„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 21. jūlijs
Svētdiena
Meldra, Meldris, Melisa
+20.9 °C
daļēji mākoņains

Latgales Māra

2022. gada augustā svinēja 30 gadu, kā Rēzeknē tika svinīgi atklāts atjaunotais Latgales atbrīvošanas piemineklis, tautā saukts Latgales Māra. Piemineklis pirmo reizi tika uzstādīts Ulmaniskās valdīšanas ziedu laikos, bet 1992. gadā atkal no jauna piedzima. Man pat šķiet, ka tā Trešā reize bija pati dabiskākā un sirsnīgākā.

1924. gada 16. decembrī Rēzeknes pilsētas domnieki pieņēma lēmumu, ka pilsētā ir jāuzceļ Latgales atbrīvošanai no svešām varām veltīts piemineklis. Šo datumu var uzskatīt par pieminekļa idejas dzimšanas dienu.

Tā kā šāda veida pieminekļu viena no funkcijām ir ceremoniju un rituālu veikšana to tiešā tuvumā, tad diskusijas vienlaicīgi izvērsās par diviem jautājumiem: pirmkārt, kurā vietā pieminekli celt un, otrkārt, kādam tam jābūt.

Bija daudz piedāvājumu un spriešanas i par vietu (piemēram, uz Rēzeknes pilskalna), i veidolu (piemēram, obelisks), taču Pieminekļa izbūves komisija izsprieda, ka pieminekli būvēs pie Rēzeknes pilsētas Valdes nama un tas būs figurāls monuments.

1930. gada 6. jūnijā izjauca un uz citu vietu pārvietoja pilsētas pašvaldības ēkas priekšā esošo, imperatoram Aleksandram II veltīto kapliču1, bet tās vietā iesvētīja iecerētā pieminekļa pamatakmeni2.

Bija jāpārvar daudzas peripetijas – nedaudz pamainījās celtniecības vieta, visu laiku pieauga pieminekļa izbūves izmaksas, pamainījās pieminekļa apkārtnes koncepcija, tikai 1934. gada rudenī tika izspriests, kāds tad piemineklis izskatīsies, nomira izbūves komisijas priekšsēdētājs utt.3

1937. gadā bija nolemts, ka pieminekļa postamentā būs visu četru Latgales apriņķa pilsētu (Rēzekne, Ludza, Daugavpils, Jaunlatgale) ģerboņi un Brīvības cīņu tēli4, bet gala rezultātā postamentu izveidoja bez visa tā, vietā liekot uzrakstu Vienoti Latvijai5.

Pieminekļa uzstādīšanas darbi sākās 1939. gada 1. jūlijā. Tos vadīja O. Metums, savukārt pieminekļa laukuma izbūvi vadīja inženieris A. Zilevics, bet apstādījumu ierīkošanu – „Rīgas dārzi” direktors Andrejs Zeidaks.

Četrkantīgos pamatus iemūrēja 3,5 m dziļumā, katras pamatu malas garums bija 5,8 m. Pamatos tika iemūrētas 8 dzelzs sijas.

Pieminekļa postaments bija no sarkana Somijas granīta, tas bija 5 m augsts. Figūras bija no bronzas, atlietas arī Somijā, to augstums 6 m.

Postaments 5 m + figūras 6 m = kopējais pieminekļa augstums 11 m.

Pieminekļa kopīgās izmaksas bija apmēram 60 000 Ls.

Vienlaicīgi ar pieminekli tika izbūvēts Rēzeknē droši vien pirmais speciālais veloceliņš – gar Atbrīvošanas alejas „malām vēl būs veloceļš, ko izbūvēs pēc ielas braucamo daļu izbūves. Starp veloceļu un ietnēm paredzēts iekārtot apstādījumus"6.

Otrā pasaules kara sākums aizēnoja pieminekļa atklāšanu. 1939. gada 8. septembrī, Jaunavas Marijas Dzimšanas dienā, piemineklis (meta autors – Leons Tomašickis, tēlnieks Kārlis Jansons) beidzot tika svinīgi atklāts7.

