„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 20. aprīlis
Sestdiena
Mirta, Ziedīte
+3.3 °C
apmācies

Latgale -- trešā zvaigzne Brīvības pieminekļa galotnē!

Publicitātes bildes

Kur sākas debesis? Kur beidzās sili? –
Viss nu ir sakusis sudraba mirgā...
Kur zili zied ezeri, zili zied lini,
sērst jāju atmiņu palsajā zirgā.

Latgale mana – sērdiene dārgā,
sargā vēl tevi pilskalni sirmie?
-- Kur sākas ezeri? Kur beidzas lini?
Kas mani pārnākot, sagaidīs pirmie? –

Tur zeme un altāri vīraku elpo,
ziedos slīgst krusti, ceļi un mājas.
Zvaigžņu atspulgus ezeri auklē –
Dievs vēl ar cilvēku tur sarunājās...

Skanošā skurbumā apmaldās laiks tur,
noreibst un ļaujas, lai straumes to nes.
Latgales dzidros ūdeņus dzēris,
esmu tās mūžīgais gūsteknis es.

Īss bij mans sapnis svešajā naktī –
atmodies jūtos es labāks un tīrāks.
Latgale mana – jaunības zeme,
Vēl skurbina mani tavs atmiņu vīraks.

Šīs rindas par mūsu skaisto Latgali sarakstījis dzejnieks Valdis Krāslavietis. Cik skaisti viņš aprakstīja mūsu brīnišķīgo novadu, kuru mēs, latgalieši, tik ļoti mīlam. Ne velti Latgali sauc par “Zilo ezeru zemi”. Tieši mūsu reģiona teritorijā atrodas visvairāk ūdenstilpju. Mums ir upes, ezeri, purvi, dīķi. Bet, izņemot ūdens resursus, Latgale ir bagāta arī ar mežiem, apsētiem laukiem, ganībām un, protams, labestīgiem un atsaucīgiem cilvēkiem.

Mūsu novadam ir sena vēsture. Līdz mūsu ēras 7. gadsimtam šeit dzīvoja somugru ciltis. Patiesībā tie ir mūsdienu igauņu senči un tam ir reāli pierādījumi. Vēsturnieki jau sen reģionā ir atklājuši daudzus apbedījumu uzkalnus. Un jau pēc 7. gadsimta šajā teritorijā ieradās latgaļu ciltis. Tajā laikā tās bija ļoti attīstītas civilizācijas. Iespējams, daudzi no mums atceras vēstures stundas, kurās stāstīts par tādām lielām apdzīvotām vietām kā Jersika, Tālava, Koknese.

Ar ko nodarbojās mūsu senči? Galvenie darbības veidi bija lauksaimniecība, zvejošana, medības un, protams, tirdzniecība, turklāt gana intensīva. To laiku apbedījumi ļāva zinātniekiem izdarīt secinājumus par seno latgaļu labo materiālo stāvokli. Un tā bija vairākus gadsimtus, līdz pagānu cilšu ierasto dzīvi izjauca vācu krustneši. Līdz 12. gs. Latgales teritorija ietilpa Jersikas jeb Letijas un Atzeles sastāvā, bet 13. gs. šīs zemes tika iekarotas un iekļautas Livonijā. Latgale tika sadalīta vairākās daļās, jo tās dienvidi nonāca Lietuvas pārvaldībā, bet austrumi -- Krievijas pakļautībā. Latgaļu koka apmetnes vietā Daugavas krastā bruņinieki uzcēla Dinaburgas pili. Un no šī brīža, no 1275. gada, sākas Latvijas otrās lielākās pilsētas Daugavpils vēsture. Tolaik to sauca par Dinaburgu.

Taču latgaliešus nav iespējams paverdzināt. Ilgu laiku mūsu senčiem izdevās saglabāt savu reliģiju, pirms beidzot viņi pilnībā pieņēma kristietību. Taču vēl ilgāk latgaliešiem izdevās saglabāt savu valodu. Tagad, protams, tā ir mainījusies, asimilējusies, bet novada iedzīvotāji tajā joprojām runā.

