Putnu glābšanas jautājums nav nedz bez pamata izdomāts, nedz pārspīlēts, bet gan dzīves apstiprināts, jo nereti gadās situācijas, kad cilvēki nezina, ko darīt ar savainotiem putniem. Daugavpilī nav speciālas klīnikas, veterinārārsti dažkārt nespēj sniegt palīdzību, savukārt paši glābēji, redzot putnu ciešanas, tikai plāta rokas.
Zoodārzs nav veterinārā klīnika
Reiz kādā ielā atradu, kā vēlāk izrādījās, lauka piekūnu, kurš, dzīvokļa logu ar tajā atspīdošajām debesīm sajaucis ar īstajām debesīm, pilnā ātrumā bija ietriecies stiklā. Putns nokrita uz asfalta, tam bija lauzta kāja. Kurš šajā situācijā spētu palīdzēt cietušajam putnam?
Pirmais, kas ienāca prātā, bija mūsu pazīstamais dzīvnieku mīļotājs un Latgales zoodārza direktors Mihails Pupiņš. Tiesa, viņš paskaidroja, ka slimu vai ievainoto dzīvnieku un putnu pieņemšana un ārstēšana neietilpst viņa pienākumos un zoodārza funkcijās, jo tam nav ne apstākļu, ne atbilstošu speciālistu. Turklāt tas ir aizliegts ar likumu. Un tomēr, neskatoties uz to, līdzcietīgais Mihails pieņēma lauka piekūnu un sniedza tam palīdzību, par ko viņam liels paldies.
Citu reizi aiznesu uz zoodārzu jūras kraukļu mazuli, kuru vienā no pilsētas ielām atrada bērni, un, nezinot, ko ar to iesākt, bija apjukuši. Un Mihails Pupiņš atkal palīdzēja. Taču viņa atsaucību nevar izmantot bezgalīgi, jo Mihailam pietiek savu rūpju zoodārzā.
Savukārt reiz rudenī Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta Jugaņinas viensētas iedzīvotājs Ivans Maļavka pārnesa no ezera ievainotu gulbi. Un arī viņš nezināja, kā rīkoties tālāk. Situāciju sarežģīja tas, ka sniegbaltais skaistulis atteicās ēst, tāpēc novārga vēl vairāk. Mēs bez rezultātiem zvanījām dažādām struktūrām, tostarp arī dienestam 112. Tur mums pateica, ka, jā, viņi nodarbojas ar putnu un dzīvnieku glābšanu, piemēram, ja tie iekļuvuši zvejas tīklos, iesaluši lāsmenī vai nokļuvuši citā kritiskā situācijā, bet nevis ar to ārstēšanu un uzturēšanu. Glābējus var saprast. Pastāv tā saucamās kompetences (tas ir, pienākumu) robežas, kuras nevienam nav pienākums pārkāpt, taču nav aizliegts savu iespēju robežās piedalīties problēmas risināšanā.
Visbeidzot izdevās sazināties ar savvaļas putnu rehabilitācijas centru "Drauga spārns". Tā darbinieki, pārņēmuši glābšanas operācijas vadību, šo jautājumu atrisināja. Toreiz atbrauca brīvprātīgie un paņēma no Ivana gulbi un pie reizes vēl vienu, kurš bija atrasts Stropu ezerā un kuru tik tikko nenoknābāja vārnas.
Gulbji meklēja palīdzību
Pirms pāris gadiem notika vēl viens incidents. Ivana Maļavkas kaimiņu, Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta zemnieku saimniecības "Zvejnieki" īpašnieku Irinas un Vladimira Gladkovu mājas pagalmā uzradās vesela gulbju ģimene -- divi pieauguši vecāki un pieci mazuļi. Viens no pieaugušiem putniem burtiski šļūca pa zemi – tam bija lauzta kāja.
“Izskatījās, ka putni bija atnākuši pie mums – cilvēkiem, meklējot palīdzību. Lai visa gulbju ģimene bezbailīgi ienāktu pagalmā -- to pat nav iespējams iedomāties! Un šeit viņi atradās rokas stiepiena attālumā, ”sacīja Irina, kura kopā ar vīru Vladimiru sāka zvanīt dažādām iestādēm, lai tās palīdzētu gulbim.
Daži atgaiņājās vai pāradresēja, citi solīja rīkoties, bet galu galā neko nedarīja. Ievainotais gulbis tikmēr gulēja netālu un gaidīja palīdzību, kas tā arī neieradās. Tas nedevās rokās, cirta ar spēcīgo knābi un centās pašļūkt tālāk. Gulbja ģimene atstāja pagalmu, acīmredzot, devās uz savu ezeru, bet ievainotais negaidīti kaut kur pazuda. Zālē bija redzama sliede, pēc kuras varēja noteikt, uz kuru pusi gulbis devies, taču pēc ilgiem meklējumiem tā arī neizdevās atrast ievainoto putnu. Šis notikums, kurā piedalījos arī es, atklāti sakot, dvēselē atstāja rūgtumu.
Jaunuļi vai ievainoti putni?
Augšdaugavas novada Vecsalienas pagasta viensētas "Vītiņi" iedzīvotājs Pjotrs Veličko, pļaujot sienu, laukā atrada kliju, kas nevarēja lidot. Iespējams, putns bija ievainots.
