No 14. līdz 15. jūlijam Daugavpilī ar vērienu tika aizvadīts 6. Starptautiskais vēsturiskās rekonstrukcijas festivāls “Dinaburg 1812”. Izšķirīgajā kaujā, demonstrējot drosmi, bezprecedenta cīņassparu un neatlaidību, Dinaburgas cietokšņa aizstāvjiem izdevās atvairīt skaitliskā pārākumā esošo ienaidnieka karspēku, kurš, ciešot lielus dzīvā spēka zaudējumus, bija spiests atkāpties.
Savu kulmināciju festivāls sasniedza sestdien, 15. jūlijā. Pēc Nikolaja vārtu atvēršanas svinīgās ceremonijas nogranda pusdienlaika zalve un sākās 1812. gada vēsturiskās rekonstrukcijas klubu gājiens uz Komandanta dārzu, kur pie pieminekļa -- strūklakas, kas veltīts cietokšņa celtniecībai, tika nolikti ziedi.
Ielu teātra “Fikus” priekšnesumiem pie Daugavpils cietokšņa Kultūras un informācijas centra sekoja divkaujas priekšnesums cietokšņa aizsarggrāvī, kura gaitā savas attiecības noskaidroja duelanti. Cīņas gaitā viens no karstgalvjiem saņēma zobena cirtienu plecā un saļima. Sekundanti nekavējoties pārtrauca cīņu. Drīz pēc tam notikuma vietā ieradās kārtībsargi, arestēja karstgalvjus un nogādāja viņus cietumā soda izciešanai.
Savukārt pl. 15.00 sākās dienas svarīgākā aktivitāte -- cietokšņa aizsardzības kaujas rekonstrukcija, kurā piedalījās vairāk nekā 200 rekonstruktoru no Latvijas, Lietuvas, Polijas, Čehijas, Vācijas un Ungārijas. Stundu ilgajā batālijā, pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem dažādos veidos ieņemt Dinaburgas cietoksni, franču karaspēks, ciešot lielus dzīvā spēka un militārās tehnikas zaudējumus, bija spiests atkāpties un cietokšņa aizstāvji svinēja uzvaru.
Visas dienas garumā Mihaila un Nikolaja ielā darbojās krāmu un mājražotāju tirgus, kā arī kafejnīcas. Pie “Martinsona mājas” bija ierīkota bērnu atrakciju pilsētiņa, kā arī bija iespēja aplūkot Zemessardzes un latviešu strēlnieku militārās tehnikas un ieroču izstādi.
„Vai tu esi krievu spiegs?”
Iespēja būt līdzās cīnītājiem un izjust kaujas sparu bija arī „Latgales Laika” (LL) reportierim. To, cik nopietni rekonstruktori attiecas pret to, ko viņi dara, un kā viņi ir iejutušies savās lomās, apliecina kaut vai viens šāds starpgadījums, kurā apstākļu sakritības rezultātā bija iesaistīts arī laikraksta reportieris.
Redzot, kā franču karavīri izripina uz tilta lielgabalu un nomērķē to uz Nikolaja vārtiem, pēkšņi sadzirdēju līdzās lietuviešu valodu un nolēmu pajokot, sakot -- kamēr krievi cīnās ar frančiem, lietuvieši mēģina „atņemt” latviešiem cietoksni. Atbilde ilgi nebija jāgaida.
„Un kas tu tāds esi, vai tik neesi krievu spiegs?” izraujot pistoli no maksts, rēca iekarsušais karakalps.
Atzīšos godīgi, lai arī daudz ko dzīvē ir nācis piedzīvot, šādu reakciju uz savu izteikumu nebiju gaidījis un nedaudz apjuku. Intensīvi domājot, steigā mēģināju rast kādu adekvātu atbildi, taču nekas labāks kā nodēvēt sevi par grāfu Foto, prātā neiešāvās.
Sadzirdējis atbildi, rēcējs nedaudz nomierinājās, iestūķēja pistoli atpakaļ makstī, un draudīgi noburkšķēja: ”Nu skaties tu man…”
Kaujai sekoja dzīvās vēstures klubu sveikšana, stīgu kvarteta koncerts “Mūzika mieram” uz koka dēļu klāja aiz Daugavpils cietokšņa Kultūras un informācijas centra, kurā tiks atskaņota 19. gadsimta sākumam raksturīgā mūzika un ampīra vēsturisko deju priekšnesums. Festivāls “Dinaburg 1812” noslēdzās ar lielo blūza mūzikas koncertu uz skatuves M. Rotko mākslas centra pagalmā.
