Spīdvejs ir populārākais sporta veids Daugavpilī jau 60 gadus. Pie mums uz sacīkstēm brauc viesi no citām Latvijas pilsētām un novadiem un pat no kaimiņvalsts Lietuvas. Pirms dažiem gadiem Daugavpils kluba eksprezidents Vladimirs Ribņikovs nolēma atdzīvināt spīdveju arī Rīgā, kur savulaik bija savs treks un diezgan spēcīga sportistu komanda. Un viņa pūliņi vainagojās panākumiem, jo tieši Rīgā izauga jauna šī sporta veida zvaigzne Francis Gusts. Par spīdveju galvaspilsētā un Daugavpilī, par „Grand Prix” posmu laikrakstam "Latgales Laiks" pastāstīja Latvijas Motosporta federācijas Treka komisijas vadītājs Vladimirs Ribņikovs.
-- Mūsu sarunu vēlos sākt ar “Lokomotīves” tēmu. Jūs ilgu laiku bijāt pie mūsu kluba stūres, arī vissmagākajā laikā, pagājušā gadsimta 90. gados. Un arī tagad jūs joprojām cenšaties apmeklēt visas komandas sacīkstes. Ko jūs varat teikt par šo sezonu?
– Man ir pretrunīgas izjūtas. Daži saka, ka komanda nespēj būt līdere pat Polijas otrajā spīdveja līgā. Taču 2. līga pirms pieciem gadiem un tagad -- tie ir divi dažādi čempionāti. Tagad tā ir ļoti spēcīga, ir izaugusi jauna spīdvejistu paaudze, sportistu ir tik daudz, ka, lai viņus visus uzņemtu, nepietiek pat ar trim līgām. Pozitīvi ir tas, ka visas sacīkstes ir interesantas. Ja agrāk rezultātu varējām prognozēt par 90%, tad tagad viss ir krasi mainījies. Speciālisti nespēj paredzēt sacensību iznākumu -- gan mājās, gan izbraukumā. Un tas tiešām ir ļoti interesanti līdzjutējiem. Tāpēc sacensību laikā uz stadionu nāk daudz cilvēku, kas arī ir pluss. Vēl viens pluss, kas mani ļoti priecē, ir tas, ka tagad vietējie spīdvejisti ir ievērojami uzlabojuši savus rezultātus. Tiesa, izteikta līdera nav, bet dažās sacensībās veiksmīgi startē Daniils Kolodinskis, Jevgeņijs Kostigovs, pēdējā laikā priecē Ernests Matjušonoks.
-- Un Ķasts Puodžuks?
– Par Ķastu – atsevišķa saruna. Esmu ļoti gandarīts, ka šogad viņš ir krietni uzlabojis savu rezultātu. Ķasts ir dzimis sacīkšu braucējs, spīdvejs viņam ir asinīs. Viņš grib braukt, nekad pat nav ieminējies par karjeras noslēgšanu. Gribu novēlēt viņam veiksmi, lai viss izdodas un rezultāti kļūst aizvien labāki.
– Jūs nosaucāt plusus, bet ir arī mīnusi?
– Jā, viens no tiem ir neveiksme junioru sagatavošanā. Pašlaik mums nav līdzvērtīga aizvietotāja Ernestam Matjušonokam, Ričardam Ansviesulim. Un pašreizējā kluba vadība to atzīst un cenšas situāciju labot. Tam ir vairāki iemesli. Protams, viens no galvenajiem ir Covid-19. Pandēmijas laikā, tas ir, veselu gadu, nedrīkstēja rīkot treniņus. Arī neveiksme „pielika savu roku”. Talants vispirms ir jāatrod un tad jāizaudzina. Kad atbraucu, redzu, ka trenējas daudz puišu, bet, diemžēl, pagaidām neredzu nākamo Bogdanovu, Ļebedevu. Taču vietējais audzēknis Emīls Rimicāns piedalīsies individuālajā pasaules čempionātā spīdvejā 250 cm³ (SGP3) klasē. Viņam ir labas sacīkšu braucēja dotības, bet nesteidzināsim notikumus. Kopā ar viņu startēs vēl viens pavisam jauns sportists Damirs Fiļimonovs no Rīgas. Un pašlaik klubam ir nopietni jāstrādā tieši pie junioru sagatavošanas.
– Un tomēr rezultāti pagaidām ir neapmierinoši. Izbraukumā varam uzvarēt, bet mājās pēdējā laikā ir vai nu neizšķirts, vai zaudējums. Kāpēc?
-- Par leģionāriem es vispār nevaru neko pateikt -- kad viņi brauc, un kad -- ne, es nesaprotu, ar kādu tehniku viņi brauc, no kurienes. Manuprāt, neveiksmju galvenais iemesls ir tas, ka šie braucēji ir orientēti uz Anglijas, Zviedrijas trasēm un, braucot no vienām sacīkstēm uz nākamajām, jo leģionāriem ir daudz sacensību, viņiem nav laika uzstādīt nepieciešamos regulējumus. Piemēram, Niks Moriss ir ļoti labs, kvalificēts sacīkšu braucējs, bet Polijas līgā nereti piedzīvo neveiksmes. Savukārt vietējiem sportistiem trūkst stabilitātes. Un šajā gadījumā galvenais iemesls ir sacīkšu trūkums. Sacensību pieredzes ļoti pietrūkst Kostigovam, Puodžukam, Kolodinskim, Matjušonokam, viņi brauc trīsreiz mazāk nekā konkurenti. Ar vienām sacīkstēm nedēļā ir par maz, un gadās, ka to nav pat divas nedēļas. Šie sportisti pagaidām nespēj sasniegt tādu līmeni, lai viņus aicinātu uz citām līgām. Esmu runājis ar viņiem, varbūt nākamgad izdosies noslēgt līgumus Zviedrijas, Vācijas vai Dānijas līgās. Šie sportisti jau ir piesaistījuši uzmanību.
