Reinis Pozņaks ir cilvēks, kura vārds jau ilgu laiku ir zināms ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas iedzīvotājiem. Viņš ir tas, kurš, dažkārt riskējot ar savu dzīvību, dara visu iespējamo, lai palīdzētu ukraiņiem, nogādājot viņiem nepieciešamās automašīnas. Pirms nedaudz vairāk kā gada, kad sākās karš, viņš bija viens no pirmajiem, kurš nolēma palīdzēt Ukrainai, kurai ar savu armiju uzbruka Krievijas agresors. Un nav nekā pārsteidzoša, ka titulu “Eiropas cilvēks Latvijā 2022” ieguva Reinis Pozņaks.
Reinis nesen viesojās Daugavpilī, kur vispirms tikās ar Augšdaugavas novada pārstāvjiem, bet pēcāk -- ar Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskola „Saules skola” audzēkņiem. Mūsu jaunieši ilgi nelaida projām "Eiropas cilvēku", uzdodot viņam neskaitāmus jautājumus par "Twitter konvoju", kā arī par Ukrainā notiekošo. Un viņam tiešām ir daudz ko pastāstīt. Reinis kopā ar citiem Latvijas iedzīvotājiem jau otro gadu aktīvi palīdz ukraiņiem, apgādājot armiju un specdienestus ar tiem nepieciešamo transportu. Agrāk automašīnu kolonna brauca uz Ukrainu vairākas reizes nedēļā, tagad šādi braucieni notiek reizi nedēļā. R. Pozņaks ir pabijis pilsētās, kuras regulāri bombardē Krievija, -- Harkivā, Kijivā, Dņipro, Izjumā.
Reiņa Pozņaka vizītes laikā Daugavpilī laikraksta „Latgales Laiks” reportierei izdevās ar viņu parunāties un noskaidrot, kas viņu iedvesmoja izveidot „Twitter konvoju”, kā arī uzzināt, kā ukraiņi dzīvo kara apstākļos.
– Reini, jūs bijāt viens no pirmajiem, kurš nolēma palīdzēt Ukrainai. Kāpēc?
-- Mūsu laikos viss sākas ar sociālajiem tīkliem un notiek sociālajos tīklos. Un, starp citu, es nebūt nebiju pirmais. Jau tad, kad devāmies savā pirmajā braucienā, katrā degvielas uzpildes stacijā satikām Latvijas iedzīvotājus, kuri devās uz Ukrainu, vedot līdzi pārtiku, personīgās higiēnas preces un citas nepieciešamas lietas, vai arī, lai uzņemtu bēgļus. Kad sākās karš, nebija iespējams neko nedarīt, citādi es būtu sajucis prātā. Viss sākās ar to, ka viens no maniem draugiem sociālajā tīklā ieraudzīja ukraiņu puiša lūgumu palīdzēt ar mašīnām, jo viņi gatavojās doties uz fronti. Mans draugs savāca līdzekļus, nopirka astoņas mašīnas. Mani uzaicināja doties šajā pirmajā braucienā tāpēc, lai palīdzētu aizgādāt transportu. Piebraucām pie robežas, atdevām mašīnas, atgriezāmies un sapratām, ka jāturpina, jo šīs mašīnas viņiem tiešām ir vajadzīgas.
– Kāda bija situācija uz robežas?
– Es, droši vien, nekad neaizmirsīšu to skatu. Cilvēki, galvenokārt sievietes un bērni, tostarp pavisam maziņi, bija spiesti bēgt no Krievijas izvērstās bombardēšanas, pametot savas mājas. Kā kaut kas tāds var notikt mūsu laikos? Šausmas, ko viņi juta, bija visuresošas. Tur bija bērni, kuri pirms dažām dienām dzīvoja tāpat kā manējie, un tagad viņi sēž autobusā uz robežas, un nav skaidrs, kas viņus sagaida turpmāk.
– Un kā jūs nonācāt pie „Twitter konvoja”?
– Pēc pirmā brauciena, pēc redzētā, sapratām, ka jāturpina, taču radās jautājums: kur rast naudu? Savas vairs nebija. Es uzrakstīju „Twitter”, cerot, ka savāksim vismaz vienai automašīnai. Un ar to tvītu sākās lavīna, kas turpinās jau otro gadu. Jau nākamajā dienā mēs atkal devāmies uz Ukrainu ar astoņām automašīnām.
-- Kas saņem šīs automašīnas?
– Mēs cenšamies ņemt pikapus un džipus, tie ir armijas vajadzībām. Savukārt vieglās automašīnas tiek nodotas specdienestiem: ātrajai medicīniskajai palīdzībai, policijai, ugunsdzēsējiem, brīvprātīgajiem.
– Jūs esat bijis ne tikai uz robežas, bet arī Ukrainā, tostarp karadarbības zonā. Kādi ir jūsu iespaidi par redzēto?
