Pašreizējais Daugavpils spīdveja kluba "Lokomotīve" treneris Nikolajs Kokins šajā amatā strādā gandrīz divdesmit gadus. Pirms tam ceturtdaļgadsimtu viņš stūrēja spīdveja motociklu, treka celiņos gūstot neskaitāmas uzvaras, piedzīvojot sāpīgus zaudējumus, bet, galvenais, uzkrājot nenovērtējamu pieredzi veiksmīgai trenera karjerai. Un ne velti, jo tagad daudzo Nikolaja audzēkņu pulkā ir Eiropas un pasaules līmeņa spīdvejisti.
Atnāca, ieraudzīja un sēdās pie stūres
Mūsu pirmajā iepazīšanās reizē ar Nikolaju Kokinu stadionā „Lokomotīve”, kur viņš vadīja kārtējo savas komandas treniņu, piesaistīja Nikolaja vienkāršība un atvērtība komunikācijā. Nekādas pārākuma izrādīšanas un snobisma. Un tad ienāca prātā: laikam tādam ir jābūt jauniešu un jau pieredzējušu sacīkšu braucēju trenerim, ar kuru gribot negribot jāatrod kopīga valoda un savstarpēja sapratne, citādi nekas nesanāks.
Nikolajs dzimis Daugavpilī 1963. gadā. Pēc Nīderkūnu astoņgadīgās skolas absolvēšanas viņš iestājās Daugavpils 2. dzelzceļnieku arodvidusskolā. Pēc viņa teiktā, tikai pēc mācību iestādes absolvēšanas 1981. gadā viņa dzīvē pa īstam sākās nopietns spīdveja periods: “Nevarētu teikt, ka pirms tam biju šī sporta veida cienītājs. Mēs tolaik dzīvojām Kalkūnos un es, atšķirībā no daudziem saviem vienaudžiem, kas sapņoja par spīdveju, nevarēju aizskriet uz stadionu un pāri sētai vērot braucēju treniņus un sacensības. Taču tēvs, liels spīdveja cienītājs, mani bieži vien ņēma līdzi uz stadionu, kur es ieelpoju neatkārtojamo sadegušās petrolejas, eļļas izmešu un treka celiņu smaržu. Viss sākās 17 gadu vecumā…”
Toreiz Daugavpilī meklēja jaunus un perspektīvus puišus, kuri gribētu sēsties spītīga dzelzs rumaka mugurā un mēģināt to savaldīt. Tas netika liegts nevienam. Toreizējais „Lokomotīves” treneris Vasilijs Divakovs ieteica arī Nikolajam sēsties pie spīdveja motocikla stūres. Jaunietim iepatikās, savukārt treneris atzīmēja iesācēja sportisko talantu un ķērienu.
Puiši trenējās klajā laukā starp Nīderkūniem un Grīvu, pašu rokām ierīkotā stadionā, ko spīdvejisti dēvēja par „ledogaru”, kas nozīmēja ledus un izdedžu trases kombināciju: “Ziemā ļoti gribējās braukt, tāpēc uzbūvējām šo, šķietami neparasto, jaukto trasi. Paši to tīrījām, riepās iestiprinājām radzes un veicām daudzus citus tehniskus darbus. Ir interesanti atcerēties šo mūsu spīdveja dzīves periodu. Mēs, zēni, ar apbrīnu un sajūsmu skatījāmies uz pieredzējušiem sacīkšu braucējiem -- Ribņikovu, Haritonovu, Danu un citiem,” atceras Nikolajs.
Taču par pilntiesīgu komandas dalībnieku varēja kļūt tikai pēc pilngadības sasniegšanas. To sasniedzis, jaunais sportists, kurš jau bija iekļauts cienījamā sporta komandā un paguvis piedalīties dažās sacensībās, 1982. gadā tika iesaukts armijā. Divi dienesta gadi dažādās toreizējās PSRS vietās Nikolajam kā spīdvejistam bija izniekoti, jo sporta rotā viņš neiekļuva, taču ne paša vainas dēļ, bet gan tāpēc, ka nomainījās spīdveja vadība.
