„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 14. aprīlis
Svētdiena
Gudrīte, Strauja
+7.1 °C
skaidrs laiks

Ķirbis

Valentīns Lukaševičs

Oskara Seiksta dzejoļu krājumā „Vokora vuordi draugim” noslēguma dzejolis ir kā rezumējums, kā punkts virs i.

Kod dorbi nadorbi, zineiba nagudra,

Lobuok gruovmaļūs gulēt, pa kryumim kleist,

Garbuzus audzēt i vuornys baruot.”1

Kartupeļus un kāpostus izsenis audzē visi, tomātus tie, kuri nav slinki uzbūvēt siltumnīcu un grib kaut ko vairāk. Ķirbju jeb garbuzu audzēšana ir īsta filozofu un mākslinieku nodarbe – lielu piepūli un daudz zemes neprasa, iztikt no ķirbju putrām var ne katrs.

Oskars Seiksts ne tikai metaforiski, bet arī reāli savā dārziņā Vipingā audzē ķirbjus – līdzās ķiplokiem, bietēm u. c.

„Pi stygys, kur eimu iz piļsātu,

Izsvīsta vasala gruomotu čupa.

Iz taidys labi augt munim garbuzim.”2

Var konstatēt, ka garbuzi ir viens no galvenajiem botāniskajiem tēliem šajā dzejas grāmatā. Arī to, ka dzejniekam tīk miksēt sadzīvisko un metafizisko, savā lakoniskajā izteiksmē izvēlēties visprecīzākos, visietilpīgākos tēlus.

Mūsu mājās ar ķirbju audzēšanu īsti neaizrāvās. Ja kādu gadu tos komposta kaudzē arī iesēja, neviens īsti neiespringa, kā tie ķirbji dīgst, briest, nogatavojas. Uztraucās un pārdzīvoja par kartupeļiem, bēdājās par kāpostiem, škrobe bija, ja nebija zemeņu ražas utt.

Ķirbji mūsu dārzā bija fakultatīva kultūra. Brīnumainā kārtā tie ķirbji – lielāki vai mazāki – mūsu dārzā vienmēr izauga.

Tad ar ķerru tos veda uz māju, kur no lielākās daļas kaut ko gatavoja, bet dažus nolika smukumam uz skapja augšas.

Gatavoja kaut ko vairāk, bet man palika atmiņā marinēti ķirbji. Burkā dzeltenīgi, tvirti kubiciņi, kuriem apkārt peld krustnagliņas. Arī šobrīd daudzas saimnieces ķirbjus izlieto tieši šādā veidā.

Viena sieviete, kura konservēšanā neatzīst etiķi, sāli, cukuru, man uzdāvināja pašas pagatavota ķirbju-plūmju biezeņa burciņu. Viņa neveido lielus krājumus ziemai – mēģina piebremzēt sevi un pagatavot maz, taču lai ir interesanti, veselīgi, stilīgi.

Ķirbja mīkstumu sagriež nelielos gabalos, plūmēm izņem ārā kauliņus. Ņem ķirbi un plūmes vienādās svara daļās, pielej nedaudz ūdens un katru atsevišķi labi novāra. Ja mājās ir jaudīgs blenderis, tad abus biezeņus salej vienā kastrolī un tur sakuļ vienveidīgā pļurzā. Tad atkal nedaudz pavāra un salej burkās. Aizvāko, nes uz pagrabu vai pieliekamo.

Šobrīd pārtikas industrijā ir speciālas vielas, kuras novērš biezeņveidīgu produktu noslāņošanos, rūpējas par to, lai masai ir vienveidīga konsistence. Parasti tas tā ir ar krējumiem, jogurtiem, pudiņiem utt.

Agrāk par noslāņošanos ļoti neiespringa – var paņemt karoti un lēnītēm, bet pailgi maisot, atkal dabūt vienveidīgu masu. Ja tās bija uzglabāšanā esošas burciņas – sulas, salāti, biezeņi – vienkārši regulāri apgrieza tās augšpēdus, tad atpakaļ utt.

Ķirbji ir augi, par kuriem var teikt – dubulta globalizācija!

Šo augu dzimtene ir Dienvidamerika. Tad, kad eiropieši sev atklāja šīs aizokeāna zemes, acteku un maiju iecienītie augi nokļuva arī Eiropā3 – gan apzināti kāds kuģī ielika šo eksotisko augu, gan arī auga daļas vai sēkliņas varēja nejauši pielipt pie maisa vai iekrist kādā toverī.

Kad aizsākās intensīva jūras satiksme starp kontinentiem, botāniska apmaiņa bija abpusēja. Piemēram, kartupeļi, tomāti un ķirbji atceļoja uz Eiropu, bet savukārt kafija veiksmīgi iedzīvojās tagadējā Brazīlijā.

Vēl vienu, bet jau cita veida globalizāciju ķirbji atnesa uz Latviju apmēram pirms trīsdesmit gadiem.

