„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 24. novembris
Svētdiena
Velda, Velta
-0.2 °C
daži mākoņi

Vasarnīcu ciemā "Kooperators" -- savas rūpes un darbi

Anatolijs Krilovs

Daugavpils un apkaimes dārzkopības kooperatīvajās sabiedrībās dzīve ir ne mazāk interesanta un notikumiem bagāta kā pilsētā. Šeit cilvēku ikdiena ir jēgpilna un racionāla, kura galvenokārt balstās uz principu "Kas nestrādā, tas neēd". Tāpēc vasarnīcu kooperatīva iemītniekus bija ļoti grūti atraut no darba, lai ar viņiem parunātos. Un tomēr daži uzrunātie bija ar mieru veltīt laiku īsai sarunai.

Barona māja

Ja vieniem vasarnīca ir īslaicīga iespēja atpūsties un pastrādāt, lai pēc tam atgrieztos pilsētā, tad citi cilvēki dzīvo kooperatīvā pastāvīgi -- gadiem un pat gadu desmitiem ilgi. Un civilizācijas trūkuma dēļ neko nezaudē: blakus mežs ar savām veltēm, Daugava, svaigs gaiss un klusums. Dzirdama vien lidmašīnu rūkoņa, kas paceļas no lidlauka un vago debesis.

Līkumojot pa šaurajām vasarnīcu ciema "Kooperators" ieliņām, kas atrodas blakus Mežciemam, un velti cenšoties atrast sarunas biedru, ar labu vārdu atcerējos laipno un runātīgo amerikāni Maiklu Stjuartu, par kuru ne tik sen rakstīja „Latgales Laiks”. Aizokeāna viesis labprāt pastāstīja par sevi, dalījās iespaidos par Daugavpili un pat pateica, kāda ir viņa darba alga. Savukārt mūsu vasarnieki ir noslēgti un iegrimuši savās rūpēs.

Tomēr izdevās satikt arī sabiedriskus cilvēkus, kuri labprāt piekrita parunāties. Pie daudzdzīvokļu mājas bez ērtībām, kas atrodas Lauku ielā, blakus vasarnīcām, pagalmā bija sapulcējusies kompānija -- gan veci, gan jauni, kā arī mūsu mazākie brāļi. Visi par kaut ko mierīgi runājās. Šīs mājas iedzīvotāji pavēstīja, ka savulaik tā piederējusi kādam baronam un tāpēc tai ir arhitektoniska un vēsturiska vērtība. Šī koka māja patiešām ir skaista un savdabīga, tajā ir vienpadsmit dzīvokļi.

Gan Tjumeņā, gan Īrijā

Septiņdesmit divus gadus vecā Marija Suhorukova dzīvo vasarnīcā gandrīz divdesmit gadus, ko savulaik viņai nopirka māte, bet šurp atnākusi ciemos pie saviem paziņām. Marija dzimusi Poguļankā, kur pavadījusi bērnību un jaunību, tur viņa gāja skolā un satika savu pirmo mīlestību: “Nav nekā labāka par vasarnieka dzīvi! Šeit tai ir specifisks un rimts ritējums, miers un klusums. Tepat blakus labi, strādīgi kaimiņi, kuri izturas ar cieņu cits pret citu. Man ir dārzs, kuram veltu savu laiku. Tādējādi es gan strādāju, gan vienlaikus atpūšos.” M. Suhorukovai visa kā pietiek, tostarp arī 436 eiro pensijas.

Marijai ir divas māsas -- Vasilisa un Vera, viena dzīvo netālu no Krāslavas, bet otra Maļinovā. Marija ar viņām ne tikai sazinās pa telefonu, bet arī tiekas. Ģimenē bija četras māsas un brālis Dmitrijs, kurš aizgāja bojā. Mirusi arī Marijas vecākā māsa Miramija.