Taču Nikolajs visu kompensēja, kad pēc dienesta 1984. gadā uzreiz atgriezās savā klubā, kur strādā joprojām. Gandrīz 40 gadi ir liela ikviena cilvēka un, vēl jo vairāk, sportista un trenera dzīves daļa. Vienlaikus viņš strādāja par atslēdznieku Lokomotīvju remonta rūpnīcā.
Kopā ar spīdveja leģendām
PSRS sporta meistara kandidāta Nikolaja Kokina dažāda līmeņa sacensību, uzvaru un balvu skaits ir iespaidīgs, tāpat kā viņa iespaidi un emocijas par piedalīšanos aizraujošās spīdveja sacīkstēs: “Uzskatīju, ka tas ir parasts darbs, kas man labi jāpaveic. Bija prieks par uzvarām, bet -- nekādas eiforijas. Tāpēc īpaši neaizrāvos ar saviem rezultātiem, jo sapratu, ka pēc kārtējā starta atkal jāiet uz priekšu un jāuzvar. Man spīdvejā nebija neviena elka. Es gribēju labi braukt, nevis kopēt tā vai cita spīdvejista stilu.”
Nikolajs būtu kļuvis par PSRS sporta meistaru, taču, kad bija savākti visi nepieciešamie dokumenti šī augstā sporta titula piešķiršanai, Padomju Savienība sabruka.
Jāatzīmē, ka Nikolajs savas komandas sastāvā vairākas reizes piedalījās PSRS čempionātos, kuros daugavpilieši trīs reizes izcīnīja bronzas medaļas. Nikolajs ir cīnījies vienā trekā ar spīdveja leģendām: pasaules čempionu individuālajās sacensībās poli Tomašu Gollobu, četrkārtējo pasaules čempionu individuālajās sacensībās un vienpadsmitkārtējo uzvarētāju komandu sacensībās dāni Hansenu Holenam Nīlsenu un citām spīdveja zvaigznēm. Nemaz nerunājot par daudzajiem padomju perioda pasaules čempioniem un medaļniekiem.
Tagad Latvijā nav sportistu profesionālā līmeņa kvalifikācijas, turklāt nevienā sporta veidā. Tādējādi sanāk, ka gan iesācējs, gan pasaules čempions spīdvejā ir līdzvērtīgi, lai gan tā nedrīkstētu būt. Šo kāda izdomāto sistēmu treneris uzskata par nepilnīgu un negodīgu.
Atbildība par komandu
Taču Nikolaja Kokina dzīvē pienāca brīdis, kad viņam piedāvāja kļūt par kluba „Lokomotīve” treneri: “Bija par ko padomāt. Viena lieta ir tad, kad esi atbildīgs par sevi un domā par komandu, un pavisam kas cits, ja uz taviem pleciem gulstas milzīga atbildības nasta par visas komandas profesionālo līmeni. Taču es pieņēmu šo piedāvājumu."
Nikolaja teic, ka viņš nav bargs treneris, taču nav arī lojāls pret saviem audzēkņiem. Viņš ir prasīgs attiecībā uz to, kas spīdvejistam ir vajadzīgs, lai trasē gūtu panākumus: “Viss pārējais viņam jādara pašam, tostarp arī jāsasniedz rezultāts. Tagad nav vecie laiki, kad komandā turēja kolektīvisma un savstarpējas izpalīdzības dēļ. Tagad visu izšķir rezultāts un panākumi. Ja tie ir, tad komandai esi vajadzīgs. Pretējā gadījumā spīdvejs jāpamet. Jo tas, tāpat kā citi sporta veidi, šodien ir atkarīgs no finansēm."
Tagad klubs ieņem stabilu vietu spīdveja pasaulē, tam ir bagāta vēsture un laba reputācija, meistarīgi un titulēti spīdvejisti, kuri pārstāv slavenas Eiropas komandas. Taču, lai to visu sasniegtu, „Lokomotīvei” nācās piedzīvot neziņu par nākotni, naudas trūkumu, nonākt gandrīz uz izjukšanas robežas, kad nebija līdzekļu degvielas iegādei, nemaz nerunājot par speciālu ekipējumu spīdvejistiem, motocikliem un daudz ko citu, bez kā spīdvejs nav iedomājams.