– Kā veicas Rīgā? Jūs vairākkārt esat teicis, ka, lai izveidotu labu komandu un attīstītu spīdveju, ar vienu trasi, vienu klubu nepietiek. Vai varam runāt par spīdveja attīstību galvaspilsētā?
-- Ir jāsaprot, ka, atšķirībā futbola un hokeja, spīdvejā katru gadu neienāk desmitiem jauniņo, tas nav masveidīgs sporta veids. Spīdvejs ir ļoti traumatisks sporta veids, un vecāki nelabprāt piekrīt tam, ka bērni ar to nodarbojas. Taču darbojas sekcija, šogad puiši piedalās pasaules un Eiropas čempionātos 250 cm³ klasē un 125 cm³ klasē divi cilvēki. Un es ceru, ka Rīgā izaugs vēl kāds Gusts un, varbūt, ne viens vien. Tagad viņiem ir 11 līdz 14 gadi.
– Atlicis mēnesis līdz šī gada spilgtākajam spīdveja notikumam Latvijā – „Grand Prix” posmam, kurš šogad norisināsies Rīgā. Kā notiek gatavošanās sacensībām?
-- Pašlaik Biķernieku stadionā (Rīgā) notiek renovācija. Nesen bija ieradusies FIM (Starptautiskā Motosporta federācija) komisija, kas apsekoja trasi, interesējās par darbu gaitu, kuri vēl nav pabeigti. Tika aizvadītas nelielas sacensības treniņa režīmā. Šobrīd visi ir apmierināti, un es ļoti ceru, ka līdz „Grand Prix” posmam mēs paspēsim visu pabeigt.
-- Vai Rīgas treks piedzīvos kādas izmaiņas?
– Jau pagājušajā gadā uzlabojām treka segumu. Ļoti labu, kvalitatīvu materiālu atradām Igaunijā. Labs trases segums ir ļoti svarīgs, un, pateicoties tam, celiņu kvalitāte ir ievērojami uzlabojusies. To pierādīja pagājušā gada sacensības -- Eiropas junioru čempionāts, kurā bija daudz aizraujošu braucienu ar apdzīšanu. Kuri prot braukt pa ārējo trajektoriju, tie brauca. Ir plānots trasi paplašināt, bet tas nākamgad.
– Kādi vēl darbi tiks veikti pirms „Grand Prix” posma?
– Tagad stadionā tiek uzstādīts visjaunākais, modernākais aprīkojums. Tiek rekonstruēta starta mašīna, paplašināta un modernizēta tiesnešu telpa jeb, kā mēs to saucam, „būdiņa”. Tas pats attiecas uz slēgtā parka aprīkojumu. Ceram, ka gan ar stadionu, gan aprīkojumu viss būs kārtībā.
-- Kas pārstāvēs Latviju šajā posmā? Kurš saņems „wild card”?
-- Es ļoti ceru, ka Andžejs Ļebedevs iekļūs pamatturnīrā, pamatsastāvā, viņš tomēr ir pirmais rezervists. Nekādā gadījumā nenovēlu nevienam no braucējiem kritienus un traumas, taču, kā liecina prakse, ļoti bieži pirmais rezervists startē pamatturnīrā. Ja nē, tad mūsu gadījumā ir spēkā sporta noteikums, ka šīs tiesības tiks piešķirtas valsts labākajam spīdvejistam. Šobrīd tas, neapšaubāmi, ir Andžejs Ļebedevs. Protams, skatāmies arī uz Franci Gustu. Diemžēl šī sezona viņam nav īpaši veiksmīga, Franci pastāvīgi vajā traumas. Tagad jaunais braucējs atkal paņēmis taimautu, lai izārstētu kārtējo savainojumu. Un es ļoti ceru, ka līdz augusta vidum viņš atkal būs ierindā.
– Taču tagad jūs izvēlaties dalībnieku ne tikai „Grand Prix” posmam. 11. augustā Rīgā tiks aizvadītas ne mazāk aizraujošas sacensības?
-- Jā, un, godīgi sakot, man tās šķiet interesantākas par „Grand Prix”. Es tagad runāju par SON2. Šīs ir jaunas sacīkstes, jauns formāts, Nāciju kauss, kurās būs pārstāvētas visas pasaules spēcīgākās junioru izlases, arī Latvijas komanda. Sākotnējais sastāvs ir gatavs -- izlasē ir Francis Gusts, kurš, ceru, līdz tam laikam jau būs sadziedējis traumu, Ričards Ansviesulis un Ernests Matjušonoks. Mums ir izredzes pacīnīties par augstām vietām. Pagājušajā gadā junioru SON tikai Ansviesuļa kritiens neļāva cīnīties par medaļām. Man šīs sacensības sportisko rezultātu ziņā ir vēl svarīgākas nekā „Grand Prix”. Tāpēc aicinu līdzjutējus 11. un 12. augustā uz Rīgu noskatīties divas aizraujošas spīdveja sacīkstes.
Atgādinām, ka SON2 Biķernieku trekā norisināsies 11. augustā. Savukārt „Grand Prix” dalībnieki sacentīsies nākamajā dienā -- 12. augustā.
Biļetes jau pieejamas www.bilesuparadize.lv. Var iegādāties biļeti divām dienām. Cena -- no 30 eiro.
