Pēdējā laikā cenas itin visam ir uzšāvušās debesīs. Par to liecina gan pārtikas, gan citu preču cenu zīmes veikalos. Daudz neatpaliek un pat ir priekšā komunālo pakalpojumu izmaksas, un, saņemot rēķinus, nereti cilvēkiem sametas slikti. Tomēr šīs nelielās aptaujas dalībnieki par spīti visam cenšas nezaudēt dūšu un rast iespēju dzīvot cilvēka cienīgi.
Dažkārt birst asaras
Astoņdesmit sešus gadus vecajai un joprojām pievilcīgajai seniorei Iraidai Timofejevai dzīve, tāpat kā daudziem citiem, mūsdienās nav viegla, pat neskatoties uz 470 eiro pensiju, ko viņa nopelnīja, strādājot par frizieri. Bet, ņemot vērā pašreizējās cenas, šī summa ir niecīga. Tā jādala ar divi vai trīs – t.i., ar tik, par cik pašlaik ir augusi dzīves dārdzība, jo tagad minimālā alga ir 620 eiro, bet no nākamā gada janvāra varētu pieaugt līdz 700 eiro.
“Par laimi vai nē, es pārstāvu tā saucamo padomju laiku paaudzi, kad no tādas pārtikas produktu un citu plaša patēriņa preču pārpilnības kā mūsdienās veikalu plauktos nebija ne miņas. Un, ja kaut kas tika ievests, to acumirklī „izķēra”. Toreizējā dzīve mani norūdīja un izveidoja imunitāti pret turpmākajiem dzīves pārbaudījumiem un grūtībām. Tagad tas laiks ir pienācis."
Iraida, kuras bērnība pagāja kara gados, pastāstīja, kā bada laikos, lai izdzīvotu, viņa, kad ģimenei dzīvoja Lielbornē (netālu no Krāslavas), vāca pārtikai dabas veltes -- kosas, skābenes, zaķkāpostus, sēnes un ogas, vārdu sakot, visu, ko varēja lietot pārtikā. Tējas pagatavošanai izmantoja liepziedus, avenes, ugunspuķes, piparmētras, asinszāli un citus augus.
Iraida dzīvo viena, vīrs miris, bet bērniem ir sava dzīve un savas problēmas. Seniore bilst, ka sirdsapziņa neļauj lūgt viņiem palīdzību, tāpēc dzīvo ļoti taupīgi.
Iraida mazgājas vannā, taču tā, kā to darīja agrākajos laikos lauku pirtī. Ielej bļodā ūdeni, norīvējas ar saziepētu švammi, tad atkal lej bļodā tīru ūdeni, lai noskalotos, vai arī pusminūti pastāv zem dušas strūklas.
Lai nomazgātu traukus siltā ūdenī, jāpagaida, kamēr tas sāks tecēt, tāpēc auksto ūdeni savāc traukā, lai vēlāk izmantotu citām vajadzībām.
Ziemā Iraida Timofejeva par savu divistabu dzīvokli maksāja aptuveni 250 eiro, turklāt daudz naudas jātērē zālē, tāpēc pārtikai atliek pavisam maz: “Tādēļ visu gatavoju pati no lētiem produktiem, kas pirkti ar atlaidēm, pārsvarā ēdu putras. Gadās, ka dzīvoju pusbadā. Manā vecumā tas ir pat veselīgi, tāpat kā ekskursijas uz lielveikaliem, kurp dodos kājām. Bet dažkārt dvēselē ielīst rūgtums un aizvainojums, un sāk birt asaras.” Iraida uzskata, ka viņai kā bijušajai frizierei vienmēr labi jāizskatās, bet par kādu cenu?
Maizes riecienu pelna svešumā
Bijušajam Latvijas armijas karavīram Jānim Veisam, kurš dzīvo Daugavpils centrā, nav tādu problēmu kā Iraidai. Taču nauda Jānim nāk smagi: “Strādāju dažādās valstīs prom no ģimenes un mājām, nesen atbraucu no Somijas un drīzumā došos turp atkal. Vai tas ir normāli -- atrasties svešā zemē, lai uzturētu sevi, sievu un bērnu? Vienmēr esam bijuši slaveni ar to, ka Latvijā pārtikas netrūkst, īpaši lauksaimniecības produkcijas. Bet tagad daudzi cilvēki nevar atļauties pienu!”