-- Tas viss ir šausmīgi. Skaties uz sagrautajām mājām, kurās vēl nesen mierīgi dzīvoja parastie civiliedzīvotāji: pensionāri, ģimenes ar bērniem, studenti... Un visbriesmīgākais ir tas, ka tuvumā nav ne kareivju, ne viņu bāžu, ne lielu rūpnīcu, tikai daudzstāvu dzīvojamās ēkas. Kāpēc tās jābombardē? Un ziniet, kas vēl ir biedējoši? Kas tur būs pēc tam -- visa apkārtne ir mīnēta, to būs grūti attīrīt. Ceru, ka nebūs upuru.
– Kādā valodā runājat, apmeklējot Ukrainu?
– Mēs visi tur mierīgi sazināmies krieviski.
– Un nekāda nacionālisma, kurā Putins apsūdz ukraiņus?
-- Protams, nē. Lai gan karš pamudināja pat Ukrainas krievvalodīgos iedzīvotājus sākt sazināties ukraiņu valodā. Bet, kad mēs atbraucam, ar mums bez problēmām runā krieviski. Man ir ļoti daudz draugu Harkivā, un tā ir viena no krievvalodīgākajām pilsētām Ukrainā. Un viņi ir apņēmības pilni cīnīties. Viņi dusmojas uz Krieviju, jo gribēja draudzēties ar krieviem, uzskatīja viņus par brāļu tautu, bet tie viņiem atbildēja ar karu, sabombardēja viņu pilsētu, nogalināja daudzus harkiviešus, galvenokārt civiliedzīvotājus. Viņi saka -- Harkiva ir Ukraina, un jūs nedabūsit mūsu pilsētu. Taču es ne reizi, esot tur, neesmu saskāries ar nacionālismu. Es vispār nevaru saprast, ko var sasniegt ar karu? Tas ir iracionāli. Man šķita, ka viss jau ir sadalīts, visas teritorijas pieder vienai vai otrai valstij, un tās tiek attīstītas. Krievijai taču ir milzīga teritorija, vairāk nekā viņi paši spēj apgūt. Dzīvojiet un veidojiet savu valsti. Bet nē, viens cilvēks Krievijā, kurš iecelts šīs valsts priekšgalā, nolēma, ka viņam kaut kā pietrūkst un kaut kas jāpierāda visai pasaulei. Nu un būtu rādījis, kā attīstīt un padarīt bagātu savu valsti. Bet kur nu. Viņam ir jāparāda, cik viņš briesmīgs, lai visi baidītos. Izrādās, ka cieņa viņa izpratnē ir tad, kad no viņa baidās.
– Vai jūs nemāc bažas, ka tas pats var notikt arī mūsu valstī?
-- Protams, man ir bail. Tāpēc ir jāpalīdz Ukrainai, lai tā uzvarētu šajā karā. Citādi Putins neapstāsies. Viņš izvēlēsies jauns upuri, un tā var būt arī Latvija. Bet cilvēkiem, kas atbalsta agresora režīmu, varu teikt tikai vienu. Paskatieties uz savām pilsētām, saviem mikrorajoniem, uz mājām, sievu, bērniem, vecākiem... Krievijas raķetes neaizlidos jums garām, tur neviens neizvēlēsies, ko bombardēt, vai tie ir mūsējo vai ne mūsējo mājokļi. Par "krievu pasaules" upuriem kļūs visi!
– Es neatbalstu šo jauno jēdzienu – “krievu pasaule”. Es arī esmu krieviete, bet nekādā gadījumā neuzspiežu savu pasauli citiem cilvēkiem, citām valstīm, kā to dara Putins. Varbūt to vajadzētu saukt par "Putina pasauli"?
– Jā, jums, droši vien, ir taisnība. Bet fakts ir tāds, ka pats Putins sāka lietot un ieviest šo jēdzienu pasaulē. Viņš taču atklāti visur propagandē “krievu pasauli”. Un mēs redzam viņa "krievu pasauli" Harkivā, Dņipro, Mariupolē, Izjumā, Bahmutā... Šie viņa meli ir tik absurdi, ka es tiešām nesaprotu, kā var ticēt šiem murgiem!
– Kas ukraiņiem šodien vajadzīgs?
– Protams, viņiem vajadzīgas automašīnas, ģeneratori, pārtika, personīgās higiēnas preces, militārais atbalsts. Bet vai jūs zināt, no kā šie cilvēki baidījās pašā sākumā? Ka viņi paliks pavisam vieni! Tāpēc ļoti svarīgs ir arī morālais atbalsts, tas viņiem ir ļoti nepieciešams.
-- Ko gribat novēlēt Ukrainas tautai?
– Mieru un uzvaru!
-- Paldies par interviju!
