Purenes

Trimdā dzīvoja un darbojās daudz latviešu dzejnieku. Man personīgi ļoti patīk triju no viņiem teksti: Ināra Brēdriha (1930–1991), Klāras Zāles (1911–2003), bet jo sevišķi Andreja Pablo Mierkalna (1928–2005). Biju patīkami izbrīnīts, kad nejauši ieraudzīju man tik tīkamā autora dzejoļus latgaliski¹.

1955. gadā žurnālā „Dzeive” publicēti Andreja Pablo Mierkalna dzejoļi, viens no tiem – „Purini Alpu kolnūs”. Dzejolis pārpilns ar puķu simboliem, no kuriem divi galvenie: kalnos augošās rozes, kuras asociē izsmalcinātību un svešzemi, savukārt purenes – dzimteni un nepamanītu skaistumu.

„Bet te – kai būra rūka pēkšni mani nas,

Kur kolnu strauta molā spylgti dzaltons kas,

Tur purini, kai tī, kū dzimtinē

Es kaidreiz saplyuču voi symtu! Nā,

Es tōļōk nakōpšu pēc snīga rūzem.

Jo purini tepat man – saules gūzē!”²

Andra Vējāna dzejolī „Manām skolniecēm”³ purenes ir pavasara siltuma, jaunības un plauksmes simbols. Robustākas un skarbākas ir purenes Oskara Seiksta vienā no pirmajiem publicētajiem dzejoļiem:

„Purinis ryusī leidz ausim – dzeļkst

Saulrītam nūbruozta pīre

Pēc bosom pādom ūž zeme –

Iz sātys pusi

Sirdī pa osai prīžskujai īsasmiļkst”⁴.

Purenes bija Jāņa Klīdzēja mīļākās puķes. Tādēļ Sakstagala pamatskolā, kura ir nosaukta rakstnieka vārdā, ir tradīcija „salasīt un atnest uz skolu purenes J. Klīdzējam”⁵.

Savvaļas purenes ir tipisks slapju vietu augs. Cilvēki, kuri dzīvo saulainos pakalnos, var visu mūžu tur nodzīvot un nesagaidīt, ka viņu piemāju apciemos purenes.

Jārok pie mājas dīķis! Nezinu, vai tas līdzēs.

Man bērnībā bija iespēja purenes redzēt daudz un tuvu – pāri Vecajam ceļam bija purvs, no kura tecēja grāvis uz Medines upi. Kad vasaras beigās purvs izžuva, mana vecmāmiņa tur gāja lasīt spilves. Pavasaros purva, grāvja un ceļa malas izskaistinājās ar purenēm. Vecmāmiņa teica, ka pavasaris tagad nu ir pašā kalnā⁶.

Purenes ir īpaši skaistas, kad to vizuālu baudīšanu paspilgtina no mākoņiem izspraukušies saules stari, bet skaniski – līdzās urdzošo strautiņu čalošana. Un ja vēl bites pielido un skaļi dūc!

Ar mitrumu ir saistīts arī šim augam iedotais vārdiņš. Valodnieks Leonards Latkovskis par auga nosaukuma izcelsmi raksta: „Puryns nōk nu pūra vōrda, jo puryni aug pūrā. Bet Bavarijā, kur pūru tikpat kai nav, tū augu sauc Butterblume (pēc krōsas, kas atgōdynoj svīstu). Puryna latiniskais vōrds Ranunculacea, Caltha Palustris. Palus = pūrs, palustris = puraiņs.”⁷

Droši vien Latgalē šos augus sauc ne tikai par purynim, bet arī par purinim, purainim, pūrainim, pūreišim utt.

Zied šie augi no aprīļa līdz jūnijam. Tas atkarīgs no tā, cik agrs un silts ir pavasaris. Arī no tā, cik ātri atnāk vasara.

Dažreiz purenes zied otrreiz, rudenī. Citi to uztver kā sliktu zīmi, bet citi vienkārši kā reminiscenci par pavasari.

