„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 4. maijs
Sestdiena
Vijolīte, Viola, Vizbulīte
+17.8 °C
daļēji mākoņains

Divi Subates ezeri, kas piesaista tūristu uzmanību

Publicitātes bildes

Katru gadu Augšdaugavas novada dome īsteno kopīgus projektus ar Zivju fondu, kuru mērķis ir zivju krājumu papildināšana. Plānoto aktivitāšu ietvaros novada ezeros tiek ielaisti dažādu zivju sugu mazuļi. Šogad pirmo reizi projekts tiks īstenots Lielajā Subates ezerā.

Dažu kilometru attālumā no Lietuvas robežas atrodas Subate -- neliela un ļoti gleznaina pilsētiņa. Šejieniešiem tuvāk un ērtāk ir iepirkties Lietuvas lielveikalos, nekā braukt uz netālākajām Latvijas pilsētām. Cilvēku šeit ir maz, pēc jaunākajiem datiem -- nedaudz virs 500, bet tajā pašā laikā Subatei ir pilsētas statuss un subatieši netaisās no tā šķirties. Un pareizi dara. Neskatoties uz salīdzinoši nelielo vietējo iedzīvotāju skaitu, šeit regulāri ierodas tūkstošiem tūristu. Un viņiem tiešām ir ko redzēt.

Lai gan Subate ir salīdzinoši jauna pilsēta, tai ir interesanta tapšanas vēsture. Subate izveidojusies senās Sēlijas zemju tirdzniecības un kara ceļu krustpunktā Subates ezera rietumu krastā. Livonijas ordeņa valsts laikā tā piederēja Daugavpils komturejai, pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas 1570. gadā pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers Subates tirgus vietu (vācu: Subbath) Sēlpils virspilskunga iecirknī izlēņoja Plāteru dzimtai. Kad 17. gadsimta vidū Plāteri pārgāja katoļticībā, Subates luterāņu baznīcu 1677. gadā ar Polijas-Lietuvas valdnieka rīkojumu nodeva katoļiem, 1690. gadā jezuītu ordenim. Luterticīgie pilsētnieki pārcēlās uz ezera austrumu krastu, kur uz Prodes muižas zemes izveidoja miestu, ko dēvēja par Jaunsubati.

1682. gadā Prodes muižas īpašnieks H. F. Osten-Zakens dāvāja divus tūkstošus dālderu Jaunsubates latīņu skolas izveidei, kurā mācījās arī Sēlijas latviešu zemnieku bērni. 1686. gadā Jaunsubatē baroka stilā uzcēla Subates luterāņu draudzes baznīcu, kurai bija filiālbaznīcas Gārsenē un Asarē. 1680. gadā Vecsubates miestam piešķīra Magdeburgas tiesības. 1723. gadā jezuīti uzcēla jaunu koka dievnamu, ko atjaunoja 1763. gadā. 1773. gadā jezuīti izbeidza savu misiju Subatē, viņu vietā ieradās lazaristi no Ilūkstes. No Ilūkstes apriņķa austrumu daļas Subatē ieceļoja Krievijā vajātie vecticībnieki.

1831. gadā pie tirgus laukuma uzcēla tagadējo Subates katoļu baznīcu. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijas impērijā 1861. gadā (Kurzemes guberņā tā bija atcelta jau 1817. gadā) Subatē strauji pieauga iedzīvotāju skaits, īpaši uz ebreju ieceļotāju rēķina. 1894. gadā administratīvi apvienoja Vecsubates un Jaunsubates miestu, izveidojot Subates miestu ar ierobežotām pilsētas tiesībām.

1917. gadā Subatei piešķīra pilsētas tiesības.

Pilsētas vēsturiskais centrs veidojās trīs gadsimtu laikā, no 16. līdz 19. gadu simtenim. Šeit atrodas četru dažādu kristiešu konfesiju dievnami. Šaurajās līkloču ieliņās ir daudz koka māju, no kurām dažas ir vairāk nekā simts gadus vecas. Augšdaugavas novada domes deputāte Gunta Okmane, kā arī Subates pilsētas un Prodes pagasta pārvaldes vadītāja Sofija Glūmāne dara visu iespējamo, lai saglabātu šo pilsētas savdabību. Piemēram, šoziem koka arhitektūras balvu "Goda zīme" saņēma desmit namu īpašnieki, kuri novērtē, saglabā un cenšas atjaunot savā īpašumā esošās senās koka ēkas un to vēsturiskās detaļas.

Tūristi ierodas šeit, lai skatītu šo skaistumu, kā arī atpūstos Lielā un Mazā Subates ezera krastos. Šeit var lieliski pavadīt laiku kopā ar ģimeni jaukā vasaras dienā un makšķerēt jebkurā gada laikā. Un makšķernieku šeit ir gana daudz, jo visi lieliski zina, ka mājās nebūs jādodas bez loma.

Abas ūdenstilpes ir subglaciālas izcelsmes caurteces ezeri, krasti slīpi, dibens smilšains, dūņains. Lielā Subates ezera platība ir 51 hektāri, vidējais dziļums -- 7,7 metri, lielākais dziļums -- 16,6 metri (citos avotos -- 32 metri). Ezerā mīt raudas, asari, līdakas, plauži, ķīši, vēdzeles, ruduļi, līņi, karūsas.

