Luterāņu baznīca Rēzeknē

Kad es mācījos Ozolaines astoņgadīgajā skolā¹, dažreiz otrdienās, pirmā vai otrā stāva gaitenī, rādīja kino.

Koridoru sienās bija apaļās, ar alumīnija krāsu nokrāsotās krāsnis, kuras kurināja ar malku no koridora puses. Krāsnīm blakus sienās bija nišas ar durvīm — garderobes, katrai klasei atsevišķi. Gaiteņa stūrī pie starpstāvu kāpnēm uz taburetes bija alumīnija bačoks ar ūdeni – varēja paņemt krūzi, attaisīt krānu un padzerties. Starpbrīžos klases vēdināja, bet skolēniem bija koridorā jākustās pa riņķi. Par pastaigām, arī par malkas sanešanu un daudz ko citu atbildēja dežūrskolotājs un dežūrklase, kuras atšķirības zīme bija sarkanas lentes ap piedurknēm.

Ja rādīja otrajā stāvā, tad kino laikā abus gaiteņa galu lielos logus aizklāja ar tumšu brezentveidīgu drēbi, pie latviešu valodas un literatūras kabineta durvīm tika novietots ekrāns, bet kinoprojektors tika uzstellēts uz galda netālu no Genovefas Upenieces un Līgas Abrickas kabinetiem².

Formāli bija jāpērk biļetes. Kinolentes tika atvestas lielās metāla kārbās, kinomehāniķe parasti lūdza kādu vecākas klases skolēnu viņai palīdzēt. Kaut ko panest, kaut ko pieslēgt utt. Bieži vien viņa uz brīdi kaut kur aizgāja vai aizbrauca, un... Filmas pirmā daļa varēja beigties, lente varēja pārplīst. Tad vajadzēja projektorā lenti par jaunu ielādēt. Es pratu Ukrainā tās cilpiņas izveidot, caurumainās Svemas maliņas salikt zobratiņos, objektīvu noregulēt, ieslēgt un izslēgt ierīci.

Pāris reizes palīdzēju tās filmas atvest un aizvest. Tad arī pirmo reizi dzīvē nokļuvu iekšā ēkā, kur padomju gados atradās kinofilmu iznomāšanas kantoris³. No ārpuses gan uzreiz varēja saprast, ka agrāk tā bija baznīca.

„Tikai 19. gs. otrajā pusē ir vērojama plašāka luterāņu ieceļošana Latgalē, tai skaitā pilsētās. Pirmie dievkalpojumi luterāņiem Rēzeknē varētu būt noturēti 19. gs. sešdesmitos gados privātās telpās. [..] 1888. gadā pie pilsētas parādes laukuma tiek celta koka baznīca ar 150 sēdvietām, to iesvēta Polockas mācītājs Būtners.”⁴

Mūra baznīcu izbūvēja vecās koka baznīcas vietā 20. gs. 30. gadu beigās. Rēzeknes valsts tehnikuma direktors Jānis Cīrulis izstrādāja metu un būvprojektu, bija šīs baznīcas celtniecības gan idejiskais, gan tehniskais tēvs.

„Draudzes padome 1931. gada maijā nolēma veco baznīcu nojaukt un tās vietā celt jaunu. [..] Kā būvmateriālus izmantoja nojauktās Ozolmuižas pils ēkas ķieģeļus un akmeņus. [..] Dievnamu ar 250 sēdvietām iesvētīja 1938. gada 6. augustā.”⁵ Svinībās piedalījās arhibīskaps Teodors Grīnbergs, citi garīdznieki, operdziedātājs Ādolfs Kaktiņš u.c.⁶

Jaunajam dievnamam pamatus lika 1933. gadā. „Rosīgi vākusi līdzekļus arī pati draudzes vadība un dāmu komiteja ar draudzes mācītāju Fr. Kramiņu, rīkojot draudzes vakarus, bazārus, loterijas. Jaunais dievnams ir glīts kā no ārienes, tā iekšā, ar apmēram 300 sēdvietām gotiskā stilā. Ozolkoka glītu altāri veidojis koktēlnieks Lakstigala, bet kancele tāda paša koka pagatavota Rēzeknes valsts arodskolā. Altāra gleznu bez atlīdzības gleznojis A. Egle. Dievnamam iegādāti arī altāra sudraba piederumi. Uzstādītas jaunas VEF elektriskās ērģeles. Jaunais dievnams ar ērģelēm un iekšējo iekārtu izmaksājis pāri par 100 000 Ls”⁷,⁸.

Jānis Cīrulis projektēja/būvēja gan luterāņu dievnamus (Zilupē, Kārsavā, Liepnā, Viļānos), gan katoļu baznīcas (Kārsavas baznīcas pamati), gan vecticībnieku lūgšanu namus (Kristeļi u.c.).

Rēzeknes evaņģēliski luteriskās baznīcas adrese starpkaru periodā bija – Baznīcu ielā 31. Šobrīd šo ielu sauc Baznīcas, bet agrākos laikos sauca Baznīcu – daudzskaitlī! Jo sākās šī iela pie Rēzeknes upes, kur otrā pusē varēja redzēt vecticībnieku lūgšanu namu (to nojauca, moļennās vietā uzcelta daudzdzīvokļu māja Pils ielas pašā sākumā), pie pilsētas domes bija pareizticīgo katedrāle un pareizticīgo baznīca (to nojauca 60. gados un vietā uzcēla kafejnīcu), līdzās bija katoļu jaunceļamā t. s. Baltā baznīca, un, pirms iela sāka ripot pa nogāzi – jaunceļamā luterāņu mūra baznīca!

