Rēzekne I

Ļoti precīzi atceros pirmās divas fotogrāfijas, kurās esmu iemūžināts. Tēva māsas Olgas meita, mana krustmāte Aļa ar labo roku krata grabulīti, bet ar kreiso šūpo bērnu ratiņus. Kāda frizūra, cik moderna kleita viņai! Fotografēts no sāniem un patālu, nezinu, vai es tur dusmīgi raudu vai guļu saldā bezbēdu miegā. Otrā foto es mācos staigāt – esmu iesēdināts metāla konstrukcijā uz ritentiņiem, aizmugurē redzami bišu stropi. Ar tām bitēm ņēmās mans vectētiņš Nikodems (1899–1979). Mūsu mājās zem viena jumta dzīvoja trīs paaudzes, kopā seši cilvēki.

Vasaras vakaros, ja bijām ārā vai istabā bija atvērts logs, ļoti labi varēja dzirdēt paziņojumus par vilcienu pienākšanu, aizkavēšanos, būšanu uzmanīgiem uz perona utt. Apmēram 10 minūtes pāri astoņiem parasti pienāca Ļvovas vilciens. Nemitīgi varēja dzirdēt lokomatīvju svilpienus, vagonu/cisternu/platformu dunoņu, dažreiz pūļa troksni vai pat atsevišķu cilvēku balsis. No mūsu mājām normālā solī līdz stacijai Rēzekne I vajadzēja iet 15 minūtes.

Agrāk dzelzceļš bija tāda kā valsts valstī. Atbilstoši dzīves vietai es automātiski tiku piereģistrēts Dzelzceļnieku poliklīnikā – te iepazinos ar kakla/ausu dakterēm u.c. Grāmatas lasīšanai ņēmu Dzelzceļnieku bibliotēkā Brīvības ielā, pie Dzelzceļnieku universālveikala. Kad iemācījos braukt ar divriteni, mans ierastais maršruts bija no mājām līdz Dzelzceļnieku klubam. Nav brīnums, ka Dzelzceļš man asociējās ar tādu kā hercogisti, kuras centrs un valdnieku pils bija stacija Rēzekne I.

Šeit stacija ir kopš cara laikiem. Dokumentālās filmas „Latgalīši Pīterpilī” 1. sērijā Guntis Rasims, sēdēdams Sanktpēterburgā uz Varšavas vagzāles kāpnēm, saka: „1862. goda 27. decembris beja cīš svareiga dīna – tyka atkluota dzeļzceļa lineja Peterburga-Varšava, kas pylnā garumā škārsuoja vysu Latgolys teritoreji. Kū tys deve myusu nūvodam? Tyka atkluotys jaunys stacejis, cylvākim pasaruodeja daudz jaunu dorba vītu. Strauji atsateistēja tierdznīceiba“¹.

Kad būvēja dzelzceļa līniju Sanktpēterburga-Varšava, izplānoja dzelzceļu pietuvināt pilsētai rietumu pusē, jo Rjāsne, kā to sauca vietējie, atradās uz vairākiem augstiem pakalniem un staciju ierīkot kaut kur pie viduslaiku pilsdrupām tehniski nebija iespējams. Varēja izbūvēt līniju arī pilsētas austrumu pusē, bet tur nebija ezera. Savukārt šeit sliedes iet gandrīz gar pašu krastu – no pasažieru stacijas otrā stāva logiem varēja ielidināt papīra putnus Kovšu ezera ūdeņos.

Agrāk tvaika lokomatīvēm, remontdarbnīcām, kā arī citām dzelzs rumaku visādām vajadzībām bija nepieciešams daudz tehniskā ūdens. Un te –30 metru attālumā vesels ezers! Vēl tagad var redzēt mazu, aizaugušu kanāliņu metrus 50 no stacijas uz dienvidu pusi, pa kuru ezera ūdeņi pieplūda līdz vai pašām sliedēm. Vai arī tas bija novadgrāvis, pa kuru industrializācijas simbola – dzelzceļa –radītos netīrumus nopludināja ezerā.

Caur Rēzekni gāja taisnākais sliežu ceļš no impērijas galvaspilsētas Sanktpēterburgas uz Eiropu. Brauca diplomāti, komersanti, aristokrāti, veda arestantus un pasta sūtījumus.

Kamēr nebija izbūvēts Rīgas–Valkas–Pleskavas dzelzceļš (atklāts 1889. gada 22. jūlijā), caur Daugavpili un Rēzekni uz Pēterpili brauca i Krišjānis Valdemārs, i Juris Alunāns, i Dainu tēvs. Interesanti, ko viņi domāja, skatoties pa vagona logu uz Feimaņu apkaimes zemniekiem vai sbiteņa tirgotāju Bozovā?

Pirmā stacija Rēzekne I bija krāšņa, simetriska ēka – abos galos divi stāvi, pa vidu viens. Pamatīgāka par, piemēram, Antonopoles staciju, bet ne tik liela un grezna kā Daugavpils Vecā stacija.

