Nedēļas garumā, no 30. jūnija līdz 9. jūlijam, Latvijā norisinājās pēdējo gadu vērienīgākais pasākums -- XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki, kurus apmeklēja desmitiem tūkstošu latviešu no visas pasaules. Biļetes uz koncertiem tika izpirktas kā karsti pīrādziņi, un presē pastāvīgi bija lasāmas gan slavinošas, gan ne tik labas atsauksmes par organizāciju. Ar ko šie svētki paliks atmiņā to dalībniekiem?
Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki ir tradicionāls kultūras pasākums Latvijā, kas notiek reizi piecos gados, kad kopā pulcējas un skanīgās dziesmās un dejās vienojas Latvijas un latviešu nacionālo biedrību labākie kori un tautas deju ansambļi no visas pasaules. Pirmais šī gada pasākums bija svētku dalībnieku gājiens. Gandrīz visas dienas garumā dalībnieki desmitiem tūkstošu cilvēku skatienu pavadīti devās gājienā pa Brīvības ielu no Brīvības pieminekļa līdz Dailes teātrim. Nevienu nebiedēja ik pa laikam uznākušais lietus. Zinot par dabas kaprīzēm, gan skatītāji, gan gājiena dalībnieki bija paņēmuši līdzi lietusmēteļus.
Nākamajā dienā sākās mēģinājumi un koncerti. Viens no vērienīgākajiem pasākumiem bija koru lielkoncerts “Tīrums. Dziesmas ceļš”, kas norisinājās Mežaparka estrādē, kur dziesmās vienojās ap 16 000 dziedātāju. Savukārt 8. jūlijā 17 000 dejotāju, kas bija ieradušies no visas pasaules, priecēja ar savu meistarību deju lieluzvedumā „Mūžīgais dzinējs”. Repertuārā bija 33 dejas, no tām trīspadsmit godalgotas jaunrades dejas un septiņas dejas no Latvijas skatuviskās dejas Zelta fonda.
Svētku noslēguma dienā, 9. jūlijā, notika šīs spilgtās un neaizmirstamās radošās nedēļas noslēguma koncerts "Kopā Augšup”. Tajā skanēja arī pašu koristu izvēlētās piecpadsmit iecienītākās kordziesmas.
Laikraksta “Latgales Laiks” valdes locekle Iveta Valpētere jau vairākus gadus ir Augšdaugavas novada kultūras centra jauktā kora “Latgale” dalībniece. Mūzika viņai patika jau kopš bērnības, kādu laiku mācījās mūzikas skolā, un arī tagad, neskatoties uz noslogotību, atrod laiku mīļākajai nodarbei -- dziedāšanai.
– Jūs dziedat jauktajā korī "Latgale". Kāpēc izvēlējāties tieši šo kolektīvu?
– Šo kori savulaik nodibināja Terēze Broka. Es mācījos pie viņas jaunībā, zināju, cik viņa ir apbrīnojama, talantīga un sirsnīga. Tad kori pārņēma visa kolektīva iemīļotā Anita Zarāne. Tas ir ļoti augsta līmeņa koris.
– Vai tie bija jūsu pirmie Dziesmu svētki?
– Nē, tik vērienīgā pasākumā piedalījos otro reizi. Arī pirms pieciem gadiem kopā ar kori dziedāja Dziesmu svētkos. Esmu piedalījusies arī mazāka mēroga festivālos.
-- Atceroties savus iespaidus pirmajos Dziesmu svētkos un tagad, kad jau ir pieredze, vai jūtat atšķirību?
– Nē, tādas pašas pozitīvās emocijas mani pārņēma arī šoreiz. Visapkārt ir tādi paši dalībnieki, kas ieradušies no dažādām pasaules malām, un pārņem patriotisma gars, lepnums par sevi un savu valsti. Šīs emocijas ir ļoti grūti izteikt vārdos, tās vienkārši ir jāsajūt ar dvēseli, ar sirdi. Dziesma šajā brīdī vieno.
– Taču šoreiz lasīju daudz sūdzību, daži dalībnieki sūdzējās par ēdināšanas kvalitāti, sliktiem gulēšanas apstākļiem, rindām pēc ūdens. Vai jūs izjutāt neērtības?