„Tikko plūkts augs nedaudz indīgs, jo satur anemonolu. Tautas medicīnā lapas lieto pret apdegumiem (pārklāj apdegušās vietas). Pureņu preparātus homeopātijā lieto ādas slimību ārstēšanai.”⁸

Purenes ir ļoti pretrunīgs augs, ja svaru kausos liek tā indīgumu un veselīgumu, tā estētisko un praktisko nozīmi.

„Purynim seviški praktyskas nūzeimes nav, jo tī napīdar sīnaugim, jo ir plotlopi; tī pēc nūzīdēšonas pavasarī, vosorai sōcūtīs, „sakolst”, auglim atsateistūt. Kur pavasarūs, tīm augūt un zaļojūt pūrainōs vītōs un vēļōk zīžūt spylgtim dzaltonim zīdim, tī cīši pīvalk cylvāku uzmaneibu, kur, turpretim, vosorā, zōlei, smylgom saaugūt, nu purynim naredz it nikō. Tī īsaraun zemē, sovūs suleigūs stubļu daļōs, nūbrīdynūts augļus-pūgaleites.”⁹

Tas vasarā. Taču pavasarī, kad ir pureņu ziedu laiks, šiem augiem bija gana liela nozīme lopkopībā. Kad govis bija izlaistas ganībās un sulīgas zāles bija vēl maz, brūnaļas labprāt mielojās ar pureņu ziediem un lapām. Spilgti dzeltenie ziedi bija kā māneklis, dažreiz arī traģisks – govs iebrida mitrājā, tur iestiga un vairs nebija izvelkama ārā.

Lai izvairītos no šādām nelaimēm, zemnieki paši plūca purenes, lika vīkšos un nesa uz mājām, kur augus salika lielos katlos ar ūdeni un sutināja.

Kad atdzisa, ar šo pavasara zupu baroja slaucamās govis. Uzskatīja, ka tādējādi tās dod vairāk piena, bet pagatavotais sviests ir dzeltenāks un smaržīgāks.

Zirgi svaigas purenes parasti neēda.

Šobrīd šķiet, ka tā lopu ganīšana un siena pagatavošana bija samērā vienkārša lieta, taču izrādās – cik daudz visādu nianšu un gudrību zemniekam bija jāzina, dzīvojot agrākos laikos!

Valodnieks, folkloras un kultūras vēstures labs zinātājs Leonards Latkovskis vairākas reizes – precizējot vai paskatoties no cita skatu punkta – raksta par purenēm.

Rakstot 1960. gadā par Vasarsvētkiem, Leonards Latkovskis ieskicē latgaliešu simboliskās krāsu nozīmes.

„Dzaltons ir saules krōsa, tōpēc dzaltons ir ari myužeibas krōsa. Puryni ir dzaltoni, Jōņa zōles ir dzaltonas, Nūrītneites voi Atraitneites, kū stōda uz kopim, ir dzaltonas. Tī ir myužeibas symboli. Un beidzūt sīrs un svīsts ari ir dzaltoni, kas ītylpst tymā pat symbolu ryndā.”¹⁰

Vai mums pļavā, mežā, dārzā vai kur citur aug kāda puķe, kura ir tik izteiksmīgi dzeltena, tik saulītei līdzīga kā purene? Kura vēl ir tik dzeltenīgi vienkrāsaina?

Forsītijas – tas ir cits žanrs. Dzeltenām narcisēm trūkst vienkāršības un mīlīguma. Arī dzeltenās rozes ir pārlieku izsmalcinātas. Un fons jeb auga apkārtne ir cita.

Purenes ir jāaplūko komplektā – kā gleznu un rāmi. Vēl precīzāk – gleznu un sienu, pie kuras tā piekārta.

Spilgti dzeltenais, apkārt tumši zaļš. Ziedlapiņu ovālumu it kā nodublē lielākas, ovālas lapas apakšā.

Dabā viss ir skaists, bet ir vietas, kur daba pat neapjēdz, ka ir radījusi šedevrus.

Un ko darīt, ja ļoti patīk purenes, bet apkārt mājai nav purvu, upju un citu ūdeņu? Ir izselekcionētas dārza purenes. Var tās iestādīt ap lapeni un iegrimt pārdomās – re kā, tehnoloģiskā civilizācija ir ne tikai mikroshēmās, bet daudzu nepamanīta zied un smaržo puķu dobēs!