Tagad šo problēmu nav, bet ir aktuāli jautājumi, kuri tiek risināti darba kārtībā. Galveno finansējumu klubs saņem no pilsētas budžeta, pārējos līdzekļus iegulda sponsori, kuri, protams, ir jāmeklē. Papildu naudu treneris izmantotu savu audzēkņu trenēšanai, jo pašlaik klubam ir iespēja iegādāties, un tie jau ir, motociklus ar motora tilpumu no 125 līdz 500 cc un daudz ko citu.
Ir ar ko lepoties
"Lokomotīves" kodols ir pieredzējuši un sacensībās rūdīti spīdvejisti – tādi meistari ir astoņi, savukārt jauniešu sekcijā trenējas 15 jaunie censoņi. Bet kā noteikt, ka sportists ir perspektīvs? "Tas nav vienkāršs process, dažreiz ilgst pat pusgadu. Nereti sportists šķiet perspektīvs, un tad pēkšņi viņš nespēj sevi parādīt. Un otrādi".
N. Kokins teic, ka visi, kas ienāk klubā un trenējas viņa vadībā, Nikolajam ir kā paša bērni, par kuriem viņš ir atbildīgs un pārdzīvo, ja sportistiem kaut kas neizdodas. No citiem nākas šķirties, bet arī to var pārvarēt, ja vien būtu viegli un vienkārši atrast aizstājējus. “Pašreiz, sīkrīku un visvisādu datortehnoloģiju laikmetā, jaunieši dod priekšroku virtuālajai, nevis reālajai pasaulei, kur, piemēram, ir spīdvejs, veiksme un, ko tur slēpt, nauda. Jo daudziem mūsu kluba sportistiem ir iespēja labi nopelnīt ārzemju komandās,” stāsta Nikolajs.
Tagad kluba „Lokomotīve” komanda startē Polijas otrajā līgā, kas ir ļoti prestiži un dara godu klubam un tā sportistiem.
Priekšā jauni starti
Sacensību laikā gūtās traumas Nikolajs neatcerētos, ja tās neliktu par sevi manīt. Trenerim ir vairāki lūzumi, tostarp bijušas lauztas abas rokas. Traumēts gurns, ir arī citi savainojumi.
Šī personīgā bēdīgā pieredze Nikolaju vienmēr mudina meklēt risinājumus, kā treniņu un sacensību laikā samazināt savas komandas sportistu traumatismu. Šim nolūkam tiek darīts daudz: stadionā uzstādīti piepūšamie bortiņi, daži sacīkšu braucēji zem kombinezona uzvelk speciālas piepūšamās vestes -- kapsulas, kas iedarbojas krītot utt. Un tomēr izvairīties no savainojumiem nav iespējams. Šis ir īstu vīru sports, vīrišķīgs un bīstams. “Kad vecāki atved savus bērnus pie mums trenēties spīdvejā, mēs vispirms skaidrojam, ka šis ir ļoti traumatisks sporta veids, dažreiz pat atrunājam. Interesanti, ka nereti savus mazos bērnus vēlas iesaistīt spīdvejā nevis tēti, bet gan mammas. Dažkārt pat piecu gadu vecumā. Bet mums nav mazu motociklu, lai viņus mācītu. Turklāt tas ir pārāk agri...” saka Nikolajs.
Nikolajam ir draudzīga un stipra ģimene. Dēls Ivans nesekoja sava slavenā tēva pēdās, bet deva priekšroku hokejam, kam viņš veltīja visu dzīvi un tagad strādā par treneri. Ivans ar ģimeni dzīvo Daugavpilī, viņam ir divi dēli -- trīs gadus vecais Teodors un Ītans, kuram nesen apritēja 3 mēneši. Vecākajam dēlam ir nopirkts motocikls, viņš kopā ar tēvu apmeklē spīdveju, un, iespējams, tieši Teodors ies sava vectēva pēdās. Nikolaja meita Marija vēl nav precējusies, bet sieva Tamāra strādā bērnudārzā.
Treneris un viņa komanda dzīvo spīdvejam un gaida jaunus startus. Tagad visi spēki tiek veltīti, lai pienācīgi sagatavotos sacensībām, kas risināsies Rīgā -- Biķernieku trasē. Tur 11. augustā notiks jaunatnes komandu pasaules čempionāts, bet nākamajā dienā – „Grand Prix” septītais posms.
Vēlam veiksmi, balvas un jaunus startus!
