8. jūlijā jaunais Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs deva uzticības zvērestu savai valstij un tautai. Un jau pēc divām nedēļām devās pirmajā reģionālajā vizītē -- uz Latgali, izvēloties apmeklēt Krāslavas novadu. Dienā, kas pagāja sarunās ar vietējiem uzņēmējiem un skolotājiem, apmeklējot uzņēmumus, tiekoties ar iedzīvotājiem, E. Rinkēvičs atrada pusstundu laika sarunai ar reģionālā laikraksta „Latgales Laiks” reportieri. Mūsu sarunā viņš stāstīja par to, kāpēc nolēma pievērsties politikai un kļūt par Latvijas Valsts prezidentu, kā arī par savu attieksmi pret krieviem un jēdzienu "krievu pasaule".
Īsumā par E. Rinkēviču
Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ir latviešu sabiedriskais un politiskais darbinieks, ilggadējs Latvijas Republikas ārlietu ministrs (no 2011. gada 25. oktobra līdz 2023. gada 7. jūlijam).
Dzimis Jūrmalā 1973. gada 21. septembrī. 1991. gadā absolvējis Jūrmalas 4. vidusskolu (šobrīd Pumpuru vidusskola). 1995. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura programmu vēsturē. Līdztekus studijām augstskolā darbojies kā žurnālists ārpolitikas un starptautisko attiecību jautājumos Latvijas Radio (1993–1994). No 1994. līdz 1995. gadam zināšanas papildinājis Groningenas Universitātē (Nīderlande) politikas zinātņu un starptautisko attiecību studiju programmā. 1998. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, iegūstot maģistra grādu politikas zinātnē. No 1999. līdz 2000. gadam studējis ASV Nacionālās aizsardzības universitātes Bruņoto spēku Nacionālo resursu stratēģijas industriālajā koledžā (Vašingtona), iegūstot maģistra grādu nacionālās drošības resursu stratēģijā.
Latvijas Valsts prezidenta amata pienākumus pilda no 2023. gada 8. jūlija.
Ir bijis ilgākais Latvijas Republikas ārlietu ministrs Latvijas valsts vēsturē (no 2011. gada 25. oktobra līdz 2023. gada 7. jūlijam).
Bez dzimtās latviešu valodas pārvalda angļu un krievu, kā arī franču valodu.
– 1993. gadā jūs strādājāt par žurnālistu Latvijas Radio. Kāpēc nolēmāt mainīt profesiju un iesaistīties politikā?
– Tas bija sen un tā nav taisnība (smejas). Jā, es strādāju par žurnālistu Latvijas Radio un vienlaikus mācījos universitātē. Tā bija lieliska iespēja strādāt informācijas pasaulē, zināt, kas notiek pasaulē. Bet tad nāca cits priekšlikums – studēt Nīderlandē, un tas tiešām bija negaidīti. Studēju politikas zinātnes un starptautiskās attiecības. Un tikai tad pamazām iesaistījos politikā. Vispirms biju Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, pēc tam -- Latvijas Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Valsts prezidenta Valda Zatlera prezidentūras laikā. Un tikai pēc tam, 2011. gadā, ieņēmu ārlietu ministra amatu un nostrādāju tajā 11 gadus.
-- Jūs esat bijis ilgākais Latvijas Republikas ārlietu ministrs Latvijas valsts vēsturē. Neviens cits ārlietu ministra krēslā tik ilgi nav bijis?
– Es teikšu vairāk -- tas ir rekords kopumā ministra amatā, ne tikai ārlietu.
-- Ko jums izdevās sasniegt, strādājot ārlietu ministra amatā? Varbūt pēc jūsu iniciatīvas tika pieņemti svarīgi likumi?
– Ārlietu ministrija faktiski ir vismazāk iesaistīta likumdošanā, bet tajā pašā laikā bija daudz darba. Esmu priecīgs, ka man izdevās panākt, ka Latvija tiek uzņemta OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija). Tā ir starptautiska attīstīto valstu ekonomikas organizācija, kuras atzīst pārstāvnieciskās demokrātijas un brīvā tirgus ekonomikas principus. Tā tika izveidota jau 1948. gadā, lai koordinētu pēckara Eiropas ekonomiskās rekonstrukcijas projektus. Tajā ietilpst tādas valstis kā Austrālija, Izraēla, Somija, Polija, Jaunzēlande, Korejas Republika. Un 2016. gada 2. jūnijā dalībnieku pulku papildināja Latvija. Šī organizācija palīdz saviem dalībniekiem, atrod labākos risinājumus problēmām, kas saistītas ar ekonomikas attīstību. Tostarp var būt izglītības un medicīnas attīstība. Un šeit nav jāsaprot, ka tam seko reformas un slēgšana. Tas nozīmē vairāk finanšu un plašāku redzējumu. Tas ir pirmais, kas izdevās.