ASV populārie svētki Helovīns atrada parocīgu augsni Latvijā. Ja Valentīndienai nav viena izteikta botāniska simbola, tad Helovīnam ir – tie ir ķirbji!

Tos izdobj, izgriež mizā muti, degunu, acis. Iekšā var ielikt sveci un naktī, ja tos ieraugi, var pārskriet šermuļi pār muguru.

Helovīns ir tālu zemju svētki, kuriem ir saikne ar kristiešu Visu Svēto dienu. Kaut kas šiem svētkiem ir līdzīgs ar mūsu ķekatām – Helovīnā karnevāliski saģērbti bērni/jaunieši iet pa apkārtni un izlūdzas našķus.

Helovīna dzimtenē ir tā – piezvana pie mājas žoga, tikšanās ar helovīnistiem notiek uz trotuāra, jo privātīpašuma teritorijā parasti neviens nenāk.

Protams, ka šie svētki ir ieguvuši arī komerciālu sastāvdaļu – tiem gatavojas kafejnīcas, pārtikas un suvenīru tirgotāji. Ir liels daudzums spēlfilmu un romānu, kuros izmantota Helovīna tēma. Piemēram, to ir darījis šausmu literatūras korifejs Stīvens Kings.

Ķirbju augļi, ja runā botāniski precīzi, īstenībā ir ogas. Katru gadu vasaras izskaņā Latvijā notiek tādi kā čempionāti – kurš ir izaudzējis lielāko, smagāko ķirbi? Pretendenti saved savas izaudzētās milzu ogas, žūrija tās nosver un paziņo rezultātus. Tā kā ķirbjiem patīk kontinentāls klimats, tad nav brīnums, ka ļoti bieži uzvaras laurus plūc dagdēnieši, krāslavieši, demenieši, subatieši.

Cik tad milzīga šī oga var izaugt?

2010. gadā Latvijā lielākais ķirbis tika izaudzēts Andrupenes pagastā – 132 kg smags, 260 cm apkārtmērā. Pasaulē ir ķirbji, kuru svars pārsniedz tonnu.

Esmu lasījis, ka ķirbjus to dzimtenē vietējās tautas augstu vērtēja arī tādēļ, ka no izdobtiem, izkaltētiem ķirbjiem jebkurš varēja ātri un lēti iegūt kaut ko līdzīgu groziem, cibām, muciņām, kastroļiem, bļodām, glāzēm.

Vēl šobrīd tie, kuri grib mate tēju dzert tā, kā to dara šī dzēriena atklājēji, to dzer no kalabasiem – tā sauc izdobtus un izkaltētus pudeļķirbīšus.

Dažas mūsu saimnieces izdobj ķirbjus, tos piepilda ar iecerēto ēdienu, liek šādus ķirbjus krāsnī un cep. Ķirbja miza dod papildu aromātu un garšu, arī ciemiņiem ir patīkams pārsteigums – o, kuģelis, un šādā interesantā podiņā!

Daudziem nepatīk ķirbis svaigā, vārītā, ceptā vai konservētā veidā, bet patīk divas lietas, ko var no ķirbja iegūt – sēklas un eļļa.

Ķirbju sēklās ir daudz E vitamīna un cinka. Sēklu sastāvā ir fitosteroli, kukurbitīns, lignāni. Ārsti rekomendē ķirbju sēklas lietot cīņā pret zarnu trakta parazītiem, lai uzturētu organismā normālu cukura un holesterīna līmeni.

Ķirbju sēklu nerafinēta eļļa ir ar patīkamu piegaršu. „Ķirbju sēklu eļļa labvēlīgi ietekmē aknu, žultsvadu, kuņģa un zarnu trakta funkcijas. Tā satur selēnu un E vitamīnu, kas ir spēcīgi antioksidanti. Der atcerēties, ka cepšanai ķirbju sēklu eļļa nav piemērota, jo karsējot tā zaudē uzturvērtību, nepiesātināto taukskābju dubultsaites karstuma iedarbībā pārvēršas veselībai kaitīgos brīvajos radikāļos.”4

Tā dabā itin bieži ir – zāles momentā kļūst par indi vai inde par zālēm. Tas ir atkarīgs no devas lieluma, vielas koncentrācijas, karstuma/aukstuma un citiem – mums šobrīd vēl nezināmiem vai laika gaitā aizmirstiem – apstākļiem.

1 Seiksts O. Vokora vuordi draugim – [B.v.]: Cymuss, 2021., 105. lpp.

2 Seiksts O. Vokora vuordi draugim – [B.v.]: Cymuss, 2021., 43. lpp.

3 Eiropā pārtikā tos sāka lietot 17. gadsimtā.

4 Baumane A. Eļļa, sēklas un mīkstums jeb Viss par pamatīgo rudens ogu – ķirbi // „Latgales Laiks”, 13.09.2022.