Beidzoties Livonijas periodam, Krievija, Zviedrija un Polija, savstarpēji karojot, sadalīja Livonijas zemes savā starpā. 1561. gadā pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas Latgale nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā, kas ietilpa Lietuvas dižkunigaitijā, taču pēc tam to iekļāva Polijas--Lietuvas vaivadijā. Pēc poļu--zviedru kara, kas norisinājās no 1600. līdz 1629. gadam, Latgali sāka dēvēt par Inflantiju jeb Polijas Vidzemi. Sākoties Inflantijas periodam, Latgales teritorija bija maz apdzīvota un izpostīta kara dēļ. Tikai 17. gs. iedzīvotāju skaits sāka pakāpeniski pieaugt. Vienīgā pilsēta, kas atradās Inflantijā, bija Daugavpils, kurā atradās pārvalde, tiesa un seimiks jeb likumdošanas iestāde. 1629. gadā tika noslēgts Altmarkas miera līgums un Latgale tika atdalīta no Vidzemes, kas palika Zviedrijas sastāvā. Pēc tam krievi un zviedri, neatkarīgi viens no otra, atkārtoti iebruka Latgalē. Krievija okupēja Latgales dienvidus un Daugavpili pārdēvēja par Borisogļebsku. Turpretī, iebrūkot zviedriem, tika radīti kultūrvēsturiski zaudējumi, piemēram, tika nopostīta Rēzeknes pils. Tomēr 1660. gadā, noslēdzot Olivas miera līgumu, zviedri atstāja Latgali, kas atkal kļuva par Polijas--Lietuvas kopvalsts sastāvdaļu. 1667. gadā arī Krievija atdeva okupēto Latgales dienvidu teritoriju.

1772. gadā Polijas--Lietuvas kopvalsts pirmo reizi tika sadalīta, līdz ar to Inflantija beidza pastāvēt un Latgale nonāca Krievijas impērijas sastāvā un kļuva par Pleskavas guberņas daļu. 1773. gadā Rēzeknei tika piešķirtas pilsētas tiesības. No 1776. līdz 1796. gadam Latgale ietilpa Polockas guberņā, bet no 1796. līdz 1802. gadam kļuva par Baltkrievijas guberņas daļu. Savukārt no 1802. gada Latgale kļuva par Vitebskas guberņas sastāvdaļu.

Līdz 1831. gadam Krievija neiejaucās iekšlietās, kas pastāvēja no Polijas--Lietuvas kopvalsts pievienotajās guberņās, – latgaļi bija pārpoļojušies, latgaļu valoda – asimilējusies ar poļu valodu. Latgaliešiem bija izteiktas kultūretniskas un sociālekonomiskas atšķirības.  Tomēr pēc poļu nemieriem Latgalē notika vēršanās pret visu polisko, līdz ar to arī visu latgalisko. Skolās aizliedza poļu un latgaļu valodu, dominēja krievu valoda. No 1864. līdz 1904. gadam Latgalē pastāvēja drukas aizliegums, kas būtiski ietekmēja latgaļu kultūras un izglītības attīstību. Tomēr neizdevās ieviest arī slāvu rakstību. 1900. gadā kultūras darbinieks Francis Kemps pirmo reizi sāka lietot apzīmējumu „Latgale”, kas pastāv vēl mūsdienās. Pēc drukas aizlieguma atcelšanas 1904. gadā Latgalē atjaunojās tautas aktivitāte kultūrā, saimniecībā un politikā.

1917. gada 9. un 10. maijā Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress, kurā izveidoja Latgales Pagaidu zemes padomi (tās darbā tika aicināti arī poļi un ebreji) un pieņēma rezolūciju par Latgales atdalīšanu no Krievijas Vitebskas guberņas un apvienošanu ar pārējo Latviju autonomā vienībā.

Savukārt 1917. gada 27. decembrī Padomju Krievijas valdība (Tautas komisāru padome) izdeva rīkojumu par trīs Latgales apriņķu (Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes) atdalīšanu no Vitebskas guberņas. Vairāk nekā divsimt gadus Latgale bija administratīvi atradusies Iekškrievijas sastāvā un trīssimt gadus atrauta no pārējiem Latvijas novadiem. Līdz ar to noslēdzās latgaliešu cīņa par atdalīšanos no Vitebskas guberņas, par kuru viņi bija cīnījušies jau kopš 1917. gada pavasara.

