Ir vispārpieņemts, ka Grīva ir Grīva, kas stiepjas no Daugavgrīvas cietuma līdz Judovkai. Taču šejienes ilggadējie iedzīvotāji uzskata, ka šajā mikrorajonā ir neoficiāla Vecā Grīva, kas ir daļa no kopējās teritorijas, taču tai ir savas robežas un pat vēsture. Priekštilta nocietinājums -- slavenās citadeles būvdarbu laikabiedrs, bet tagad -- cietums, vien ir ko vērts!
Asfalts, ūdensvads un kanalizācija
Tā sauktā Vecā Grīva robežojas ar Daugavas un Lauceses upes kreiso krastu no vienas puses, ar pļavām un laukiem no otras -- Nīderkūnu puses, un beidzas ar minētās speciestādes masīvu.
Šeit atrodas J. Raiņa Daugavpils 6. pamatskola, poliklīnika, veikals, kafejnīca, degvielas uzpildes stacija un citas, lai arī nelielas struktūras.
Mūsdienās Veco Grīvu vairs nevar ne pazīt. Vēl ne tik sen tās ielas bija putekļainas, bedrainas un dubļainas, mikrorajona iedzīvotāji, ejot pa tām, dusmojās un šķendējās, bet klajumi bija aizauguši ar zāli un piegružoti.
Tagad Vecajā Grīvā lielāko daļu ielu klāj asfalts, lai gan ir arī neasfaltētas, viss ir tīrs un sakopts, privātmājām ir ūdensvada un kanalizācijas pievads. Gan modernās kotedžas, gan pieticīgās mājas ir tik glītas un koptas, itin kā būtu nokopētas no reklāmas bukletiem.
Nav aizmirsta arī Staru iela un tās 51. nams -- tagad arī tajā ir civilizācijas labumi. Šeit kādreiz dzīvoja Otrā pasaules kara veterāns Pjotrs Privaļihins. 2015. gadā viņš aizgāja viņsaulē 94 gadu vecumā, un tagad šeit dzīvo viņa sieva, 87 gadus vecā Valentīna.
Satikās Sibīrijā
Valentīna piedzima Krasnojarskas novadā, uz kurieni pirms Otrā pasaules kara un pēc tam izsūtīja politiski represētos no Baltijas valstīm.
“Mums bija liela māja, tāpēc tajā izmitināja divas ģimenes no Lietuvas – 90 gadus vecu sirmgalvi un viņas mazmeitu un vēl vienu ģimeni. Kopumā no Lietuvas un Latvijas uz mūsu ciemu atsūtīja 87 ģimenes -- sirmgalvjus, bērnus, vīriešus un sievietes brieduma gados, no kurām tikai trīs bija krievi, pārējie -- lietuvieši, latvieši un poļi. Mēs visi dzīvojām draudzīgi, nedarījām pāri izsūtītajiem. Viņi mums nebija ienaidnieki. Tādi paši vienkārši cilvēki kā mēs. Gluži pretēji, centāmies atbalstīt un palīdzēt. Atceros, kā mamma, izslaukusi govi, nesa viņiem pienu, deva arī citus produktus. Filmā „Ilgais ceļš kāpās” viss parādīts pareizi,” stāsta pensionāre. Valentīna joprojām uztur sakarus ar uz Sibīriju izsūtīto radiniekiem, un jaunībā pat brauca cits pie cita ciemos.
Starp represētajiem bija arī Luka Kličovs, kurš 1951. gada septembrī kopā ar vecākiem tika izsūtīts tikai tāpēc, ka viņa ģimenei bija stipra saimniecība, tostarp 33 hektāri zemes. Luka nonāca Krasnojarskas novada Jemeļjanovas ciemā, kur tolaik dzīvoja Valentīna.
Šeit viņa arī satika savu nākamo vīru Luku, kurš strādāja celtniecības kantorī. Kad Valentīna pabeidza vidusskolu un pēcāk – tehnikumu, jaunieši nosvinēja kāzas. Pēc Staļina nāves deportētos reabilitēja, bet tas notika tikai 1956. gadā. Kad Valentīna tika norīkota darbā Karēlijā, viņi turp devās abi ar Luku.