Par ļoti svarīgu notikumu savā dzīvē Marija uzskata komandējumu, kad divdesmit piecu gadu vecumā viņa ar komjaunatnes ceļazīmi devās Sibīrijas pilsētu Tjumeņu, kur celtniecībā strādāja par krāsotāju un apmetēju. Marija tur sabija desmit gadus, līdz 1991. gadam, kad viņai piezvanīja māsa un, ņemot vērā tālaika notikumus -- PSRS sabrukumu un Latvijas neatkarības atgūšanu, ieteica Marijai pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās.

"Es tā arī izdarīju. Līdz tam laikam Tjumeņā jau biju apprecējusies ar mehāniķi Vladimiru, kurš bija dzimis Rostovā pie Donas, ģimenē auga meita Inga. Atceros, ka uz kāzām atbrauca mans brālis un divas māsas. Viņām galvā bija ūdeļādas cepures, virsū uzsieti Orenburgas lakati, jo ​​janvārī sals bija ap mīnus 45 grādiem, bet es -- vieglā kāzu kleitā ar dekoltē, bet Vladimirs uzvalkā. Šausmas! Taču toreiz mūs sildīja jūtas un mīlestība, ”stāsta Marija. Jāteic gan, ka vēlāk Marija izšķīrās ar vīru.

Daugavpilī Marija strādāja dažādos darbos: suvenīru ražošanas uzņēmumā „Daiļrade”, galvanizācijas cehā vienā no pilsētas uzņēmumiem un citviet.

Ingai tagad ir četrdesmit četri gadi, viņa ir precējusies un jau divdesmit trīs gadus dzīvo Īrijā. Ingas vecākajai meitai Veronikai ir divdesmit divi gadi, viņai nesen piedzima dēls Tajuss, Marijas mazdēls. Ingai ir arī dēls Daniils, kuram ir desmit gadi, sešus gadus vecais Tims un četrgadīga meita Angelina.

Savukārt Marija ir ne vien ciemojusies pie meitas Īrijā, bet tur arī dzīvojusi un strādājusi desmit gadus -- savākusi no vietējiem iedzīvotājiem lietotas drēbes un apavus: “Neskatoties uz šīs nodarbes šķietamo vienkāršību un nepievilcību, patiesībā tā ir diezgan interesanta un noderīga. Vismaz tagad es zinu, kā šis process tiek organizēts, kā arī iepazinos un komunicēju ar daudziem vietējiem iedzīvotājiem.”

Tēvs ir piemērs visiem!

Jau minētā Lauku ielas nama četrdesmit divus gadus veco iemītnieku Andreju var saukt par tēvu varoni, jo viņam ir astoņi bērni. Vecākajai meitai Anastasijai jau ir divdesmit trīs gadi, bet jaunākais dēls Vladislavs ies piektajā klasē. Gandrīz visiem bērniem -- četrām meitām un četriem zēniem -- ir viena gada starpība vecumā. Daži daudzbērnu ģimenes tēva bērni jau nodibinājuši savu ģimeni. Andrejs jau kļuvis par vectēvu, mazmeitai ir trīs gadi.

Anastasija dzīvo un strādā Daugavpilī par ārsti bērnu poliklīnikā. Viņa šoruden precēsies, un tētim Andrejam jāgatavojas gaidāmajiem svētkiem, pēc kuriem viņš, visticamāk, pametīs Latviju labākas dzīves meklējumos. Jo šeit vēl jaunais un spēcīgais vīrietis neredz nekādu perspektīvu: “Ar sievu esmu šķīries. Bet ar bērniem uzturu labas attiecības, sazvanāmies, tiekamies, viņi man palīdz. Pie manis dzīvo divi bērni -- Vlads un septiņpadsmitgadīgā meita, mana mamma Marija (ne Marija Suhorukova -- aut. piez.) arī ir kopā ar mums, viņa palīdz audzināt manus mantiniekus. Pārējie seši ir aizbraukuši kur kurais, daži uz citām Eiropas valstīm, tostarp Igauniju, kā arī uz citurieni tepat Latvijā.”