Agrāk cilvēki ļoti lielu uzmanību pievērsa neparastām debesu zīmēm, parasti tās skaidrojot kā nelaimju priekšvēstnešus. Cara Aleksandra III dēls Nikolajs piedzima 1868. gada pavasarī, bet vēlā rudenī zvaigznes krita tā, ka spīdēja un laistījās visa naksnīgā debess. Cilvēki runāja, ka ir skaidrs – ja kļūs par valdnieku, būs nelaime i sev, i impērijai².

Ir atradušās fotogrāfijas, kurās redzams, kā Pirmā pasaules kara gados imperators Nikolajs II ar ģenerāliem un troņmantnieku Alekseju stāv netālu no stacijas Rēzekne I. Šo notikumu ir pamatīgi izpētījis un aprakstījis vēsturnieks Vladimirs Nikonovs.

Jaunībā no viena Piskunovkas veca iedzīvotāja biju dzirdējis, ka it kā uz dienvidiem no stacijas ir saglabājusies kaut kāda Pirmā pasaules kara laikā izveidota aizsardzības līnija. Iespējams, ka tā ir viena no tām, kuru min arheologs Juris Urtāns: „Militārās būves ceļot, cilvēku spēki vai dzīvība netiek skaitīta. Piemēram, Pirmajā pasaules karā Latgalē krievi, baidoties no vāciešu uzbrukuma Petrogradai, taisīja kādas deviņas aizsardzības līnijas, tūkstošiem veču raka, bet vēsture izvērtās savādāk, un neviens tajos nocietinājumos nekaroja. Tajos ir ieguldīts tik milzīgs darbs, ka tos nolīdzināt faktiski nav iespējams."³

Starpkaru periodā izveidojās tradīcija: ja Rīgā nomira kāds dižs latgalietis, pēc atvadīšanās un sēru gājiena Rīgā vilcienā zārku veda un tad svinīgi sagaidīja stacijā Rēzekne I.

1926. gada 6. aprīlī Latvijas galvaspilsētā no sirdstriekas nomira Francis Trasuns. "Sēru vilciens līdz ar galvas pilsētas viesiem pienāca svētdienas rītā. [..] Sēru gājiens nolikts no Rēzeknes I stacijas pulkst. 13.30, bet jau stipri priekšlaicīgi milzums tautas saplūst pie vagona, kurā novietots zārks un plūst garām. Pulkst. 13.30 sakārto gājienu, krusta nesējs, vaiņagi, pie zārka piestājās Latgales studentu goda sardze, aiz tās piederīgie, valdība, orķestrs, organizācijas un nepārredzama ļaužu jūra. Līņā mazs lietiņš, sērīgi ieskanas fanfaru sēru skaņas un nelaiķis iesāk pēdējo gaitu"⁴. Vēlā pēcpusdienā Francis Trasuns tika guldīts zemes klēpī Rēzeknes Brāļu kapos.

1937. gada 26. jūnijā Rīgas 2. slimnīcā no asins saindēšanās nomira Tautas labklājības ministrs Vladislavs Rubuļs. Galvaspilsētā no nelaiķa atvadījās Kārlis Ulmanis un visa tā laika elite. Otrdien, 29. jūnijā sēru vilciens ar nelaiķa šķirstu pienāca stacijā Rēzekne I pulksten 12.34⁵. Stacijā stāvēja aizsargu un citu organizāciju godasardze, bija apmēram stundu garš atvadu pasākums, bet 14.00 sākās sēru gājiens. Baznīcā atvadas ilga līdz nākošās dienas rītam – 29. jūnijs katoļu baznīcā ir lieli svētki (apustuļu Pētera un Pāvila diena), šajā dienā cilvēkus mēģina neapbedīt.

Otrā pasaules kara izskaņā stacija Rēzekne I tika nopostīta, pēc kara apmēram tajā pat vietā tika uzbūvēta jauna stacija⁶.

Kā tagad atceros, kāda tā bija manā jaunībā!

Iekšā vienā pusē uzgaidāmā zāle⁷ un kases, otrā pusē restorāns. Pāri sliedēm veclaicīgā sarkano ķieģeļu ēkā bija dzelzceļnieku stolovka, tur bija lētāk un pašapkalpošanās⁸. Stacijas restorānā pie tevis pienāca oficiante pelēkā kleitā un baltā priekšautā, pierakstīja bloknotiņā pasūtījumu, aiznesa prom ēdienkarti, bet pēc kāda laika uz brūnas paplātes atnesa siltos ēdienus.

Bija arī bufete, kur varēja nopirkt kaut ko līdznešanai. No skolas mēģināju iet kopā ar draugu Jāni Rakviču⁹, še nopirkām kādu pončiku ar ievārījumu vai pīrādziņu ar gaļu. Tad gājām uz mājām, vai arī uz pretējo pusi, kur pretī stacijai bija skvērs ar dzīvžogu labirintiem, puķu dobēm un soliņiem. Ko tik mēs tur nebijām darījuši!

Kādreiz jaunībā lasīju un man patika Birutas Skujenieces dzeja. Ir viņai dzejolis, kurš man palicis prātā un zem kura varētu parakstīties es un vēl daudzi cilvēki:

„Tas viss ir manai dvēslei tuvs:

Es jūtu dvēslē uguņus,

Es jūtu dvēslē vilcienus,

Caur tumsu skrienot rībošus.”¹⁰