Savukārt Mazā Subates ezera platība ir 22 hektāri (Latvijas teritorija, kopējā platība ar Lietuvas daļu ir 51,2 hektāri). Vidējais dziļums ir 6,4 metri, maksimālais -- 29,1 metrs. Ezerā mīt karūsas, asari, līdakas, plauži, kā arī raudas.

Zivju fonda un Augšdaugavas novada pašvaldības finansētā zivju resursu atjaunošanas projekta ietvaros tuvākajā laikā Lielajā Subates ezerā tiks ielaisti 4800 līdaku mazuļi.

„Tas ir lieliski, ka Zivju fonds kopā ar vietējo pašvaldību īsteno šādus projektus, papildinot zivju krājumus vietējās ūdenstilpēs. Ir svarīgi saglabāt makšķerēšanas vietas. Bērnībā šurp braucu kopā ar vectēvu, tas bija pirms četrdesmit gadiem. Mēs šeit noķērām dažādas zivis un mājās vienmēr pārvedām labu lomu. Vecmāmiņa mūs pat sabāra, sakot, ko lai iesāk ar tik daudz zivīm. Parasti tās tika sālītas, kaltētas, vārītas, ceptas cepeškrāsnī, vecmāmiņa gatavoja zivju pīrāgus. Viņai bija daudz dažnedažādu zivju ēdienu recepšu. Vēlāk, šķiet, 2000. gadu sākumā diezgan bieži braucu šurp ar savu dēlu, rādīju Dmitrijam, kur pagāja mani bērnības gadi. Bet tad jau zivju bija palicis daudz mazāk. Pārsvarā ķērās sīkas zivteles, taču reiz noķēru 2,5 kilogramus smagu līdaku. Tagad atkal šeit ir daudz gan makšķernieku, gan zivju. Un, ja ezerā tiks ielaisti zivju mazuļi, būs pavisam labi,” teica pieredzējis makšķernieks Anatolijs, kurš visu bērnību pavadījis netālu no Eglaines ciema.

Leģenda vēsta, ka šis ezers ir nolādēts un tajā nedrīkst peldēties. Kādreiz vietējā baznīca piederējusi leišiem (lietuviešiem), un tad lietuviešu mācītājs nolēma uzspēlēt kārtis ar latviešu mācītāju. Rezultātā kaimiņzemes pārstāvis zaudēja savu baznīcu. Vietējo grāfieni šis zaudējums dziļi sarūgtināja. Un tad kādā jaukā dienā viņa iejūdza pāris zirgus un, paņēmusi līdzi baznīcas zvanu, aizbrauca uz ezera krastu, kur atradās azartspēlē zaudētais dievnams. Viņa nolādēja ne tikai baznīcu, bet arī ezeru -- tas, kurš tur nokļūs, nespēs tikt ārā. Starp citu, runā, ka šeit naktīs dzirdamas baznīcu zvanu skaņas. Taču tā ir tikai leģenda, kas nebūt nebiedē ūdens atpūtas cienītājus. Cilvēkiem patīk peldēties Lielā Subates ezera ūdeņos. Tiesa, galvenā tūristu plūsma dodas uz Mazo Subates ezeru, jo šeit ir ierīkota moderna pludmale ar ģērbtuvēm un vietām āra aktivitātēm. Šurp brauc ciemiņi arī no Lietuvas, jo nav tālu.

“Es un mans draugs šodien ieradāmies šeit pirmo reizi. Labs ezers, skaista, mazpilsēta. Atbraucām no Rokišķiem, jo nav tālu -- pēc pusstundas jau esam citā valstī. Mums ir daudz savu ezeru ar labiekārtotām pludmalēm, bet, kamēr esam jauni, gribas apskatīt pēc iespējas vairāk vietu, apmeklēt dažādas pilsētas un valstis. Man iepatikās Subate, tiesa, gribētos, lai šeit būtu vairāk koptu māju. Nav arī kafejnīcas, vēlāk, lai ieturētu maltīti, būs jābrauc uz citu vietu, mums ieteica doties uz Ilūksti. Taču es ar prieku atbraukšu vēlreiz, lai atpūstos šī ezera krastā. Šeit ir forši,” iespaidos dalījās Jurate.

“Esam izveidojuši un labiekārtojuši brīnišķīgu parku – Ezermalas parku. Šeit ir radīti visi apstākļi lieliskai atpūtai. Ir ģērbtuves, pludmales volejbola laukums, bērnu rotaļu laukums, estrāde, kur vasarā rīkojam daudz dažādu pasākumu. Piemēram, pirms nedēļas pie mums viesojās slavenais latviešu aktieris Ivars Kalniņš. Taču šobrīd meklēju dažādus projektus, kuros mēs varētu piedalīties, lai atjauninātu parku, padarītu to vēl modernāku. Ir lieliski, ka pie mums pulcējas daudz cilvēku, ka tuvumā rotaļājas bērni un mēs dzirdam viņu skanīgos, jautros smieklus,” par saviem plāniem pastāstīja Augšdaugavas novada domes deputāte Gunta Semjonova.

Cerēsim, ka viņas ieceres attīstīt un pilnveidot Subates ezeru piekrastes teritorijas tiks īstenotas. Savukārt vietējā pašvaldība kopā ar Latvijas Zivju fondu turpinās ezeru zivju resursu papildināšanu, ielaižot mūsu ūdenstilpēs tūkstošiem zivju mazuļu.