Diemžēl Latvijai un īpaši Latgalei nebija ļauts ilgi būt neatkarīgai. Līdz 1940. gadam mūsu valsts sekmīgi attīstījās. Bija ražotnes, attīstīta lauksaimniecība. Bet 1940. gada jūnijā Latviju, tāpat kā kaimiņvalstis, okupēja padomju karaspēks. 20. jūnijā tika izveidota jauna valdība, kuru vadīja okupācijas spēku izraudzītie ministri. Pēcāk, 1941. gadā, šeit ienāca fašisti. Kara gados tika iznīcināti desmitiem tūkstošu vietējo iedzīvotāju. Vienus iznīcināja nacisti, citus -- padomju varas iestādes, izsūtot cilvēkus uz Sibīriju vai nošaujot.

Taču pirms nedaudz vairāk kā 30 gadiem Latvija un līdz ar to arī Latgale atguva neatkarību. Tas nenāca viegli. Tomēr tas bija nepieciešams un svarīgs solis. Un tagad latgalieši elpo brīvi, kopjot savu zemi, darot sirdij mīļu darbu, lai gan atzīst, ka mums joprojām ir daudz problēmu. Bet tajā pašā laikā katram no mums mūsu dzimtais novads ir mūsu dvēseles daļiņa.

Oskars Zuģickis, „Europe Direct Dienvidlatgale” vadītājs: „Mums katram ir sava Latgale. Esmu šeit dzimis. Man Latgale ir skaistie pakalni un ezeri. Tie ir mūsu baltie ceļi, baltie bērzi un baltais Abrenes tautas tērps. Latgale ir mūsu cilvēki, par kuriem mēs visi esam lepni ar latgalisko spītību un izturību. Man Latgale ir spēka, optimisma un iedvesmas citadele ar mīlestības, enerģijas un dvēseliskuma bastioniem.”

Helēna Soldatjonoka, Latvijas Sarkanā Krusta pārstāve, brīvprātīgā: „Latgale ir mana dzimtā puse (Rēzeknes novads, Gailumi). Esmu latgaliete. Latgalē paiet mana dzīve, šeit dzimuši un dzīvojuši mani senči daudzās paaudzēs. Latgalē ir manas un manu bērnu mājas. Tā ir visskaistākā un mīļākā, kuru nemainītu ne pret kādām eksotiskām zemēm. Latgaļa ir muna dzeive, muna sāta, muna mīļesteiba.”

Irina Romaņenko, basketbola trenere: „Latgale ir mana dzimtene. Esmu dzimusi Līvānos. Tur cilvēki jutās vairāk piederīgi mūsu novadam. Šeit cilvēki runā savā, latgaliešu valodā, kura man, varbūt, nav pilnībā saprotama, bet priecē dzirdi ar savu melodiskumu. Es nezinu, es nesaprotu, kā var nemīlēt šos ezerus un pakalnus, šos laukus un mežus, šos brīnišķīgos cilvēkus.”

Andris Ševels, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests: „Es esmu dzimis un audzis Jūrmalā, bet Latgalē ir manas dzimtas saknes. Te es dzīvoju un kalpoju gandrīz divdesmit gadus un jūtos kā starp savējiem. Latgalē ir īpaša daba un māju sajūta, un to piedzīvo visi, kuri pie mums atbrauc. Taču Latgales galvenā vērtība ir cilvēks, kuru raksturo darba tikums, sirsnība, atvērtība, viesmīlība, latgaliešu jeb brālības gars -- gatavība palīdzēt un atbalstīt otru grūtā brīdī, bet pāri visam patiesa ticības dzīve, kas izpaužas ne tikai vārdos, bet ikdienas dzīvē. Darīsim visu iespējamo, lai mēs nezaudētu šo latgaliešu brālības garu!”

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Latgale -- trešā zvaigzne Brīvības pieminekļa galotnē!" saturu atbild ''Latgales Laiks".