Nu jau veselu gadu esam aizvadījuši citādā realitātē nekā pirms 2022. gada 24. februāra. Nenoliedzami, tas skāris ikvienu no mums. Laikam šajās 365 dienās ikviens ir izvērtējis, kā šajos jaunajos apstākļos esam atraduši iespēju dzīvot un domāt. Pie kā tveramies laikā, kad karš ir gandrīz tepat pie namdurvīm un daudzi sev jautā – ko es daru, jūtoties vainīgs par to, ka nevaru izdarīt neko vairāk?
Daudzi no mums lej ierakumiem sveces, daudzi auž maskēšanas tīklus, citi piedalās protesta akcijās. Šēderiete Dzintra Ozola ada vilnas zeķes Ukrainas karavīriem. Vienkārši tāpat, neviena neaicināta.. Dziļi naktīs, kad ir apdarīti plašās lauku saimniecības darbi un darbiņi. Kad saime jau sen atpūšas un saldi guļ. Dzintras kundzes rokās turpina ņirbēt raibie dzīparu pavedieni un top gan dzijas skaistums, gan dzīparos ieaustās labās domas. Dzintras mājas atrodas dziļos laukos, kādus sešus kilometrus no pagasta centra. Ziemā, it sevišķi pēc biežajiem sniegputeņiem, kaut kur tikt ir problemātiski. Varbūt tāpēc Dzintras dienas kārtība ir pakārtota televīzijai, skatoties reportāžas no kara darbības vietām Ukrainā.
Dzintra Ozola stāsta: „Laikam pirmo reizi savā dzīvē par kaut ko, kas it kā ir tik tālu no manis, tik dziļi pārdzīvoju. Varbūt tas ir personības briedums. Nezinu. Ir bijuši citi kari, bet šis satriec ļoti personīgi. Lai karavīriem, kas valkās manis adītās zeķes, ierakumu dubļos kājas ir siltumā.” Un šādu zeķu pāru jau ir aizsūtīti divi desmiti. Es, savukārt, atceros mūsu tikšanos pagājušā gada pavasara talkā, kad Lašu mācītājmuižas gatvē stādījām Glika ozolus. Tad Dzintras kundze, pasniedzot šampanieša pudeli, teica: ”Stādot ozolus Latvijas zemē, mums ir jāuzsauc tosts par godu ozolu stiprumam. Bet mēs to šodien nedarīsim, jo kaimiņos ir karš. To darīsim tad, kad Ukrainā iestāsies miers.” Šampanieša pudele līdz šim tā arī stāv neatvērta. Mūsu tautā pastāv ticējums, ka katra gaiša doma un gaišs novēlējums piepildīsies, ja mēs visi šos labos vēlējumus domās sūtīsim tautai, kuras zemē šobrīd tiek izlietas asinis, jo tas karavīriem dos papildu spēkus. Arī Dzintras Ozolas labajām domām un vilnas zeķēm no dziļajiem laukiem tālajā Latvijā. Noslēdzot šīs pārdomas, prātā nevilšus ienāca doma, ko kādreiz izlasīju filoloģes Lidijas Ginzburgas grāmatā “Blokādes cilvēka piezīmes” -- vērojumus, kā karš un nāves tuvums izmainīja cilvēku dzīvi Ļeņingradas blokādes laikā. Viņa raksta: “Cilvēki skrien pa apli un nespēj nokļūt līdz realitātei. Viņiem šķiet, ka viņi karo, bet tā nav taisnība. Karo tie, kuri ir frontē. Viņiem liekas, ka nekaro, bet arī tā nav taisnība. Jo viņi dara to, ko pienākas darīt šajā karojošajā pilsētā – uztur to pie dzīvības.”
