Laikraksts "Latgales Laiks" ne tik sen vēstīja par šī Daugavpils mikrorajona ikdienu. Taču tikai par viena tā daļu, kas atrodas gar Vidzemes ielu no sūkņu stacijas uzkalniņa virzienā -- uz Kultūras nama un kādreizējās puķu audzētavas pusi. Bet ir vēl viens, ne mazāk interesants un kolorīts Vecās Forštates rajons, kas stiepjas no vecticībnieku dievnama līdz transporta aplim. Arī šeit dzīvo interesanti un talantīgi cilvēki.
No virsnieka -- par mehāniķi
Arī šajā Vecās Forštates rajonā ir gan modernas, skaistas kotedžas, gan agrākajos laikos celtas balto un sarkano ķieģeļu ēkas, gan mazas, necilas mājiņas, kuras nez kāpēc izraisa sirsnīgākas jūtas nekā greznie un elegantie mājokļi. Iespējams, tāpēc, ka šiem namiņiem bijis ļoti ilgs mūžs un tie ir daudz ko pieredzējuši.
Germans Kostigovs un viņa sieva Anna dzīvo Vidzemes ielā trīsstāvu mājā, kura savas neparastās arhitektūras dēļ atgādina viduslaiku pili. To labi zina ne tikai šajā rajonā, bet arī tālu aiz tā robežām, jo ēka pie iebrauktuves Vecajā un Jaunajā Forštatē ir kā mikrorajonu vizītkarte -- tik ļoti tā piesaista skatienu.
G. Kostigovs ir dzimis Daugavpilī. Šeit viņš absolvēja vidusskolu, pēc tam Daugavpils augstāko kara aviācijas inženieru skolu. Dienēja Armavirā un citās bijušās PSRS vietās, tostarp Igaunijā.
Sabrūkot PSRS, daudzi militāristi bija noraizējušies par to, ka var tikt atvaļināti vai pakļauti cita veida reorganizācijai. Germans tolaik klauvēja pie dažādu militāro iestāžu durvīm ar lūgumu tikt atvaļinātam no dienesta, jo saprata, ka armija nav viņa aicinājums.
Pēc atvaļināšanas rezervē Germans 1990. gadā atgriezās savā dzimtajā pusē un iekārtojās darbā šūšanas cehā par šujmašīnu remontētāju, kas atradās Kalkūnu ciema padomes teritorijā: „Man patika šis darbs un vēl vairāk tas, ka uz pusslodzi kā ekspeditors ar savām precēm -- visdažādākajiem apģērbiem to pārdošanai un reklamēšanai, es divas reizes nedēļā braucu ne tikai uz dažādām Krievijas pilsētām, bet arī uz citām NVS valstīm -- Turkmenistānu, Uzbekistānu, Tadžikistānu un pat nemierīgo Abhāziju. Situācija tur bija tik sarežģīta un bīstama, ka viesnīcās dežurēja miliči.”
Vienlaikus Germans cēla savu slaveno māju -- pili, jo papildus pamatdarbam viņam bija arī savs bizness. Saimnieks atzīst, ka tagad viņš neceltu tik grandiozu ēku ar četrām vannas istabām, bet tolaik daudzi turīgi cilvēki tiecās pēc vēriena, nevis ekonomijas.
Uzticamības pārbaude
Starp citu, pirmo reizi liktenis mūs un Germanu nejauši saveda kopā pirms aptuveni piecpadsmit gadiem, kad pilsētas varas iestādes taisījās nopostīt birztaliņu iepretī viņa mājai, jo šajā vietā bija plānots izbūvēt tramvaja maršrutu. (Par šo tēmu es savulaik uzrakstīju publikāciju.) Germanu spieda nozāģēt kokus, bet viņš atbildēja: “Jums vajag, jūs arī zāģējiet! Man tie netraucē!" Rezultātā projekts tā arī netika īstenots, bet mazie bērziņi pa šo laiku izauguši lieli un pasargā mājokli no automašīnu radītā trokšņa, saules un putekļiem.
