Pagājušajā sestdienā, 10. jūnijā, Slutišķu ciems Daugavas krastā bija ļaužu pilns. Tūkstošiem apmeklētāju, tostarp arī citu Latvijas un Lietuvas reģionu iedzīvotāji, ieradās uz tradicionālo pasākumu – tautas mākslas festivālu “Augšdaugava”.
Augšdaugavas novada dome šo pasākumu rīko pirmo reizi, bet jau bijušajai Daugavpils novada domei tas ir gluži kā vizītkarte. Jau gandrīz 30 gadus pašvaldība organizē festivālu, kas allaž pulcē tūkstošiem viesu.
“Man šķiet, ka tikai pirmajā reizē cilvēku bija pamazāk, bet pēc tam festivāls izraisīja Latgales iedzīvotāju interesi, pēc tam sāka ierasties viesi no kaimiņvalsts Lietuvas. Prieks, ka pasākumu apmeklē daudz jauniešu,” Augšdaugavas novada domes priekšsēdētājs Arvīds Kucins teica laikrakstam „Latgales Laiks”.
Sākumā festivāls notika katru gadu, bet pēc tam tika nolemts nedaudz palielināt intervālu un rīkot to reizi divos gados. Un tā tas bija līdz 2020. gadam. Tieši tad bija paredzēts rīkot kārtējos tautas mākslas svētkus, taču šiem plāniem nebija lemts piepildīties. Nelaime atnāca negaidīti -- domājams, ka visa pasaule ilgi atcerēsies šo gadu, kad Covid-19 izjauca ierasto dzīves ritmu un nogalināja miljoniem cilvēku. Tāpēc, lai nepakļautu riskam iedzīvotāju veselību un ņemot vērā izsludināto pandēmiju, festivāls tika atcelts, un nācās gaidīt piecus gadus (iepriekšējais festivāls notika 2018. gadā), lai atkal apmeklētu gleznainos Daugavas krastus Naujenes pagastā, klausītos vietējo un viesu kolektīvu koncertus, iepazītos ar vecticībnieku sadzīvi, kuri šeit apmetušies uz dzīvi pirms vairākiem simtiem gadu, iemācītos pīt grozus vai dejot tradicionālās latgaliešu mūzikas pavadījumā.
Taču šoreiz bija vēl kāds nozīmīgs notikums. Jau pati vieta – dabas parks “Daugavas loki” – spēj apvienot vecticībnieku un latgaliešu kultūru. Šeit to pārstāvji vienmēr ir dzīvojuši mierā, kopā glābuši savu zemi no appludināšanas pagājušā gadsimta 80. gados, kad bija ieplānots būvēt Daugavpils hidroelektrostaciju. Ja šie plāni īstenotos, zem ūdens būtu parks "Daugavas loki", Slutišķu ciems, viduslaiku kapsētas. Taču vietējie iedzīvotāji ar citu nevienaldzīgu Latvijas iedzīvotāju atbalstu spēja nosargāt šīs zemes.
Šajos svētkos notika divu Latvijas kultūrvēsturisko novadu -- Latgales un Sēlijas -- apvienošanās, turklāt visai neparastā veidā. Pāri Daugavai, kas šķir šos reģionus, tika pārmests tilts, turklāt nevis parasts, bet ar rokām darināts musturdeķis. 2011. gadā pēc Naujenes Novadpētniecības muzeja pārstāvju iniciatīvas sākās musturdeķa darināšana. Tas bija ilgs un rūpīgs darbs, kuram pievienojās arī citas rokdarbnieces. Kopumā lielā Augšdaugavas musturdeķa izgatavošanā piedalījās vairāk nekā deviņi tūkstoši rokdarbnieču, turklāt ne tikai no Latvijas. Darbā iesaistījās meistares no Lielbritānijas, Bulgārijas, Baltkrievijas, Igaunijas, Lietuvas, Itālijas un citām valstīm. Un šis musturdeķis kļuva par sava veida tiltu, kas savienoja Latgali un Sēliju.