Pasākums ir jāizbauda arī rekonstruktoriem
Īsi pirms izšķirošās kaujas, komentējot rekonstrukcijas festivāla gaitu, viens no tā organizatoriem Artjoms Mahļins “Latgales Laikam” atzina, ka festivāla galvenais mērķis ir attīstīt pilsētā tūrismu. Līdz ar to ir milzīgs gandarījums par lielo cilvēku pieplūdumu un augsto pasākuma apmeklētību. Ja piektdien savas korekcijas pasākuma norisē ieviesa laikapstākļi, tad sestdien lietus nelija un festivāls varēja norisināties pēc plāna.
Ja sākumā pasākuma organizatori bija plānojuši, ka tajā varētu piedalīties ap 60 konstruktoru, rezultātā dalībai festivālā pieteicās vairāk nekā 200 dalībnieku.
“Tā kā neesam raduši atteikt nevienam interesentam, piedalīties festivālā tika ļauts visiem gribētājiem. Tie, kas rekonstrukcijai pieteicās vēlāk, tika brīdināti, ka ir pārsniegts pasākumam paredzētais budžets un tā organizatori nevar nodrošināt viesiem ēdināšanas un transporta kompensācijas. Neskatoties uz to, liela daļa konstruktoru tomēr izlēma doties uz Daugavpili, jo daudzi klubi rekonstrukcijās Daugavpils cietoksnī agrāk nebija piedalījušies un vēlējās iepazīties ar jauno vietu un piedalīties jaunajā festivālā,” pastāstīja Mahļins.
Tādējādi festivālā “Dinaburg 1812” Daugavpils cietoksnī šogad piedalījās gan seni draugi -- rekonstrukcijas klubi no Polijas Lietuvas, Čehijas, Vācijas un Latvijas, gan arī jauni kolēģi -- vēsturiskie klubi no Ungārijas, Čehijas un Vācijas. Ieradies uz festivālu bija arī klātesošos ar savu sarkano mundieri jau iepriekš fascinējušais Lielbritānijas armijas ģenerālis.
Krievijas un Baltkrievijas vēsturiskie klubi rekonstrukcijā šogad nebija pārstāvēti, tādēļ sākumā pasākuma organizatori bija nobažījušies par to, vai pasākumam pieteiksies gana daudz klubu no Eiropas, kas varētu attēlot franču armiju. Vēsturiski franču karaspēks, kas devās uzbrukumā cietoksnim, skaitliski bija daudz lielāks nekā cietokšņa garnizons, bet līdz šim rekonstrukcijās bija gadījies arī tā, ka uzbrucēju ir teju divas reizes mazāk, nekā aizstāvju, kas izskatās ne īpaši labi. Šogad pušu spēki skaitliski ir līdzvērtīgi un cīņa ir sagaidāma sīva, skaidroja Artjoms Mahļins.
Situāciju nedaudz sarežģīja tas, ka karaspēkam nav vienota komandiera un apvienot viņus ir samērā grūti. Katrs klubs runā savā valodā. Lai rastu labāko risinājumu, katram kluba vadītājam ir uzdots izskaidrot saviem karavīriem scenāriju un tad kaujas laukā censties savstarpēji sadarboties.
„Pirms kaujas notiek plānošana, tiek izstaigātas teritorijas, kur norisināsies cīņas un saskaņots rīcības scenārijs. Taču kaujas laukā bieži vien ne viss notiek pēc scenārija, jo konstruktoriem patīk fantazēt un improvizēt, un tas nemaz nav slikti, jo arī viņiem ir jāļauj izbaudīt šis pasākums,” uzsvēra Mahļins.
Daugavpilij ir paveicies
„Pagaidām visi ir priecīgi un daudzi atzīst, kā Daugavpilij ir paveicies, ka tai jau ir vēsturiskās dekorācijas kaujai un nekas nav jāizdomā un jābūvē, kā to nākas darīt daudzviet citur pasaulē, kur notiek šādi vai līdzīgi festivāli. Populārās festivālu norises vietās Polijā vai Vaterlo pirms kaujām tiek raktas tranšejas un būvētas sādžiņas, kas vēlāk cīņas gaitā tiek nodedzinātas.
Daugavpilī rekonstrukcijas nolūkam tiek izmantota cietokšņa atjaunotā infrastruktūra, koka tilts, grāvji, vaļņi, vārti un daudz kas cits. Tieši šīs dekorācijas arī ir tas, kas lielā mērā piesaista pilsētai konstruktorus no dažādām pasaule valstīm, norādīja A. Mahļins.
Pasākuma organizators neslēpa prieku arī par iegūtajiem jaunajiem dalībniekiem. Īpašs prieks ir par to, ka viņu vidū ir arī jauni cilvēki, topošie vēsturnieki, kas interesējas par vēsturi, jo tieši caur savas zemes vēstures izzināšanu daudzi nomāk rekonstrukcijās.
