Antona Kūkoja dzejā dzimtene ir iekoncentrēta dažādos tēlos – te tā ir kāds putns, te cilvēka darināts priekšmets, te savukārt kāds ainavas elements vai augs.
Mākslinieks nebārstās pa labi un pa kreisi ar dzimtenes simboliem, katru reizi tā ir labi pārdomāta, ļoti atbildīga izvēle.
Viens no augiem, ar kuru Antons Kūkojs metonimizē dzimteni, ir pelašķi, kurus latgaliski sauc žyužierni1.
„Dzimtine –
Tu, žyužōrņu čemureits,
Stypru ryugtonu smōrdu;
Vogas leikums,
Kur nōkainōs paaudzes myusu
Bezdeleigacteņas sēs,
Lai izaugtu bezdeleidzāni...”2
Literāte Plōciņu Mase3 lieto nosaukumu žyužaines. Pelašķiem ir veltīts viens viņas pastāsts – „Žyužaines šūgod kai nagudras!”. Sulīga valoda, epistulārais stils miksējas ar aktualitātēm, bērnības atmiņām un lietišķu informāciju.
„Paļdis Dīvam, satyku Zosi. Jei soka: „Brauc iz foļvorku, losi žyužaines! Voi ta napīmini, ka pi babeņas Sakstagolā iz plitas vysod beja žyužaines aplītas. Nu vysaidom kvorobom derēja.”
Aizjūžu iz foļvorku. A tī vysa apleicīne nūpļauta, kai nūlaizeita. Lai pogosts nanūštrōpej. Tod Puļgeņce mani ar Zosi aizrōve da azara. Klēpi žyužaiņu pīškinu. Bez iņdem. Pa ceļam vēļ i vējgrīškas, i zyrga skōbines. A palīnēs valerjankas – klōjīņs! Tik lōpstas nabeja, ar kū sakneites parakt.
Žyužaiņu, Ceceit, šūgod da besa. Kai nagudras, vysōs ceļa molōs, sātmaļūs, grōvūs, kryumūs, skverūs, nanūpļautūs teirumūs. Pogolmūs lein pa vysom „škērbom”.”4
Pelašķi ir plaši zināms un tautā labi ieredzēts augs. Tas aug teju visur un zied ilgi.
Tādu augu, kuri papilnam aug mums apkārt un mēnešiem ilgi vilina mūs ar savu skaistumu un aromātu, ir gana daudz. Bet, lai par šiem augiem runātu, ir vajadzīga viena būtiska īpašība – šiem augiem ir jābūt ar kaut ko nozīmīgiem cilvēka dzīvē. Pelašķu trumpis – tie ir izcili derīgi cilvēku veselībai!
Nebūt nav tā, ka izcili ārstnieciski ir tikai reti sastopami augi. Ļoti bieži šādas īpašības piemīt plaši, teju visās vietās augošām Dieva dārza puķītēm.
Pelašķus Ziemeļlatgalē sauc par sīrenem vai sierpinem, bet visur Latgalē/Sēlijā, lai arī kā šos augus nesauktu, līdzās nāk arī nosaukums ašņazuole5. Tas tādēļ, ka jau senos laikos cilvēki ievēroja, ka šī zālīte recina asini, dziedē brūces. Senos laikos karavīri uz brūcēm drupinājuši virsū pelašķu lapas vai ziedus, tas apturējis asiņošanu un dezinficējis brūci. Vasarā pelašķus nav sarežģīti atrast zaļus un svaigus, citos gadalaikos kaltēti pelašķi vienmēr bija ādas maisiņā pie jostas vai sērkociņu kastītē mugursomā. Šādu ārstēšanos karavīri praktizēja vēl Otrā pasaules kara laikā.
Ļoti iespējams, ka žyužiernis un ašņazuole ir apmēram tas pats – asni žīžej, recinej.
Ja auga nosaukums ašņazuole izriet no tā ārstnieciskās iedarbības, tad krievu valodā nosaukums izveidojās no šī auga ārējā izskata zīmīgas pazīmes – daudzām jo daudzām sīkām sānu lapiņām uz garenajām, šaurajām auga lapām. Latviski pelašķus tad varētu saukt tūkstošlapis.
Visās valodās ir desmitiem dažādu ikviena auga nosaukumu6, taču, lai vienkāršotu komunikāciju un nebūtu pārpratumu, laika gaitā izkristalizējās viens nosaukums, kurš pēc būtības jau ir termins un kuram kā satelīti apkārt riņķo kādi trīs citi, goda pjedestāla augstākajā pakāpienā netikuši nosaukumi. Tā ir jebkurā koptā, normētā literārā valodā.