Andrejs strādāja dažādās vietās, un pārtraukumos, kā viņš jokojot izteicās, nodarbojās ar savu daudzo mantinieku ražošanu: “Tas nebija nejauši, bet pārdomāti. Kas ir viens vai divi bērni? Nulle! Astoņi -- tas gan jau ir kaut kas! Gan jau kādam no viņiem es vecumdienās būšu vajadzīgs, kāds par mani atcerēsies! Andrejam ir dzelžaina loģika.

Ģimene dzīvo četristabu dzīvoklī ar krāsns apkuri. Daugavpils Sociālais dienests palīdz apmaksāt malkas iegādi.

Tikai putekļu mākoņi…

Jūlija strādāja vasarnīcas dārziņā ielā „3. līnija”. Viņai ir dzīvoklis pilsētā, bet sirds pieder dārzam un vasarnīcai: “Šeit es dzīvoju no pavasara līdz vēlam rudenim. Ir daudz darba un rūpju, taču man tas nav slogs, bet gan prieks, šeit es aizmirstu par savām kaitēm. Jūlijas dzīvesbiedrs jau divdesmit gadus ir aizsaulē. Taču arī vienatnē nav slikti -- omulīgi un mierīgi. Un ko darīt pilsētas dzīvoklī -- staigāt no viena kakta uz otru?”

Jūlijas vasarnīcai ir gandrīz trīsdesmit gadi, tikpat ilgi saimniece šeit arī uzturas. Viņa izaudzināja meitu un divus mazbērnus, kuriem jau ir ap 30 gadiem. Viņi dzīvo un strādā vienā no Eiropas valstīm, savukārt meita ir Daugavpilī. Vasarnīcas īpašniece visu mūžu strādāja tirdzniecības pārvaldē.

Rihards, kura vasarnīca atrodas Daugavas ielā, vāca atkritumus zemes ceļa malā. Daudzas vasarnīcas atrodas tieši pie šī ceļa, un tas saimniekiem nemitīgi sagādā galvassāpes: “Putekļu dēļ te nav iespējams dzīvot! Tie gluži kā vulkāna pelni pastāvīgi nosēžas uz tuvējām vasarnīcām. Pirms diviem gadiem varas iestādes ķērās pie šī vienu kilometru garā posma remontdarbiem. To uzbēra, ar greideri nolīdzināja, gar grāvjiem izzāģēja kokus un krūmus un gatavojās asfalta ieklāšanai. Mēs priecājāmies un cerējām. Bet, acīmredzot, kaut kas nogāja greizi. Varbūt pietrūka līdzekļu vai par mums aizmirsa?”

Lai paglābtos no putekļiem, cilvēki pērk speciālu maisījumu, ar ko nokaisīt putekļaino ceļu. Taču vispirms ceļš tiek nolaistīts ar ūdeni. Tad kādu laiku nav putekļu. Viss jau būtu labi, bet šī brīnumlīdzekļa maiss maksā 28 eiro, no kuriem 14 eiro vasarniekiem kompensē kooperatīvs.

Toties šepat tuvumā ir upe! "Jā, bet tas nav nekas labs! Kādreiz šeit peldējāmies un makšķerējām, bet plūdu laikā krastā sanesa daudz dažādu atkritumu, krāmu, baļķu un dūņu. Tagad šajā vietā nevar piekļūt Daugavai.”

Vēl vasarnīcu īpašniekiem un arī Rihardam ir lielas problēmas ar dzeramo ūdeni, tas ir rūsains, tāpēc ūdens pumpji aizsērē. Piemēram, Rihards pastāvīgi ved ūdeni no pilsētas.

Rihards visu mūžu strādāja par elektriķi, vispirms uzņēmumā „Elektroinstruments”, bet pēc tam 11 gadus -- karaskolā. Meita dzīvo un strādā Anglijā. Rihardam un viņa sievai vasarnīca pieder jau piecpadsmit gadus, un, neskatoties uz vasarnieku problēmām, viņi šeit rod sirdsmieru, garīgo līdzsvaru un uzlabo veselību. Riharda dzīvesbiedre piebilda, ka te viņas asinsspiediens normalizējas, pulss kļūst kā kosmonautam un uzlabojas garastāvoklis.