Germans kopā ar savu uzticīgo un uzticamo dzīvesbiedri ir kopā divdesmit gadus. Anna ir izturējusi uzticamības un intuitivitātes pārbaudījumu, kad kādu dienu vīram kļuva slikti un viņš atteicās saukt ātro palīdzību. Anna toreiz viņu nepaklausīja, piezvanīja mediķiem, un, kā izrādījās, tieši tas paglāba Germanu no smagākām sekām, ko varēja izraisīt insults. Tagad Germans ir pilnībā atveseļojies un bauda pilnvērtīgu dzīvi.
Izņemot komunikāciju ar saviem tuviniekiem, Germanam sagādā baudu sēņošana, turklāt šis viņa hobijs saskan ar Annas interesēm.
Germans, neskatoties uz pārciesto slimību, par dzīvi nesūdzas: «Esmu laimīgs un ar dzīvi ļoti apmierināts cilvēks. Savulaik redzējis pasauli. Esmu te dzimis, šeit ir apglabāti mani senči. Man ir liela un skaista māja un uzticīga dzīvesbiedre. Ko vēl vairāk vajag?"
Sētnieka darbs ir radošs
Tikpat apmierināts ar dzīvi izskatījās arī sešdesmit sešus gadus vecais Pāvels Trofimovs, kurš steidzās uz mājām Tirzas ielā. Viņš jau septiņpadsmit gadus strādā pat sētnieku un šo nodarbošanos uzskata ne tikai par noderīgu labas fiziskās formas, līdz ar to arī veselības uzturēšanai, bet arī filozofiski pamatotu: “Ne jau katram ir dots gandrīz divus gadu desmitus rūpēties par kārtību mikrorajonā un saņemt par to iedzīvotāju pateicību. Bet pats galvenais, atšķirībā no daudzām citām profesijām, šeit es redzu sava darba rezultātu. Tas man dod spēku un enerģiju. Protams, ziemā nav viegli, arī rudenī cītīgi jāvicina slota, bet cita risinājuma nav.”
Pāvels dzimis Vecajā Forštatē, kur pabeidzis toreizējo 7. vidusskolu, pēcāk iestājies Dagdas arodskolā, kur apguvis ekskavatorista profesiju. Tāpat kā visi tā laika jaunieši, divus gadus dienēja armijā, pēcāk atgriezās savā brigādē, kur strādāja ar ekskavatoru: "Taču puiši mani burtiski aizdzina turpināt mācības. Iestājos Višķu lauksaimniecības tehnikumā, kur trīs gadu laikā apguvu lauksaimniecības tehnikas mehāniķa profesiju. Es varu strādāt ar jebkuru tehniku, kā arī to salabot.”
Darba gaitas aizveda Pāvelu uz Sventes pagastu, kur viss būtu izvērties labi, taču pienāca nemierīgie deviņdesmitie gadi, kad pārstāja darboties valsts uzņēmumi un iestādes, tostarp izjuka arī sovhozs „Daugava”, kur viņš strādāja: “Tas notika 1993. gadā. Nebija ko darīt. Nesēdēsi taču klēpī saliktām rokām! Tā nu es pievērsos lauksaimniecībai, proti, man pilnīgi svešai jomai. Astoņus gadus savā saimniecībā audzēju galvenokārt graudaugus un kartupeļus. Bija gan sava zeme, gan tehnika, tomēr saimniekošana lāgā nevedās…”
Sākumā Pāvels iznomāja zemi un tehniku, bet pēc tam, pārcēlies pie vecākiem uz Veco Forštati, visu pārdeva.
...Tagad Pāvels dzīvo kopā ar sievu, bet viņa bērni -- atsevišķi: dēlam, kurš atrodas Ēģiptē, ir 42 gadi, bet meitai 32. Viņa dzīvo kopā ar ģimeni Jaunajā Forštatē.