– Jebkuram dalībniekam, kurš dodas uz Dziesmu un Deju svētkiem, ir jāsaprot, ka nāksies atstāt savu ierasto komforta zonu. Jūs negaida gultas ar dārgiem matračiem un zīda palagiem, pusdienās jums netiks pasniegtas austeres vai suši. Es to ļoti labi sapratu un braucu uz svētkiem ne jau pēc ēdiena un izmitināšanas viesnīcā. Mani viss apmierināja, un, cik zinu, arī mūsu kolektīvā neviens nesūdzējās par organizāciju. Bijām normāli paēduši, gulējām vienā no Rīgas skolām sporta zālē uz matračiem. Mums jau pirmajā dienā izsniedza speciālas pudeles ūdenim. Bija ļoti daudz vietu, kur tās varējām piepildīt ar ūdeni. Mēs bijām patiesi lepni, ka esam šo svētku daļa. Bet tas, ka nācās nedaudz paciest neērtības, ir nieks.
-- Vai esat gatava doties uz nākamajiem svētkiem pēc pieciem gadiem?
-- Protams, noteikti. Es par to sapņoju. Varbūt līdz tam laikam sākšu arī dejot.
Šogad pirmo reizi Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos piedalījās Dānijas Latviešu nacionālās biedrības deju kolektīvs "Ziemeļblāzma". Tā dalībnieki visa gada garumā mērķtiecīgi virzījās uz mērķi -- kļūt par šī vērienīgā pasākuma dalībniekiem. Viņi pastāvīgi mēģināja, apguva jaunas dejas, piedalījās meistarklasēs, ko vadīja slaveni dejotāji. Un rezultātā „Ziemeļblāzmas” dejotājiem tas izdevās. Viņi bija to 17 tūkstošu dejotāju pulkā, kas uzstājās Deju svētkos. Dānijas latviešu dejotāju emocijas plūda pāri malām.
„Uz deju svētkiem atbraukušie dāņu dejotāji baudīja katru brīdi ne tikai Daugavas stadionā, bet arī ārpus tā.
“Ziemeļblāzma” savus vēlos vakarus un agros rītus pavadīja Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma dienesta viesnīcā.
“Dienesta viesnīcas darbinieki patiesi lika mums justies gaidītiem. Veiksmes vēlējumi pirms ilgajiem mēģinājumiem, rīta sarunas un smiekli. Ar mūsu dzīvesvietu bijām ļoti apmierināti. Jau sarunājām ar vadītāju, ka 2028. gadā atgriezīsimies turpat,” pastāstīja viens no „Ziemeļblāzmas” dejotājiem.
Vēl dejotāji no Dānijas uzsvēra e-talonu nozīmi deju svētku laikā: “Tas, ka mums vienmēr pa rokai bija e-talons, ļāva mums brīvi pārvietoties pa Rīgas ielām ar fantastisku komfortu un ātrumu.”
„Ir skaidrs, ka mēģinājumi un koncerti un nogurdinoši. Tāpat arī ir negulētās naktis un agrie rīti. Lai dejotājiem būtu enerģija, viņiem ir nepieciešama pilnvērtīga maltīte. Diemžēl ēdināšana nebija organizēta pietiekami labi. Apēduši ēdinātāju piedāvātās pusdienas, dejotāji devās papildu maltītes meklējumos. Arī mazās launaga paciņas daudz nelīdzēja, jo dejotāji bija bez ēdiena līdz pat pl. 23.00.
Neskatoties uz visām baltajām un melnajām svētku notīm, dejotāji izbaudīja katru dejas soli un kopā būšanas mirkli. Tiksimies 2028. gadā!” laikrakstam "Latgales Laiks" teica kolektīva "Ziemeļblāzma" vadītāja Daniela Vanceviča.
Un, atgriezušies mājās Dānijā, dejotāji sāk jaunu sagatavošanās posmu, lai pēc pieciem gadiem atkal kļūtu par Dziesmu un Deju svētku dalībniekiem.