Musturdeķis ir 508 metrus garš un 160 centimetrus plats. Tas var iekļūt Ginesa rekordu grāmatā -- rokdarbs tikai nedaudz jāpagarina un vietējās rokdarbnieces gatavojas sasniegt šo mērķi. Šī tilta atklāšana noritēja svinīgā gaisotnē, upes krastā pulcējot ap tūkstoti, ja ne vairāk, interesentu. Vietējo radošo kolektīvu dziedājuma pavadījumā svētku vadītājs Māris Susejs atklāja jaunu, bet, diemžēl, pagaidu objektu. Saprotams, ka musturdeķis nevar šeit palikt uz visiem laikiem. Šajā vietā tas pabija tikai vienu dienu, bet divus novadus savienoja uz visiem laikiem.
Šogad svētku viesus ar saviem priekšnesumiem priecēja ne tikai Augšdaugavas novada, bet arī viesu kolektīvi. Dabas parkā notika dažādas aktivitātes. Daudzi izstaigāja vairāk nekā pusotru kilometru garo Markovas izziņas taku un jūsmoja par novada dabas skaistumu. Šajā pārgājienā varēja apskatīt Markovas pilskalnu, Putānu strautu, Slutišķu krauju un citus interesantus objektus.
Tie, kurus interesē vecticībnieku, kas ir viena no senākajām kristiešu konfesijām, sadzīve, bez maksas varēja apmeklēt Slutišķu vecticībnieku ciemu, kas vēstures avotos pirmo reizi minēts jau 1785. gadā. Diemžēl ne pēc savas gribas, bet gan Nikona reformu laikā notikušo vajāšanu dēļ vecticībnieki bija spiesti pamest savas mājas, no kurām daudzas atradās mūsdienu Krievijas teritorijā, un meklēt citu dzīvesvietu. Un latgalieši labprāt sniedza patvērumu bez pajumtes palikušajiem viesiem no austrumiem. Mūsdienās Naujenes pagastā daudzi vecticībnieki apmetušies uz dzīvi Daugavas labajā krastā Markovas pilskalna pakājē. Slutišķu ciemā var apskatīt tradicionālās zemnieku mājas. Visu celtņu pamatā ir taisnstūra guļbūves ēkas, kas nosegtas ar divslīpju vai četrslīpju jumtu.
Pagājušā gada maijā šeit tika atklātas trīs jaunas ekspozīcijas. Katrā no tām ir definēta sava gaisotne, kas palīdz izprast noslēgto vecticībnieku kultūru. Sadzīviskie un garīgie aspekti savijas vienā. Sētas ikdienas dzīve ir atspoguļota trīs varoņu – Isaja, Feodosijas un ģimenes mīluļa jēriņa Astītes stāstos. Mūsdienās Slutišķi ir īpaši aizsargājamās dabas teritorijas “Augšdaugava” sastāvdaļa. Teritorija ir iekļauta UNESCO Latvijas nacionālajā sarakstā. Tautas mākslas festivālā ciema teritorijā notika koncerts, bet Naujenes muzeja darbinieki pastāstīja par vecticībnieku sadzīvi.
Izklaides tika piedāvātas arī pašiem mazākajiem festivāla apmeklētājiem. Bērnudārza un sākumskolas vecuma bērni draiskojās rotaļu laukumā pie skatuves. Viņus izklaidēt palīdzēja latgaliešu folkloras kopas pārstāvji, kuri bērnus priecēja ar senču dejām un rotaļām. Līdzās strādāja māksliniece, kura ar akvagrimu apgleznoja bērniem sejas.
Svētki noslēdzās ar lielkoncertu, kas ilga vairākas stundas. Skanot populārām melodijām, arī viesi laidās dejā. Savukārt pēc pulksten 21.00, kad pasākums beidzās, vieni devās mājās, bet citi palika pa nakti telšu pilsētiņā, kas bija ierīkota blakus.
Atgādinām, ka šomēnes Augšdaugavas novads mūs iepriecinās ar vēl vienu tradicionālu un iemīļotu pasākumu, -- Višķos notiks Līgo un Jāņu dienas svinības. Tur ciemiņus atkal gaida atraktīvais kolhoza priekšsēdētājs Kazimirs Adamovičs, kurš šoreiz nolēmis pievērsties kino industrijai.