Pāvelam patīk dzīvot savu senču zemē un šajā mikrorajonā, tomēr gribētos komfortablākus apstākļus: “Ne visas ielas ir asfaltētas. Tur, kur ir grants, virpuļo putekļu mākoņi. Dažās ielās ir izbūvēts ūdensvads, bet nav kanalizācijas. Tas pats attiecas uz manu mājokli."
Kopā sešdesmit gadus
Aleksandra un Ļevs Trošini jau trīs gadus dzīvo Zeltkalna ielā, jaukā mājā, bet pirms tam viņi mita privātmājā Gajokā. Dzīvesbiedri pastāstīja, ka agrākajā dzīvesvietā krāsns apkure bijusi ļoti dārga, bet šeit ir gāzes apkure, kas sākumā bija lētāka. Taču šī kurināmā straujā sadārdzināšanās pamatīgi patukšoja pensionāru maciņus. Vēl pirms Gajoka un Vecās Forštates Trošini dzīvoja Ķīmiķu ciemā labiekārtotā dzīvoklī.
Nesen seniori nosvinēja dimanta kāzas. Viņi nodzīvojuši kopā sešdesmit gadus, lai gan vārdam "kopā" šajā situācijā ir zemteksts. Ļevs Trošins 25 gadus brauca jūrā -- bija mehāniķis uz zvejas kuģa. Dažkārt viņa ekspedīcijas ilga sešus mēnešus vai pat vairāk, bet reiz viņš nokļuva Kubā, kur uzturējās divus gadus, un pa visu šo laiku tikai vienreiz satikās ar sievu. “Sarēķinot laiku, ko mēs patiešām bijām kopā, nesanāks pat trīs gadi. Atbrauca, pabija mēnesi, varbūt nedaudz ilgāk, un atkal jūrā. Bet es viena pati. Taču pieradu, jo Ļevs bija apgādnieks, un es -- viņa uzticīgā sieva, kas gaidīja savu lauvu krastā,” smaidot stāsta Aleksandra.
Radās pašsaprotams jautājums -- vai vīrs neapnika, kad viņai, radušai pie vientulības un sava dzīvesveida, pēkšņi nācās pārkārtoties un, iespējams, paciest? „Gadījās arī tā! Tāda ir dzīve…” abi smejas.
Vienojāmies, ka par jūras ceļojumiem un piedzīvojumiem, kā arī šo divu apbrīnojamo, labestīgo un jauko cilvēku 60 gadu kopdzīvi pastāstīsim atsevišķā rakstā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Ļevs jau sen nodarbojas ar klūgu pīšanu.
Mājas pagalms, kurā dzīvo laulātie, atgādina pasaku -- viss ir ziedos, to rotā dažādas pasakainas kompozīcijās un dekorācijās. Tas ir amatieru darbs, bet šķiet, ka to paveikuši profesionāli dizaineri. Skaistuma uzturēšana galvenokārt ir Aleksandras ziņā. Tepat atradusies vieta arī nelielam sakņu dārzam, siltumnīcā bija redzami milzīgi nogatavojušies tomāti.
Aleksandra vairāk nekā četrdesmit gadus nostrādāja sadzīves pakalpojumu kombinātā, veicot dažādus darbus. Dzīvesbiedriem ir dēls, mazdēls un divi mazmazdēli. Visi dzīvo Daugavpilī, tāpēc var bieži tikties ar vecvecākiem.
Pensionārus jaunajā dzīvesvietā priecē viss, arī jaukie kaimiņi. Viena no kaimiņienēm, kura dzīvo blakus Trošiniem, labi pārzina agronomiju un dārzkopību un sniedz Aleksandrai noderīgus padomus.
Un tomēr Trošinu pārim pietrūkst Gajoka, kur viņi nodzīvoja piecdesmit trīs gadus: “Vienmēr gribas atgriezties vecajā vietā, jo mūs ar to saista gan jaunība, gan brieduma gadi.”