Vai tas nebija sapnis?
Sabijuši tur trīs gadus, jaunie dzīvesbiedri Kličovi pārcēlās uz Daugavpili un 1959. gadā sāka būvēt māju Grīvā. Viņi tur dzīvoja un audzināja bērnus. Vecākā meita Natālija piedzima Karēlijā, bet dēls Aleksandrs nāca pasaulē Daugavpilī. Tehnikumā iegūtajā specialitātē "spirta rūpniecības tehniķis -- tehnologs" Valentīna 35 gadus nostrādāja Kalkūnu spirta rūpnīcā, bet viņas vīrs strādāja par šujmašīnu regulētāju.
Taču Luka saslima un nomira 1980. gadā. Līdz tam laikam viņi bija nodzīvojuši kopā 27 gadus. Valentīna bija atraitne ceturtdaļu gadsimta, līdz satika Pjotru Privaļihinu. Līdz tam laikam viņš bija zaudējis sievu, ar kuru kopā nodzīvoja gandrīz 60 gadus.
"Tagad es pat nezinu, vai tas nebija sapnis? Esmu pateicīga liktenim, ka satiku šo apbrīnojamo cilvēku. Un kā viņš man atzinās mīlestībā, kādas vēstules rakstīja, kuras es joprojām glabāju un pārlasu! Diemžēl liktenis mums bija atvēlējis pavisam maz laika kopdzīvei. 2004. gadā mēs iepazināmies, un 2015. gadā Pjotrs nomira. Bez viņa man pasaule kļuvusi tukša,” stāsta Valentīna.
Neskatoties uz to, viņa uzskata, ka ir nodzīvojusi laimīgu un ilgu mūžu, viņai ir gādīgi bērni, taču, diemžēl, Natālija, kura dzīvo Sibīrijā, nevar apciemot mammu Daugavpilī, jo Ukrainā ir karš. Valentīnai ir arī trīs mazbērni. Dēls Aleksandrs dzīvo Daugavpilī un bieži apciemo māti.
Ilgdzīvotāja vēlas, lai Ukrainā ātrāk beigtos karš un lai Latvijā neizrēķinātos ar krieviem, kuri nav vainojami traģiskajos notikumos.
Grīva atdzima no putekļiem
Vanda Anisjko dzīvo Jaunajā Forštatē un Grīvā apciemo savu krustdēlu Jāni, kurš šeit apmeties jau sen, savukārt viņa toreizējā Daugavpils rajonā ieradās 1966. gadā no Baltkrievijas. Pēcāk dzīvoja Kalkūnes pagastā viensētā “Skaistas”, kas pilnībā attaisnoja savu nosaukumu: “Tur bija ļoti skaista vieta. Mums bija māja un saimniecības ēkas, turējām govi, kazas, aitas, sivēnu, sīklopus un kopām dārzus. Pēc vīra nāves man nācās pārcelties uz Pirmā maija mikrorajonu (pašlaik – Jaunā Forštate), kur dzīvoju jau desmit gadus. Bet es vēl joprojām ilgojos pēc viensētas."
Taču ne jau tikai tas nomāc sirmgalves sirdi un dvēseli -- 46 gadu vecumā traģiski aizgāja bojā viņas dēls Valērijs.
Vandai ļoti patīk Grīva. Ja agrāk, viņasprāt, biedēja šī mikrorajona pamestība, tad tagad tas ir kā atdzimis no putekļiem un pelniem: “Tagad šeit ir skaisti un tīri. Es šeit atpūtinu dvēseli! Pat labā nozīmē apskaužu Grīvas iedzīvotājus. Te ir plašums! Tas nav kā sēdēt pilsētas dzīvoklī un skatīties pa logu.”
Vanda Anisjko nostrādāja spirta rūpnīcā 25 gadus.
Smaidīgā Natālija Jemeļjanova, dāma ar lietussarga, Grīvā dzīvo no 1984. gada -- kopš dzimšanas. Šeit viņa absolvēja 6. vidusskolu, pēc tam strādāja par parfimērijas konsultanti un apģērbu izbraukuma tirdzniecībā.
