Nesen astoņdesmit gadi apritēja ilggadējam un pastāvīgam laikraksta „Latgales Laiks” lasītājam, Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta viensētas „Jugaņina” īpašniekam Ivanam Maļavkam. Taču viņš atzīst, ka šajā cienījamajā vecumā jūtas uz pusi jaunāks un uzskata, ka tā visa pamatā ir vienotība ar dabu, aktīvs dzīvesveids, harmoniskas attiecības ar dzīvesbiedri un, protams, dvēseles stāvoklis.
Ivans vai Jans?
Tiekoties ar Ivanu, labāk nesarokoties, citādi sajutīsieties tā, it kā roka nokļuvusi spīlēs, -- tik stiprs ir astoņdesmit gadus vecā jubilāra rokasspiediens.
Viņa organismā nav ieperinājušās nekādas kaites, tāpēc Ivans nelieto tabletes un neiet pie ārstiem. Pavisam nesen Ivans ar velosipēdu brauca uz Daugavpili, sasniedzot pilsētu nieka 45 minūtēs. Viņš savā lauku sētā var strādāt no rītausmas līdz vēlam vakaram.
Runājot par savu vārdu jubilārs, kurš pēc tautības ir polis, paskaidroja, ka patiesībā viņš ir Jans -- tā rakstīts dzimšanas apliecībā, bet karaklausības apliecībā vai nu neuzmanības dēļ, vai ar nolūku ierakstīja vārdu Ivans: “Man nav lielas atšķirības -- Jans vai Ivans. Es nesāku meklēt patiesību, man nekad nebija problēmu ar vārdu. Es vienlīdz cienu gan Līgo, gan Ivana Kupalas svētkus.”
Pastāv uzskats, ka īstam vīrietim ir jāuzceļ māja, jāizaudzina bērni un jāiestāda koks. Ivans Maļavka to visu ir paveicis -- savām rokām uzcēlis sev mājokli, iestādījis gandrīz tūkstoti koku un izaudzinājis bērnus -- dēlu Romānu un meitu Svetlanu.
Viensēta "Jugaņina" atrodas Tartakā. Visus, kam vēl nav astoņdesmit gadu, Ivans jokojot sauc par jauniešiem, taču par tādu uzskata arī sevi, ja kāds ir vecāks par viņu: “Manai kaimiņienei Anastasijai Borovikai ir 92 gadi, viņas māsai Annai -- 86, Jānim Kukjānam – tikpat. Taču piemērs visiem ir Anfisa Solopa, kurai šī gada 1. maijā apritēja 96 gadi.”
Būtu valkājis mundieri...
Ivans piedzima Daugavpilī. Tēvs Jans strādāja par šoferi, bet māte Anna -- par šuvēju. Pēc Ivana, septiņus gadus vēlāk, pasaulē nāca brālis Alfons.
Pabeidzis astoņgadīgo skolu, Ivans nolēma savu dzīvi saistīt ar dienestu armijā, tāpēc iestājās Kamišinas karaskolā, kas atradās 200 km no Volgogradas, un to absolvēja. Pēc tam viņš nolēma iegūt augstāko militāro izglītību un iestājās toreizējā Možaiska Ļeņingradas Sarkanā karoga Gaisa spēku inženieru akadēmijā.
Iespējams, Ivans būtu uzdienējies līdz pulkveža pakāpei, taču: “Diemžēl apstākļi, par kuriem es nevēlos runāt, iegrozījās tik nelabvēlīgā gultnē un atstāja tādas sekas, ka man nācās uz visiem laikiem atvadīties no sapņa par virsnieka izglītību un militāro dienestu. Tā man bija vissmagākā mācība, kā viena kļūda var apgriezt visu dzīvi kājām gaisā.”
Neskatoties uz to, Ivans nepadevās, jo armijā iegūtās prasmes, galvenokārt tehniskās zināšanas un disciplīna, jaunietim nākotnē lieti noderēja.
Ivans Daugavpilī iekārtojās darbā par atslēdznieku toreizējā Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā (ĶŠR), absolvēja ķīmiķu arodskolu un paaugstināja profesionālo kvalifikāciju līdz pat sestajai kategorijai. Pēcāk kļuva par meistara palīgu. Tad paziņa ieteica Ivanam pāriet darbā uz cehu, kur bija īpaši kaitīgi darba apstākļi, tur viņš strādāja līdz pensijai -- 50 gadiem.
Mīlestību satika ēdnīcā
Trīs gadus pirms tam Ivans -- vīrietis labākajos spēka gados, bija saticis savu īsto pirmo un vienīgo mīlestību -- Lidiju. Viņš toreiz iegāja Daugavpils ūdensapgādes uzņēmuma, kur veica telpu kosmētisko remontu, ēdnīcā, lai papusdienotu: “Es ievēroju skaistu sievieti -- pavāri, kura, šķiet, arī izrādīja interesi par mani. Mēs iepazināmies un sarunājām satikties toreizējā ēdnīcā „Berjozka”, kas atradās Rīgas ielā. Kā tagad atceros, pasūtījām otro ēdienu -- vistu ar piedevām. Lidija neēda, viņa ir pavāre, tāpēc par ēdienu zina visu, un man bija jānoēd divas porcijas. Kā gan es varēju atteikt dāmai?”