Taču visvairāk Jāni sarūgtina un izraisa sašutumu ne jau tas, bet gan fakts, ka, uzturoties dažādās valstīs Eiropā un Skandināvijā, viņš redz, ka tur dažiem pārtikas produktiem un citiem pakalpojumiem cenas ir zemākas nekā Latvijā un Daugavpilī, par dzīves līmeni nemaz nerunājot: “Ir skumji, kad cenas aug visam, bez kā cilvēki nevar iztikt, tāpēc, gribi vai negribi, esi spiests pirkt, lai izdzīvotu, un maksāt, lai nepaliktu bez jumta virs galvas. Man ir kauns par savu valsti un žēl tās iedzīvotāju. Esmu tiešs un atklāts cilvēks, tāpēc saku -- pašreizējā vara ir augstprātīga un ciniska. Tai nav nekāda priekšstata par reālo situāciju. Kur nu viņiem saprast, ja valsts vadītāju un citu amatpersonu algas mērāmas vairākos tūkstošos eiro, -- tie nav ubaga 300—400 eiro vai pat mazāk, ar kuriem šodien nevar izdzīvot.”
Bet, pat saņemot gana labu algu Somijā, turklāt Jāņa sieva strādā Kalupes pagasta pārvaldē, dzīvesbiedri ir spiesti taupīt. Reizēm Jānis brauc uz kaimiņvalsti Lietuvu, lai iegādātos pārtiku un uzpildītu auto, kā arī meklē citus veidus, kā ietaupīt līdzekļus. Jānis ir aizrautīgs makšķernieks un mednieks, tāpēc ģimene gandrīz nepērk veikalos gaļas izstrādājumus. Dunavā dzīvo Jāņa tēvs, kuram ir zeme, tāpēc, ja būs nepieciešamība, varēs nodarboties ar lauksaimniecību vai arī iekopt nelielu dārzu.
Ja ar cenu kāpumu atsevišķiem pakalpojumu veidiem, precēm un pārtikai Jānis, lai arī ar grūtībām, bet tomēr spēj samierināties, tad, piemēram, milzīgie elektroenerģijas tarifi viņu šokē. Viņš ir sašutis arī par nekārtībām medicīnas jomā: “Nesen guvu traumu satiksmes negadījumā. Nevaru sagaidīt savu rindu, lai veiktu magnētisko rezonansi, bet par 200 eiro šo izmeklējumu var veikt kaut vai šodien. Šāda sistēma vairo korupciju un kukuļošanu, bet cieš parastie iedzīvotāji. Kur lai viņi ņem tādu naudu?”
Saglabāt cilvēka cieņu
Septiņdesmit piecus gadus vecā Tamāra sēdēja parkā uz soliņa un lasīja grāmatu, kas mūsdienās ir visai pārsteidzoši un neierasti. Viņa dzīvo kopā ar meitu četristabu dzīvoklī 90 kvadrātmetru platībā, līdz ar to komunālo pakalpojumu izmaksas ir augstas. Šajā mājoklī deklarēta arī pensionāres mazmeita, kura pašlaik dzīvo un strādā Kiprā. “Viņa palīdz mums samaksāt par šo dzīvokli, kuru nav nemaz tik viegli pārdot vai samainīt. Taču pagaidām tiekam galā ar maksājumiem. Ziemā par visa veida pakalpojumiem maksājām gandrīz 300 eiro!”
Tamārai ir maza pensija, lai gan viņa 36 gadus nostrādāja Lokomotīvju remonta rūpnīcā par ekonomisti juridiskajā nodaļā. Tamāra to skaidro ar savdabīgo un tolaik nenormālo nodokļu aprēķināšanas sistēmu.
Sarunas biedre bilst, ka ne viņa pati, ne meita badu necieš, rūpējas par sevi: «Cilvēka cienīgs dzīvesveids mūsdienās ir ļoti dārgs. Tomēr mēs pērkam visu, kas nepieciešams, lai saglabātu cilvēka cieņu. Es cepu, gatavoju citus garšīgus, nedārgus ēdienus. Mums ir vasaras namiņš un zemes gabals vasarnīcu kooperatīvā „Ļubiste”. Iztiksim!"