Pēc vecāku nāves viņa kļuva par pilntiesīgu privātmājas saimnieci, un tas nozīmē, ka visas ar mājas uzturēšanu saistītās rūpes un problēmas tagad gulstas uz trauslajiem Natālijas pleciem, jo vīrieša atbalsta pagaidām nav. Viņas vienīgais uzticamais draugs un mājas sargs ir suns Ārčijs.
Bet, par laimi, Natālijai ir divi brāļi, viens no viņiem dzīvo un strādā Anglijā, bet otrs, Dmitrijs, Igaunijā, Tallinā. Viņš izremontēja māsas māju, turklāt tik kvalitatīvi, ka tā pārvērtās mājīgā un ērtā mājoklī, kurā ir visas komunālās un sadzīves ērtības. Turklāt brāļi māsai sniedz arī citu palīdzību, taču arī Natālija nesēž dīkā – kopj dārzu.
“Vecajā Grīvā ir jauki un mājīgi. Man ir savs ne tikai šī mikrorajona, bet arī Kalkūnu un Nīderkūnu attīstības projekts. Tomēr tas ir jāpabeidz un jāizveido makets. Tad to varēs iesniegt izskatīšanai pilsētas domē,” Natālija pastāstīja par saviem plāniem.
Kā ģenerālis sakāva maršalu
Lociku iedzīvotājam, 86 gadus vecajam Antonam Sušinskim, kurš braši piebrauca ar velosipēdu pie veikala, ir pavisam citas un ļoti nopietnas problēmas. Precīzāk, viņa brālim Elijam, kurš dzīvo Grīvā un gandrīz piecus gadus ir piekalts pie gultas. "Ir gan liktenis! Kaut kāda nejēdzīga sakritība! Mans tēvs gulēja paralizēts piecus gadus, bet tagad -- brālis, lai gan viņš ir divus gadus jaunāks par mani. Brālim ir sieva, kas var pieskatīt, bet arī viņa pati ir slima, tāpat kā mana dzīvesbiedre, kura ir deviņus gadus jaunāka par mani, bet jau nomokās ar daudzām kaitēm. Elijam ir divas meitas, viena kalpo sieviešu klosterī Rīgā, bet otra dzīvo un strādā Minskā,” stāsta Antons.
Tāpēc, lai arī ne bieži, Antons cenšas apciemot savu brāli.
Antons Latvijā ir kopš 1954. gada, pirms tam dzīvoja Mežanos, pie Latvijas un Baltkrievijas robežas. Pēc septiņgadīgās skolas strādāja par kalēju, pēc tam absolvēja jūrniecības skolu un vagoja jūras un okeānus.
... Lai cik dīvaini tas izklausās, bet cietuma ēku var uzskatīt par Grīvas ievērojamāko vietu, taču ne jau tāpēc, ka tagad šeit atrodas speciālā labošanas iestāde, bet gan pateicoties tās bagātajai vēsturei, kas datēta ar slavenās citadeles celtniecības sākumu un pēc tam tās aizstāvēšanu no ienaidnieka.
1812. gada jūlija sākumā franču karaspēks neiekļuva cietoksnī, pateicoties nelielajam citadeles un placdarma garnizonam (apmēram 2500 cilvēku un 80 lielgabali), ko vadīja komandants ģenerālmajors Gavrila Ulanovs, kas nelokāmi un varonīgi atvairīja ienaidnieku uzbrukumu. Maršala Nikolā Šarla Udino korpuss, kurā bija vairāk nekā 24 tūkstoši karavīru, kavalēristu un simtiem lielgabalu, no 1. līdz 4. jūlijam neveiksmīgi centās ieņemt priekštilta nocietinājumu, taču bija spiests atkāpties un ar savu papluinīto armiju doties uz Maskavu, apejot Dinaburgu.
Šī varonīgā lappuse cietokšņa vēsturē pieder ne tikai mūsu pilsētai, bet arī Vecajai Grīvai, kas dara tai godu.