Atklāšanas mirklī bija daudz neparastu zīmju un mistikas, ko cilvēki tad un šobrīd interpretē ļoti dažādi. Arī tas, kādas un cik oficiālas personas ieradās atklāt pieminekli, raisīja un raisa pārdomas.

Kaut arī piemineklis sastāv no trim piramidāli orientētām figūrām – 1) pastalās, ar kailu ķermeņa augšdaļu važu rāvēja, 2) tautumeitas, kura, ceļos nometusies un lūgšanā nogrimusi, sniedz važu rāvējam kā pateicības dāvanu ozollapu virteni un 3) centrālās sievietes figūras, kura paceltā labajā rokā tur zeltītu krustu – tauta ir vienskaitliskojusi šo pieminekli, šādi vai nu abas apakšējās figūras uzskatot par postamenta augšējo rotājumu vai arī par nozīmes ziņā mazsvarīgām.

Piemineklis ir orientēts uz dienvidiem. Ja pie debesīm ir brīva saule, tad tā obligāti dāvā gaismu šī pieminekļa figūru sejām, arī krusta svētīgajai pusei. Šķiet, ka šāds arī bija šī pieminekļa autoru nodoms.

No tāluma nevar ieraudzīt daudzas būtiskas pieminekļa detaļas. Ja skatās kaut vai ar teātra binoklīti, piemēram, var izpētīt, ar kādu konkrēti saktu8 ir sasprausts Māras apģērbs, kāds vainadziņš viņai ir galvā utt.

Tā īsti nevar saprast, vai viņa ir pussolī, vai arī ar kreiso kāju ir kaut ko piespiedusi, kaut ko saminusi.

Latgales Māras tēlā ir iestilizēts Madonnas tēls9.

Parasti zem Madonnu kājām ir čūska, bet te Māras masīvā kurpe (Māra nav ne pastalās, ne basa10) ir virsū važām, kuras ir rievaini striķi un vizuāli līdzīgas čūskām.

Tautumeita ar roku tās važas spiež pie zemes, Māra min ar kāju, bet muskuļotais karavīrs ar zobenu vienu važu (kādēļ ne visas?) ir pārcirtis.

Aiz krusta pašā augšā Māras labajā rokā otrs nozīmīgākais objekts šajā piemineklī ir zem Māras kreisās kājas. Ja krustu ierauga visi, tad to, kas ir zem Māras kājām, pamana tikai retais.

Sievietes figūras augšdaļā no apģērba krokām ir uz priekšu izvirzīta labā krūts, bet lejasdaļā no lindraka (flisēts, tādēļ jāsecina, ka viņa nav kleitā) krokām – kreisā kāja.

Māras apģērbu var iedalīt divās grupās – krokas un gluds audums, kuri kopā akcentē dinamiku.

Esmu safočējis Latgales Māru ar dronu. Mēģinu ieskatīties viņas acīs un saprast – uz kurieni ir vērsts viņas skatiens? Uz krustu, kuru viņa tur rokā? Vai citur – uz Debesīm, uz Priekšu, uz Negaisa mākoņiem?

Mute pusatvērta. Kā kaut ko svētu un būtisku čukstētu. Vai arī elpo ar muti, kad noskriešanās vai satraukuma dēļ citādi nevar.

Otra Māras roka, kura bez krusta, pacelta plecu augstumā, ar atvērtu plaukstu uz augšu.

Oficialās monarhu bildēs tiem abās rokās parasti ir varas atribūti. Šeit vienā rokā pāri visam pacelts krusts, bet otra, tukšā roka – ir manu pārdomu objekts.

Piemineklis urda manī domas, raisa arī poētisku iztēli.

Verūs iz viersu,

Iz zaltu

I bronzu.

Iz juos bruņčim.

Nui, lyndraki.

Tikai tys

Par garu.

A tai –

Mozi zylumeni,

Redzīs venys

I kaču nadzeni.

Taidys

Latgolys Muorys

Kuojis."11

1992. gada 13. augustā otru reizi atjaunotais piemineklis tika trešreiz svinīgi atklāts.

Bija saulaina, bet vējaina un mākoņaina diena, ar Osvaldu Kravali stāvējām zālājā pretī Jaunajai viesnīcai. Cilvēku bija daudz. No runātājiem atceros arhibīskapu12 Jāni Pujatu un dzejnieci Annu Rancāni, arī tautiskos dejotājus un karavīru parādi.