Esplanādes iedzīvotāju Ēriku Pobudinu, pensionētu militāristu, pašreizējā situācija nedzen izmisumā, taču arī viņam nākas taupīt. Pirms pārtikas preču iegādes viņš izpēta cenas tirgū un lielveikalos, kur seko atlaidēm: “Tomēr manas pensijas iztikšanai nepietiek. Labi, ka ir iespēja piepelnīties Vācijā, uz kurieni braucu agrāk. Plānoju to darīt arī tagad. Turklāt mums ar sievu ir vasarnīca un zeme.”
Svetlana Vlasova kopā ar vīru Vjačeslavu dzīvo privātmājā Grīvā, abi nekur nestrādā, iztiek ar gadījuma darbiem, turklāt pārsvarā vasarā: kādam izravē dārzu, saskalda un sakrauj grēdā malku vai paveic kādu citu darbu. Taču tas neatrisina naudas trūkuma problēmu ģimenē, kurā, pēc Svetlanas teiktā, reizēm nav pat maizes rieciena: “Dažkārt izpalīdz kaimiņi, reizēm vīrs dodas makšķerēt, varam pagatavot zivis. Reizēm dēls, kurš dzīvo un strādā Norvēģijā, atsūta naudu, lai mēs samaksātu par elektrību vai arī mūsu dzimšanas dienā. Mums klājas grūti... "
Tikai solījumi un runas
Aleksandram Didenko ir 82 gadi, viņš saņem Krievijas pensiju, turklāt gana pieklājīgu, tāpēc jautājums par izdzīvošanu pašreizējos apstākļos viņam nav aktuāls. Tomēr viņa sieva pērk pārtikas produktus tirgū. Izņemot pilsētas dzīvokli, dzīvesbiedriem ir privātmāja Grīvā, kur var iekopt dārzu: "Tomēr, ņemot vērā mūsu cienījamo vecumu un nespēku, mums ir jātiek vaļā no šī mājokļa." Pensionāra dēls un pirmā sieva ir miruši.
Aleksandrs Didenko savā mūžā daudz ko pieredzējis, apceļojis visu Padomju Savienību, dodoties uz dienesta vietām un komandējumos, tāpēc ir pieradis pie smagas ikdienas un neapmierinošiem sadzīves apstākļiem, tāpēc pašreizējo dzīvi uzskata par gluži normālu, izņemot vienu: “Politiķiem nevajag sarīdīt cilvēkus. Ja valstī ir problēmas, tās jārisina kopīgi, nedalot iedzīvotājus pēc tautības un pilsonības. Svarīga ir nevis pases krāsa, bet gan tas, kas cilvēkam ir dvēselē un galvā.”
Anna ir jauna un strādā par juristi vienā no pilsētas firmām, par to saņemot pienācīgu algu. Viņa dzīvo viena vienistabas dzīvoklī: «Pašreizējās cenas manu budžetu īpaši neietekmē, tomēr ir jātaupa. Pārtiku un citas preces biežāk pērku ar atlaidēm, tāpat arī apģērbu. Pie augstām cenām pamazām pierod, tagad ir jāplāno budžets un jādzīvo atbilstoši saviem ienākumiem. Citas izejas nav."
Jaunbūves iedzīvotājs Valērijs Petrovs, otrās grupas invalīds, saņem pabalstu 156 eiro apmērā. Viņš bilst, ka šīs naudas viņam nepietiktu nekam, ja nedzīvotu kopā ar vecākiem: «Mums ir divas istabas, es dzīvoju vienā, bet otrā -- tēvs un māte. Viņi maksā par dzīvokli, bet es savu naudu tērēju savām vajadzībām, taču daļu atdodu pārtikai. Dažkārt piepelnos. Mums tagad ir smaga dzīve. Skumja un nabadzīga. Bet sliktākais ir tas, ka nav nekādas perspektīvas un nākotnes. Visur krīze un posts. Un tas nevienam nerūp! Tikai solījumi un runas!”