... Lidija dzimusi Baltkrievijā Brestas apgabalā. Ģimenē bija vēl divas jaunākas māsas. 1952. gadā ģimene pārcēlās uz Daugavpili. Vecāki strādāja Lokomotīvju remonta rūpnīcā. Pēc skolas beigšanas viņa iestājās darbā ĶŠR un vienlaikus mācījās „ķīmiķu” arodskolā. Taču veselības stāvokļa dēļ Lidija kļuva par pavāri. Pēcāk apprecējās, piedzima dēls, bet pēc kāda laika gan viņš, gan vīrs aizgāja mūžībā. Tā jaunā sieviete palika viena, līdz viņas dzīvē ienāca Ivans.
Uzcēla savu māju
Pirms satikšanās ar Lidiju Ivana iepriekšējā ģimenes dzīve izvērtās tā, ka viņam nebija kārtīga dzīvokļa Daugavpilī un nācās dzīvot gandrīz vai pagrabā. Tāpēc Ivanam bija jāiegādājas mājoklis -- vienalga, kur. Tartaka ciemu un viensētu “Jugaņina” viņš izvēlējās nejauši – izlasīja vienā no laikrakstiem, ka toreizējā akciju sabiedrībā “Vecsaliena” tiek pārdota māja: “Māja -- tas bija pārāk skaļi teikts. Tā bija pussabrukusi ēka bez logiem, durvīm, krāsns un daudz kā cita, bez kā normāla dzīvošana nav iespējama. Nebija saimniecības ēku, pagraba, pirts, akas -- visapkārt tukšs klajums. Cits, to visu ieraugot, būtu nolaidis rokas, bet man tas vairoja spēku un enerģiju -- tik ļoti gribējās savu stūrīti.”
Ivans ķērās pie darba, sākās nebeidzama braukāšana no pilsētas uz viensētu un atpakaļ, jo nakšņot tajā mājā nebija iespējams. Visus pieejamos līdzekļus viņš tērēja celtniecībai. Uz viensētu vajadzēja vest lietotos būvmateriālus, kurus Ivans meklēja, kur vien varēja. Taču reizēm, kad bija strādājis līdz krēslai vai arī sliktos laikapstākļos, viņš palika viensētā nakšņot: “Dažkārt lietus laikā caurais jumts tecēja, ūdens strūklas lija man virsū, bet es gultā slēpos zem brezenta gabala. Vējš pūta pa visu māju. Bija auksti, nezinu, kā es to izturēju, bet vajadzēja iekārtot ģimenes ligzdu un ievest tajā saimnieci.”
Mans nams -- mana pils
Lai gan Ivans neuzcēla greznu savrupnamu, māja bija gana piemērota dzīvošanai: uzmūrētas krāsnis, uzlikts jumts, sienas apšūtas ar ķieģeļiem, uzbūvētas visas nepieciešamās saimniecības ēkas un pat darbnīca. Un tikai pēc tam „Jugaņinā” svinīgi ienāca Lidija, kur viņi sāka dzīvot kopā. Saimnieki iegādājās kazas, sivēnu un vistas. Iekopa sakņu dārzu, tā daļu kopj joprojām. Ivanam izdevās nopirkt no pagasta vienu hektāru zemes un pusotru hektāru meža. Viņš to paplašināja par gandrīz tūkstoš kokiem, kurus iestādīja savām rokām. Savukārt no grants ceļa līdz mājai iestādīja skaistu aleju, iekopa augļu dārzu, iestādīja ogulājus. Teritoriju ap māju izrotāja ar dažādiem dekoratīviem amatniecības izstrādājumiem.
Ivans un Lidija viensētā dzīvo jau vairāk nekā 30 gadus. Pilsētā viņiem ir dzīvoklis – vecumdienām. Tomēr viņi neizmanto šo mājokli, turklāt, ņemot vērā pašreizējās cenas, viņiem tā ir pārāk liela greznība. Un tāpēc abi neizslēdz, ka, visticamāk, nāksies no tā atbrīvoties un savu mūžu nodzīvot „Jugaņinā”: “Mēs šeit esam pieraduši, iesakņojušies un nevēlamies nekur no šejienes doties. Šeit mēs vienmēr esam aizņemti darbos, visapkārt ir skaistums, blakus ir mežs, lauki, pļavas, ezers. Dzīvo kaut līdz simts gadiem un priecājies! Ka tik veselība turas!”
Par vīra jubileju Lidija saka: “Kaut visiem būtu tāda veselība, kustīgums un enerģija kā Ivanam! Un jauna dvēsele! Viņš ir kā bērns, kuru viss interesē un satrauc.»
Ivans uzskata, ka tikai cilvēks ir sava likteņa saimnieks, un tikai viņš pats var mainīt dzīvi, kā vēlas un uzskata par pareizu: “Man ir viss. Es tikai nespēju apturēt laika ritējumu. Un tomēr jūtos tā, it kā man būtu četrdesmit!”