Kad 1992. gadā Latgales Māru atkalatjaunoja, daudzi tad domāja, ka tas ir piemineklis katoļticīgajai Latvijai. Citi, kuri tajā piemineklī par pašu galveno uzskatīja lozungu uz postamenta, to dēvēja par Pieminekli Vienoti Latvijai un uzskatīja, ka tas ir piemineklis Latgales ienākšanai kopīgā valstī.

Ir gana daudz sarakstītu latgaliski dzejoļu, kuri veltīti piemineklim vai kuros Latgales Māra ir simbols vai personifikācija.

Visbiežāk dzejā ir aprakstīts pieminekļa izskats, aktualizētas tā simboliskās nozīmes, vilktas paralēles starp pieminekļa un tautas likteņiem.

Ēvalda Kluja dzejolī „Rēzeknei” Latgales Māra attēlota kā pilsētas – „Latgolas sirds” –

obligāts, neapejams atribūts13. Arī kā patronese, ar kuras gādību gan Rēzeknē, gan visā Latgalē var samazināt bezdarbu, kāpināt ražošanu utt.

Vilis Dzērvinīks dzejolī „Pīminekļam Latgolas Mōra” padomju okupācijas gados nopostīto pieminekli salīdzina ar tajos laikos iznīcināto Staburagu14. Dzejolī centrālais ir nogrimušo piļu, nepamodināto varoņu motīvs15.

Andra Vējāna dzejolī „Mōras bolss” tā, kura uzrunā lasītāju, ir Latgales Māra. Viņa no sākuma stāsta par sevi, tad vēršas pie tautas:

Nu jyusu mīlesteibas skaista plaukšu. Un zīdēšu, kur kolnu vēji dzīd,

Un jyusus leidza augt un dzeivōt saukšu16.

Andra Vējāna dzejolis noslēdzas ne ar ierasto aicinājumu vienoties, bet debešķoties (precīzāk, autors pārfrāzē, kādēļ mums tā vienotība vajadzīga):

„Mes vysi kūpā ceļsimēs uz augšu!”.

 

 

 

 

1 Par kapličas pārvietošanu tika samaksāta branga kompensācija.

2 V. Rēzeknes krīvu „časovņas” vītā ceļs Latgolas atbreivōšonas pīminekli // „Jauno Straume", 07.06.1930.

3 Līpenīte A. „Latgales Māras” biogrāfija // „Rēzeknes Vēstis", 11.08.2007.

4zeknes pilsētas valdes ēkas simts gadi // Latgales Vēstnesis”, 21.07.1937.

5 Lielā mērā inspirējoties no šī nosaukuma, radās mana metatora-termins Citādi latviskais.

6 Top Latgales atbrīvošanas piemineklis // „Daugavas Vēstnesis”, 19.08.1939.

7 Pieminekļa izbūves un vairākreižu atklāšanu faktoloģija, vēsturiskais fons u. c. atainoti dokumentālajā filmā „Latgales Māras ceļš” (rež. Voldemārs Ivdris, videorež. Māris Justs, 2009).

8 Villaine sasprausta ar apaļu deviņu izcilņu saktu. Ar maziņu saktu sasprausta apkaklīte.

9 Interesanti ir tas, ka pēc Leona Tomašicka meta 1934. gadā izveidota Ludzas Madonnas skulptūra.

10 Basa, piemēram, ir Lūznavas Madonna.

11 Lukaševičs V. Pādi navā svāti – [B.v.]: Cymuss, 2020., 70.lpp.

12 Par kardinālu Jānis Pujats ieskaitīts 1998. gadā, izsludināts 2001. gadā.

13 Klujs Ē. Dvēseles seja — Rēzekne: LKC, 2001., 9.lpp.

14 Dzērvinīks V. Sidrabainas asaru lāsītes – Ludza: BEN, 1992., 47. lpp.

15 Šo motīvu var droši nosaukt par jebkura tautiskā romantisma pamatideju.

16 Vējāns A. Rāznas krūze – Rīga: Sprīdītis, 1997., 92. lpp.