Rēzeknes luterāņu baznīca gana veiksmīgi pārdzīvoja Otro pasaules karu. Rēzeknes bombardēšanas laikā 1944. gadā naktī no 6. uz 7. aprīli⁹ tā varēja nodegt, bet tika paglābta.

„Mācītājs, redzot liesmas dievnamā un steidzoties tās apdzēst, neredzēja sev tuvumā neviena palīga. Neskatoties uz to, māc. Fr. Kramiņš, pielietojot visvienkāršākos aizsardzības līdzekļus, kādi bija viņam pie rokas, lai izsargātos no apdegumiem, devās viens pats liesmās un likvidēja radušos uzliesmojumus baznīcas celtnē, kā arī to pasargāja no turpmākām briesmām. [..] Fr. Kramiņš boļševiku gaisa terora drausmu naktī nav atteicies riskēt pat ar savu dzīvību un glābt savu Dieva namu, pie kura ar uzcītību strādājis un kurā ar mīlestību sludinājis labo vēsti."¹⁰

Frīdrihs Kramiņš (piedzima 1906. gadā Sanktpēterburgā Krievijā, bet nomira 1998. gadā Sanktpeterburgā Floridā) Rēzeknē par mācītāju bija no 1929. līdz 1944. gadam.

Baznīcas likstas sākās tad, kad pie varas atnāca cilvēki, kuru ideoloģija bija kareivīgais ateisms.

„1949. gada februārī no sava dievnama [..] tika izlikta Rēzeknes luterāņu baznīcas draudze. Kinoiznomāšanas kantoris, kas uz karstām pēdām ievācās baznīcā, sadalīja to divos stāvos, ierīkoja komunikācijas, nozāģēja krustu.”¹¹

Daugavpilī bija vēl traģiskāk – tur luterāņu baznīcā tika ierīkoti boksa ringi, bet vēlāk baznīca izdega ugunsgrēkā.

Atmodas gados Rēzeknes luterāņu baznīca lēnītēm atdzima. „Rēzeknes luterāni Leldīnu sagaida ar lelom cereibom", raksta Jūlijs Trūps 1991. gadā. „7. martā, beidzūtīs sesijai, Rēzeknes piļsātas padūmes prīkšsādātōjs Viktors Narņickis informēja, ka ar bazneicas saiminīkim (kino nūma) panōkta pozitiva vīnōšonōs. Jī ar mīru pōrīt (pagaidom) uz DOSAAF telpom, kas pīder vacticeibnīkim. Pādejō par tū naprotestej. Lāmums tiks apsprīsts nōkušajā sesijā. Breineigi jaukas ir ari V. Narņicka runas par luterāņu bazneicas restauraciju. Leidzekļus varātu jimt nu piļsātas, kai ari republikas budžeta. Leidzekļus par lobu ticeigajim varātu pīškērt LR AP. Tai ka šō goda Zīmassvātkus Rēzeknes luterticeigī varbyut svinēs jau sovā Dīvnomā."¹²

Tā arī notika! Luterāņu baznīcā 1991. gada 22. decembrī pulksten 10.00 notika dievkalpojums ar dievgaldu un 24. decembrī pulksten 17.00 Ziemassvētku dievkalpojums¹³. Taču tālākais atdzimšanas ceļš nebija tik vienkāršs un tik ātrs.

„Akciju sabiedrība Berkana atjaunoja zvanu torņus, pārbūvēja kāpnes, uzlika skārda jumtu, veica telpu kapitālo remontu. Visa baznīcas atjaunošana maksāja vairāk nekā 5 miljonus LVR."¹⁴ Remontdarbi ilga pusotru gadu, tie tika pabeigti 1993. gada vasarā. Tad arī Rēzeknes luterāņu baznīcas torņa smailē atkal iezaigojās krusts. Ja Rīgā u.c. ir apzeltīti gaiļi, tad virs Latgales luterāņu baznīcām parasti ir krusti.

Man bērnībā bija divas valodas – mātes un tēva¹⁵. Ar mammu runājām latviski, ar pārējiem ģimenē – latgaliski. Mana mamma Ingrīda (meitas uzvārds – Lillais) ir dzimusi un izaugusi Tērvetes pusē, pašā Leišmalē (apmēram šīs vietas aprakstītas Annas Brigaderes¹⁶ „Anneles stāstos" un autobiogrāfiskās triloģijas pirmajā grāmatā „Dievs, daba, darbs").

Mana mamma bija luterāne, un, kad Rēzeknē savu darbību atjaunoja evaņģēliski luteriskā Svētās Trīsvienības baznīca, viņa še apmeklēja dievkalpojumus. Agrāk Rēzeknē, Daugavpilī un citur Latgalē bija speciāli luterāņu kapi¹⁷. Mana mamma atdusas Ozolmuižas katoļu kapos, līdzās manam tētim, vectētiņam, vecmāmiņai un citiem radiniekiem.

17 Arī speciāli katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, jūdaistu u.c. Arī privātie kapi.