Otrkārt... Kad es sāku strādāt par ārlietu ministru, pasaulē bija mierīgāk. Arī toreiz savā pirmajā vizītē es devos uz Latgali, uz Viļaku. Bet, diemžēl, situācija ātri mainījās. 2014. gadā Krievija anektēja Krimu, un tagad Krievija ir uzsākusi pilna mēroga karu Ukrainā, ievirzot ārlietu ministra darbu pavisam citā gultnē. Vairāk nācās pievērst uzmanību valsts drošībai. Un šajā jautājumā mums ir izdevies daudz sasniegt, ir paveikts liels darbs. Kā jūs saprotat, likumdošanas līmenī darba nav daudz, toties mums bija ļoti aktīvi jāstrādā kā diplomātiem, un es runāju par visu mūsu diplomātisko korpusu. Viens izaicinājums sekoja otram. Īpaši traks laiks bija Covid-19 pandēmijas sākums. Nācās rīkoties ļoti ātri, palīdzot Latvijas iedzīvotājiem atgriezties mājās. Tika organizēts liels skaits repatriācijas reisu, lai Latvijas iedzīvotājus nogādātu dzimtenē. Un šajā gadījumā mūsu sistēma darbojās, manuprāt, labi.
– Šogad nolēmāt pamest ministra amatu un kandidēt Valsts prezidenta vēlēšanās. Kāpēc?
– Bija tāda politiskā situācija. Levita kungs nesaņēma nepieciešamo balsu skaitu, bija daudz pretrunu saistībā ar pārējiem prezidenta amata kandidātiem. Es gandrīz divpadsmit gadus nostrādāju ministra amatā. Tas ir ļoti ilgs laiks, un bija pienācis laiks domāt par turpmāko nākotni. Ņemot vērā to, ka nākamie gadi būs sarežģīti valsts drošības ziņā un tas viss prasa ātru reaģēšanu starptautiskos jautājumos, nolēmu kandidēt uz prezidenta amatu. Man ir darba pieredze prezidenta kancelejā, solīda pieredze diplomātijas jomā, domāju, ka man ir nepieciešamās zināšanas par Ārlietu ministrijas, Aizsardzības ministrijas darbu. Un es esmu pateicīgs Saeimai, ka deputāti mani atbalstīja. Dažiem bija pretrunīgi viedokļi par manu kandidatūru, bet es darīšu visu, lai savu darbu paveiktu perfekti, strādājot Latvijas labā.
-- Vai gaidījāt, ka jūsu kandidatūru atbalstīs opozīcijas partijas -- Zaļo un zemnieku savienība un „Progresīvie”, bet koalīcijas partneri atteiksies par jums balsot?
– Līdz pēdējam nebija zināms, kas atbalstīs manu kandidatūru. Notika sarunas ar dažādu partiju pārstāvjiem. Ar daudzām partijām, arī tām, kas mani neatbalstīja, mums bija daudz līdzīgu uzskatu, bet ne visos nonācām pie kopsaucēja, bet tas ir normāli. Patiesībā man bija labs dialogs ar Zaļo un zemnieku savienību un „Progresīvajiem”. Bet mēs visi saprotam, ka mums nebija nekādu vienošanos. Tagad es saprotu, ka man ir jāattaisno to deputātu cerības, kuri mani atbalstīja. Bet es esmu prezidents, un šajā gadījumā man ir vienlīdz labi jāstrādā valsts un tautas labā gan ar tiem, kas mani atbalstīja, gan ar tiem, kuri nebalsoja par manu kandidatūru.
– Manuprāt, jūs varētu kļūt par populārāko Latvijas prezidentu. Jūs jau esat populārākais kandidāts pagājušā gada Saeimas vēlēšanās. Ja nemaldos, jūs saņēmāt plusus no vairāk nekā 35 000 vēlētāju...
– Par to, vai būšu labs un populārs prezidents, varēsim parunāt pēc četriem gadiem. Tagad es tikai sāku. Es ļoti labi zinu, cik pretrunīga ir mūsu sabiedrība. Un es lieliski apzinos, ka viens no maniem tiešajiem uzdevumiem ir saliedēt Latvijas iedzīvotājus, lai gan saprotu, ka tas nebūt nebūs vienkārši. Saeimas vēlēšanās biju Rīgas sarakstā, man izdevās iegūt lielu vēlētāju atbalstu. Bet cik lielā mērā man izdosies kļūt par populāru prezidentu, to rādīs laiks, mans darbs un tas, vai man izdosies atrast kopīgu valodu ar visu valsts reģionu iedzīvotājiem. Saeima ir viens, bet prezidenta darbs -- pavisam kas cits.
Mūsu saruna ar prezidentu ilga aptuveni pusstundu. Edgars Rinkēvičs izrādījās ļoti interesants sarunas biedrs, kurš zina atbildi uz jebkuru jautājumu un kuram ir savs viedoklis par jebkuru situāciju. Mēs runājām par dažādām tēmām, tostarp par krieviem, karu Ukrainā un viņa plāniem saistībā ar Latvijas attīstību. Neizdodas to visu ievietot vienā lappusē, tāpēc es nolēmu interviju sadalīt divās daļās.
Mūsu sarunas otrā daļa tiks publicēta laikrakstā „Latgales Laiks” nākampiektdien, 4. augustā.