Pjotrs sāka zvanīt dažādām instancēm, sazinājās arī ar mani. Galu galā mēs pat piezvanījām mini zoodārza „Raptors Park” (Augšdaugavas novada Demenes pagasts) īpašniekam Aleksandram Kalačovam, kura zoodārzā ir simtiem dažādu putnu, tostarp plēsīgo. Viņš tos pērk, bieži vien par lielu naudu, bet Pjotrs atrasto spārnaini atdeva par velti. Taču Aleksandrs kategoriski atteicās pieņemt kliju, aizbildinoties ar to, ka viņam nav tiesību ņemt putnus no dabas, it īpaši bez dokumentiem. Pretējā gadījumā tas ir pārkāpums, par kuru kontrolējošās iestādes galvu neglaudīs.
Visu laiku, kamēr turpinājās mēģinājumi „iekārtot” kliju, Pjotrs gandrīz trīs nedēļas baroja to ar gaļu un vēroja plēsēju, kamēr tas uzkrāja spēkus. Pēcāk aiznesa uz lauku, lai putns varētu izvingrināt spārnus. Ja nu pēkšņi pacelsies gaisā? “Un klija, ieraudzījusi debesīs savus sugasbrāļus, aizlidoja pie tiem. Bet vispirms putns, kā pateicoties, apmeta apli virs manas mājas. Man acīs sariesās asaras. Bija prieks, ka izdevās atrisināt šo šķietami vienkāršo, bet patiesībā man ļoti sarežģītu jautājumu,” pastāstīja Pjotrs.
Komentējot šo gadījumu, Mihails Pupiņš sacīja, ka dažkārt cilvēki var kļūdīties, uzskatot jaunuli, kurš vēl nav iemācījies lidot, par slimu vai savainotu putnu: “Tādējādi sanāk, ka jūs atņemat vecākiem bērnu. Viņi vienmēr atrodas kaut kur tuvumā. Tā ir daļa no putnu dzīves, izplatīts process. Cilvēki mums zvana vairākas reizes nedēļā un pat slepus atstāj putnus vai to mazuļus. Un, lai cik liela būtu mūsu vēlēšanos palīdzēt un problēmas izpratne, mēs nevaram tos pieņemt.”
Neatkarīgi no tā, kas tas bija, pats galvenais -- Pjotram Veličko nebija vienaldzīgs putna liktenis un viņš izdarīja labu darbu. Jo putnu, it īpaši, ja tas bija jaunulis, jebkurā brīdī varēja noķert kaķis vai cits dzīvnieks.
Liels paldies!
Daugavpilī ir brīvprātīgā -- Jeļena Lipska. Viņai ir pietiekama pieredze iepriekš aprakstīto situāciju risināšanā, ne reizi vien saskārusies ar jautājumiem par ievainoto putnu nogādāšanas organizēšanu rehabilitācijas centrā "Drauga spārns", kas atrodas netālu no Tukuma (tālrunis 29420665). Šī sabiedriskā organizācija, kas pastāv galvenokārt pateicoties ziedojumiem, savas pastāvēšanas laikā (aptuveni 15 gadi) centrā ir uzņēmusi tūkstošiem dzīvnieku un putnu, sniegusi palīdzība, tos gan barojot, gan ārstējot. Ik dienu tajā vēršas ap trīsdesmit cilvēki. Savukārt Jeļena pēdējo trīs gadu laikā pati uz centru ir nosūtījusi ap pussimts putnu.
Lai palīdzētu putniem, var zvanīt Jeļenai (tālrunis 26378831), kura, pirmkārt, sniegs informatīvu atbalstu, jo daudzi cilvēki, kuriem rokās ir ievainots vai slims putns, vienkārši nezina, ko ar to darīt tālāk. Nepieciešamības gadījumā un, ja būs pieejams transports, putns ar brīvprātīgā palīdzību tiks nogādāts Rīgā, kur to sagaidīs centra brīvprātīgie.
Dažkārt problemātiskais putns vispirms ir jānoķer. Šādā gadījumā jāsazinās ar 112 dienestu.
Latvijas Ornitologu biedrībā darbojas kvalificēti speciālisti. Iespējams, arī viņi varēs palīdzēt. Bet, visdrīzāk, ar noderīgu padomu vai morālu atbalstu. Un tikai Jeļena Lipska spēj reāli atrisināt minētos jautājumus, kas rodas saistībā ar putniem, par ko viņai ir liels paldies.
Ir vēl viena svarīga lieta, ko nevajadzētu aizmirst. Šobrīd Latvijā ir putnu gripas uzliesmojums. Šī slimība ir bīstama, pirmkārt, putniem. Taču, saskaroties ar slimu putnu, ar to var inficēties arī cilvēks. Cilvēku mirstība no putnu gripas ir 50%. Tāpēc, ieraugot beigtu vai slimu putnu, jāziņo arī Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD), zvanot uz tālruni 67027402 (automātiskais atbildētājs) vai arī jāvēršas tuvākajā PVD nodaļā.
Turklāt attiecībā uz savainotajiem putniem ir arī cits viedoklis -- nevajag iejaukties dabas procesos un tās savvaļas iemītnieku dzīvē, kur pastāv dabiskā atlase, kad izdzīvo stiprākie. Ja mēs sekojam šim noteikumam, tad ir diezgan loģiski uzdot sev jautājumu: vai pret saprātīgām būtnēm -- cilvēkiem -- jāizturas tāpat?
Par laimi, mūsu vidū ir līdzcietīgi cilvēki, kuriem gan cilvēku, gan dzīvnieku un putnu sāpes un ciešanas ir viens un tas pats.