Pelašķus sauc arī par peļastem, vušku aškim, kurkynu zuoli, miera jeb džuma puči.
Apmēram pirms simts gadiem pirmo reizi publicēts zemāk citētais tulkojums latgaliski, kuru lasot, mēs ne tikai uzzinām kaut ko par botāniku, bet ļoti daudz arī par latgaliešu valodu un tās pareizrakstības vēsturi.
„Mēra puče ir vīna nu vysvajadzīgōkom sastōvdaļom mōjas aptekā. Teirības ziņā tej ir ļūti acīga un smolkjyutīga. Ītykdama mīsā, tej jamās nu turīnes skručōt ōrā vysus sasakrōjušūs tur nateirumus. Mēra pučes tejas var dzert vasalu stūpu dīnā. Tej teirej īkšejūs organus kai plauškas, pyusli, oknas, eikšus nu nateirumim un saglumējumim. Tej teirej nateiru asni un nūvērš vysas slimības, kas nu tō var ceļtīs. Tej aizdzan sasasaļdēšonas kaites, klepi, katari un soltū drudzi. Tej ir īteicama pret hemoroidim, pret gikti, reimatismu, pret tryucīgu, sōpīgu un pōrōk stypru menstruaciju, pret nervu vōjumu, masali, šarlaku un bārnu krampim pi zūbu augšonas. Kod bārni meizn gultā, tod tīm vairōk reižu dīnā jōdūd dzert teja nu mēra pučem un ašņazōlem un vokorā jōsorgoj tūs nu škeistu ēdīņu baudēšonas, tod pēc kaida laika tej kaite pōrīs. Mēra puču yudeņs teik lītōts ari kai skaistuma kūpšonas leidzeklis. Viņas lopas var lītōt kai zoļōjumu pi ēdinim, kas tūs dora vysai gordus.
Redzi, cik daudz lītōs mēra puče izdora ciļvēcei vērtīgus pakalpōjumus! Tōpēc ari mīlajs Dīvs tū ir sējis pa vysom teiruma ežom un ceļmolom, lai tej byutu cylvākam bogōtīgi pi rūkas.”7
Kaut kā pat neticas, ka to visu spēj necils, absolūti par velti dabūjams augs! Taču ja šim augam ir tik pretenciozs, tik džokerīgs nosaukums? Kas var būt spēcīgāks un augstāks par zālēm pret mēri, no kura baidījās tā, ka šīs slimības vārdu pat skaļi neizrunāja?
Es pētīju pelašķu lapas un lielu līdzību ar peļu astēm neieraudzīju. Iespējams, ka es neesmu labi aplūkojis pašu peļu astes.
Nezinu, vai pelašķi garšo aitām un tītariem. Bet cilvēki pelašķus gan lietoja pārtikā.
Pelašķus agrāk iecepa maizē, lika klāt alum utt. Ēda svaigus kā piedevu kopā ar sviestu, biezpienu, speķi.
Vērmele ir rūgta, aronija sāja, bet citrons skābs. Taču mums apkārt ir arī tādi augi, kuru garšu ir grūti ielikt kādā mapītē, piespraust tiem kādu standartizētu birku.
Kādā sadaļā ielikt piparmētru? Gaiļbiksītes? Man patīk augi, kuriem ir sava, tikai tiem raksturīga garša. Tas ir viens no apstākļiem, kādēļ es ļoti cienu pelašķus.
1 Žyužuoni, žyužuorni, žyužainis, žužainis, žyvžauni utt.
2 Mikučs I., Dreimane B., Purmale I. Visi ceļi ved – [B.v.]: Rēzeknes rajona padome, 2000., 87. lpp.
3 Īstā vārdā Anita Graudiņa.
4 Plōciņu Mase. Žyužaines šūgod kai nagudras! // „Rēzeknes Vēstis”, 14.09.2017.
5 Sauc arī asiņspuče, ašņadzyra utt.
6 Nosaukumi var rasties dažādi. Piemēram, no tā, kur un kā augs visbiežāk aug. Kā pret šo augu attiecas putni, dzīvnieki un kukaiņi. Vai un kā šo augu cilvēki izmanto pārtikā, saimniecībā, tautas medicīnā. Kādas asociācijas raisa auga ārējais izskats utt.
