekādas dzīvības, viss izpostīts un sagrauts -- klajums, mežonīga vieta. Beidzot situācija sākusi mainīties uz labo pusi. Ir patīkami redzēt, ka cilvēki mums blakus kaut ko darīs.”
Atbildot uz jautājumu, ko Pāvels šobrīd visvairāk vēlētos, viņš teica -- materiālo labklājību un pārliecību par nākotni. Un dvēselei? Izrādās, ka to pašu.
Kaut beigtos karš!
Vecāka gadagājuma kundze Broņislava, atbraukusi no pilsētas ar mikroautobusu, nesa somā pūpolu pušķīti -- viņa gatavojas Lieldienām. Broņislava ir apmierināta ar dzīvi Cēsu ielā, taču: „Visvairāk man vajadzīga veselība, bet tās nav. Vecums... Es vēlos, lai drīzāk beigtos karš Ukrainā! Nu cik var? Cilvēki nogalina cilvēkus! Vai tas ir normāli?"
Divdesmit divus gadus vecais Nikolajs Filoņenko dzīvo mikrorajonā kopā ar vecākiem. Strādā Zieglera rūpnīcā par montētāju. Pirms tam Nikolajs divus gadus nostrādāja Vācijā, taču nespēja tur iedzīvoties. Nevis tāpēc, ka netiktu galā ar darbu vai nepatiktu dzīve ārzemēs, bet gan tāpēc, ka bija šķirts no ierastās dzimtās vietas un gribējās atpakaļ uz Daugavpili, kuru Rietumi ar savām vērtībām tā arī nespēja aizstāt.
Nikolaju satrauc tas, ka bērni, kuriem uzbūvēts brīnišķīgs rotaļu laukums un kur ir iespēja fiziski vingrot, tā vietā labprātāk dzīvo virtuālajā vidē, sēžot pie datoriem un „glaudot” viedtālruņus: “Atceros, ka mēs ar vienaudžiem centāmies nesēdēt mājās, četrās sienās. Aizrāvāmies ar dažādām āra spēlēm, braucām ar velosipēdiem, devāmies pastaigās, vārdu sakot, vairāk centāmies izpētīt reālo vidi, nevis virtuālo telpu. Man arī tagad patīk braukt ar velosipēdu.”
Veikala neesamība Nikolaju īpaši nesatrauc, jo viņam ir automašīna, tāpēc viegli var atrisināt preču iegādes jautājumu, savukārt pārtiku Nikolajs pērk Ziemeļu mikrorajonā.
Andris šeit īrē dzīvokli: “Mierīgs un kluss rajons, netālu ezers, kur man patīk makšķerēt. Tik tuvu, ka makšķeri var iemest, sēžot pie loga. Protams, šeit nav dažu iedzīvotājiem nepieciešamu infrastruktūras objektu, taču jāsaprot, ka tirgus attiecību laikos, kad visi skaita naudu, neviens ar zaudējumiem nevērs vaļā ne veikalu, ne medpunktu, ne aptieku. Pilsēta nav tālu, turklāt kursē mikroautobuss.” Andris strādā par automehāniķi.
Dzīve barakā
Šajā vietā ir daži mājokļi, kas arī atrodas Cēsu ielā, bet attālāk no piecstāvu mājām. Tā drūmi pelēka ēka un tai piebūvēta itin kā kotedža, uz kuras lieveņa svaigu gaisu ieelpot iznākuši dzīvesbiedri Anna un Eduards Lindenovi. Pēc trim gadiem viņi svinēs zelta kāzas.
Pārsteidza tas, ka viņi dzīvo šajā savdabīgajā namiņā -- nevis privātīpašumā, bet gan barakā, pēc laulāto teiktā, tā to sauc kopš neatminamiem laikiem, kur viņus pirms 37 gadiem izmitināja uz laiku -- 2--3 gadiem, un nu jau ir pagājuši gandrīz četri gadu desmiti. Taču mājoklis gan izskata, gan kārtības un tīrības ziņā nav pelnījis tik nievājošu nosaukumu -- baraka. Bet tas ir saimnieku nopelns, kuri aizņem vienu mājas pusi, otrā dzīvo citi cilvēki.
Mēs neiedziļinājāmies notikumos, kādēļ Anna un Eduards savulaik apmetās šajā mājoklī, galvenais, viņi šeit jau ir nodzīvojuši gandrīz četrdesmit gadus, izaudzinājuši bērnus, līdz viņi pameta vecāku ligzdu: “Pirms tam mēs vienpadsmit gadus dzīvojām Grīvā, pārcēlāmies uz šejieni ar diviem bērniem -- Anatoliju un Irinu. Šeit piedzima Ivans. Vecākie bērni dzīvo netālu no mums, bet Ivans iet jūrā.”
Anna pirms aiziešanas pensijā strādāja dažādos darbos, kopumā ap desmitiem, bet Eduards 46 gadus nostrādāja par šoferi. Atmiņu par aizvadītajiem dzīves gadiem ir vairāk nekā pietiekami, kopīgās pensijas iztikšanai pietiek, bet veselību par naudu nenopirksi. Anna stāsta: “Šos gadus mēs nedzīvojām normālā mājoklī ar ērtībām, bet visu laiku mitinājāmies barakā. Nosaukums vien ir ko vērts! Tāpat kā dzīves apstākļi! Tas ietekmēja manu veselību, tā ir pagalam sašķobījusies.”
Tomēr Anna nezaudē optimismu, jo spēku un enerģiju viņai sniedz savs dārziņš, kas atrodas netālu no mājokļa. Tas, pēc Annas teiktā, ir viņu abu aizmugure un rezerve nebaltai dienai, jo viņiem nav vasarnīcas. Anna jau gatavojas pavasara darbiem un bieži raugās uz dārza pusi, taču īstais laiks vēl nav pienācis. Tiklīdz laiks kļūs siltāks un zeme iesils, varēs sākt kārtējo dārza darbu sezonu.
